ALEKSANDRS PUŠKINS - KAPTEIŅA MEITIŅA

Izdalījis šīs pavēles, Ivans Kuzmičs mūs atlaida. Es izgāju ārā reizē ar Švabrinu, spriezdams par to, ko nupat dzirdējām. — Kā tu domā, ar ko viss beigsies? — es viņam jautāju. — Dievs zina, — viņš atbildēja, — paskatīsimies. Vēl es neko nopietnu ne­manu. Bet ja .. . — viņš aizdomājās un sāka izklaidīgi svilpot franču āriju.

Par spīti visai mūsu piesardzībai, ziņa par Puga- čova parādīšanos izplatījās pa visu cietoksni. Kaut

gan Ivans Kuzmičs ļoti cienīja savu dzīvesbiedri, tomēr neparko pasaulē nebūtu atklājis viņai dienesta noslēpumu. Saņēmis ģenerāļa vēstuli, viņš diezgan veikli dabūja Vasiļisu Jegorovnu ārā no mājas, teik­dams viņai, ka Gerasima tēvs esot saņēmis no Oren- burgas kaut kādas brīnumainas vēstis, kuras turot lielā slepenībā. Vasiļisai Jegorovnai tūdaļ iegribējās paciemoties pie popienes, un, paklausīdama Ivana Kuzmiča padomam, viņa paņēma sev līdzi arī Masu, lai viņa viena negarlaikotos.

Palicis mājās par vienīgo saimnieku, Ivans Kuz­mičs tūlīt sūtīja pēc mums, bet Palašku ieslēdza pie­liekamajā istabā, lai viņa nenoklausītos.

Vasiļisa Jegorovna pārnāca, neko no popienes neiz­dibinājusi, un uzzināja, ka viņas prombūtnes laikā pie Ivana Kuzmiča notikusi apspriede un Palaška bi­jusi ieslēgta. Viņa saprata, ka vīrs viņu piemānījis, un sāka to pratināt. Bet Ivans Kuzmičs bija uzbruku­mam sagatavojies. Viņš ne druskas neapmulsa un moži atbildēja savai ziņkārīgajai laulenei: — Paklau­sies, māt, mūsu sievieši sadomājuši kurināt krāsnis ar salmiem, bet, tā kā no tā var celties nelaime, es izdevu stingru rīkojumu, ka sievas uz priekšu ne­drīkst krāsnis ar salmiem kurināt, bet jākurina ar žagariem un kritalām. — Bet kāpēc tad tu ieslēdzi Palašku? — komandantiene nerimās. — Kāpēc na­baga meitenei bija jāsēž pieliekamajā istabā, kamēr mēs pārnācām? — Ivans Kuzmičs uz tādu jautājumu nebija sagatavots; viņš sapinās un nomurmināja kaut ko ļoti nesakarīgu. Vasiļisa Jegorovna redzēja vīra viltību, bet, zinādama, ka neko no viņa nepanāks, pār­trauca iztauju un sāka runāt par skābētiem gurķiem, ko Akuļina Pamfilovna taisot pilnīgi nedzirdētā veidā. Visu nakti Vasiļisa Jegorovna mocījās ar bezmiegu un nekādi nevarēja uzminēt, kas gan vīram būtu no viņas tā jāslēpj.

Otrā dienā nākdama mājās no dievkalpojuma, viņa ieraudzīja Ivanu Ignatjiču, kas vilka ārā no lielgabala lupatiņas, akmentiņus, skaidas, spēļu kauliņus un visādus mēslus, kurus tur bija sabāzuši bērni. «Ko varētu nozīmēt šī gatavošanās uz karu?» komandan- tiene nodomāja. «Vai tikai nav sagaidāms kirgīzu uzbrukums? Vai tiešām Ivans Kuzmičs slēptu no ma­nis tādus niekus?» Viņa pasauca Ivanu Ignatjiču, cieši nolēmusi izzināt no viņa noslēpumu, kas mocīja viņas sievietisko ziņkāri.

Vasiļisa Jegorovna izteica viņam dažus aizrādīju­mus par saimniecību, kā tiesnesis, kas sāk izmeklē­šanu ar netiešiem jautājumiem, lai vispirms iemidzi­nātu atbildētāja piesardzību. Tad, kādu brītiņu klusē­jusi, viņa dziļi nopūtās un sacīja, galvu šūpodama:

— Ak dievs! Re, kādi jaunumi! Kā tas beigsies?

— Gan jau māt! — Ivans Ignatjičs atbildēja.

— Dievs ir žēlīgs: zaldātu mums diezgan, pulvera daudz, lielgabalu es iztīrīju. Gan atvairīsim Puga- čovu! Dievs savējos nelaimē nepamet.

— Kas tas par Pugačovu? — komandantiene jautāja.

Tagad Ivans Ignatjičs apķērās, ka izpļāpājies, un iekoda mēlē. Bet bija jau par vēlu. Vasiļisa Jego­rovna piespieda visu izstāstīt, apsolīdama nevienam neko neteikt.

Savu solījumu Vasiļisa Jegorovna pildīja un ne­teica nevienam ne vārda, izņemot popieni, un arī

tikai tāpēc, ka tai govs vēl ganījās stepē un lopu varēja sagrābt ļaundari.

Drīz visi runāja par Pugačovu. Baumas bija dažā­das. Komandants sūtīja uradņiku, uzdodams sīki jo sīki izdibināt visu, kas notiek kaimiņu ciematos un cietokšņos. Uradņiks atgriezās pēc divām dienām un ziņoja, ka verstis sešdesmit no cietokšņa viņš stepē redzējis daudzas ugunis un dzirdējis no baškīriem, ka tuvojoties milzīgs karaspēks. Taču neko skaidri viņš nezināja, jo doties tālāk baidījies.

Cietoksnī kazaku vidū bija vērojams neparasts sa­traukums: visās ieliņās viņi pulcējās bariņos, klusu savā starpā sarunājās un izklīda, līdzko ieraudzīja dragūnu vai garnizona zaldātu. Starp viņiem tika iesūtīti spiegi. Julajs, kristīts kalmiks, atnesa koman­dantam svarīgas vēstis. Pēc Julaja vārdiem, uradņika ziņojums bijis melīgs: pēc atgriešanās viltīgais kazaks stāstījis saviem biedriem, ka bijis pie dumpiniekiem, stādījies priekšā pašam viņu virsvadonim, kurš ļāvis skūpstīt savu roku un ilgi ar viņu sarunājies. Koman­dants tūlīt lika arestēt uradņiku un viņa vietā iecēla Julaju. Šo jaunumu kazaki uzņēma ar redzamu ne­patiku. Viņi skaļi kurnēja, un Ivans Ignatjičs, koman­danta pavēles izpildītājs, bija pats savām ausīm dzirdējis, ka viņi saka: «Gan tu dabūsi, garnizona žurka!» Komandants gribēja tanī pašā dienā nopra­tināt savu arestantu, bet uradņiks no apcietinājuma izbēga, droši vien ar savu domubiedru palīdzību.

Kāds jauns notikums satrauca komandantu vēl vai­rāk. Tika notverts baškīrs ar ļaudis musinošām lapi­ņām. Sakarā ar šo gadījumu komandants gribēja sa­pulcēt savus virsniekus un tālab atkal taisījās dabūt ārā no mājas Vasiļisu JegorOvnu, izdomājot ticamu iemeslu. Bet, tā kā Ivans Kuzmičs bija ļoti atklāts un patiesīgs cilvēks, tad nevarēja atrast citu ieganstu kā vien to, ko jau reiz bija lietojis.

— Paklausies, Vasiļisa Jegorovna, — viņš sacīja nokrekšķinādamies. — Runā, ka Gerasima tēvs esot saņēmis no pilsētas … — Nemelo, Ivan Kuzmič, — komandantiene viņu pārtrauca, — tu atkal gribi sa­saukt apspriedi un bez manis runāt par Jemeļjanu Pugačovu; bet es neesmu tik lētticīga! — Ivans Kuz­mičs ieplēta acis. — Paklau, māt, — viņš sacīja, — ja jau tu visu zini, tad, lūdzu, paliec; mēs varam ap­spriesties arī tavā klātienē. — Redzi nu, tēv, — viņa atbildējā, — tev mani nepievilt, sūti tikai pēc virs­niekiem.

Mēs atkal sapulcējāmies. Ivans Kuzmičs, sievai klātesot, nolasīja mums Pugačova uzsaukumu, ko bija sacerējis kāds drusku rakstīt iemācījies kazaks. Laupītājs ziņoja par savu nodomu nekavējoties uz­brukt mūsu cietoksnim, aicināja zaldātus un kazakus pāriet viņa bandā, bet komandieriem lika pie sirds nepretoties, pretējā gadījumā piedraudēdams ar sodu. Uzsaukums bija rakstīts rupjos, bet spēcīgos iztei­cienos, un tam vajadzēja bīstami ietekmēt vienkāršu ļautiņu prātus.

— Kāds blēdis! — komandantiene iesaucās. — Kā­dus priekšlikumus viņš uzdrīkstas mums izteikt! Iziet viņam pretim un nolikt pie viņa kājām karogus! Ir gan suņa dēls! Vai tad viņš nezina, ka mēs dienam jau četrdesmit gadu un, paldies dievam, esam visu ko redzējuši? Vai tiešām ir bijuši tādi komandieri, kas šim laupītājam paklausījuši?

— Liekas, tā nevarētu būt, — Ivans Kuzmičs atbil­dēja. — Bet runā, ka ļaundaris ieņēmis daudzus cietokšņus.

— Acīm redzot, viņš tiešām stiprs, — Švabrins piebilda.

— Tūdaļ uzzināsim viņa patieso stiprumu, — komandants sacīja. — Vasiļisa Jegorovna, iedod man klēts atslēgu. Ivan Ignatjič, ved šurp baškīru un liec lai Julajs atnes pletnes.

— Pagaidi, Ivan Kuzmič, — komandantiene sacīja, pieceldamās kājās. — Aizvedīšu Mašu kaut kur pro­jām no mājas; citādi izdzirdēs kliedzienus, pārbīsies. Un man arī, patiesību sakot, nepatīk nopratināšana. Visu labu.