ALEKSANDRS PUŠKINS - KAPTEIŅA MEITIŅA

Tautas dziesma

Tanī naktī es negulēju un neizģērbos. Biju nolēmis rītausmā doties uz cietokšņa vārtiem, pa kuriem va­jadzēja izbraukt Marjai Ivanovnai, un tur no viņas pēdējo reizi atvadīties. Es jutu sevī lielu pārmaiņu: dvēseles satraukums mani nomāca daudz mazāk nekā tā grūtsirdība, kurā es vēl nesen biju ieslīdzis. Šķir­šanās skumjas manī saplūda gan ar neskaidrām, bet saldām cerībām, gan ar nepacietības pilnām briesmu gaidām, gan ar cildenu godkāri. Nakts pagāja ne­manot. Gribēju jau iziet no mājas, kad atvērās durvis un pie manis ieradās kaprālis ar ziņojumu, ka mūsu kazaki naktī pametuši cietoksni, paņemdami ar varu sev līdzi Julaju, un ka ap cietoksni jādelējot sveši ļaudis. Doma par to, ka Marja Ivanovna nepagūs aiz­braukt, mani šausmināja; steidzīgi devu kaprālim dažus rīkojumus un tūdaļ steidzos pie komandanta.

Kļuva jau gaišs. Drāzdamies pa ielu, izdzirdu, ka mani kāds sauc. Es apstājos. — Kurp jūs? — Ivans Ignatjičs sacīja, mani panākdams. — Ivans Kuzmičs ir uz vaļņa un sūtīja mani pēc jums. Pugačs klāt gan. — Vai Marja Ivanovna aizbrauca? — es jau­tāju, sirdij drebot. — Nepaguva, — Ivans Ignatjičs atbildēja, — ceļš uz Orenburgu nogriezts; cietoksnis ielenkts. Nelāgi, Pjotr Andrejič!

Mēs devāmies uz valni, uz dabisku paaugstinā­jumu, nostiprinātu ar mietu žogu. Tur jau drūzmējās visi cietokšņa iedzīvotāji. Garnizons stāvēja ierindā. Lielgabals uz turieni bija atvilkts jau vakar vakarā. Komandants soļoja gar savu skaitliski nelielo ierindu. Briesmu tuvums iedvesa vecajā karavīrā neparastu možumu. Pa stepi, netālu no cietokšņa, jādelēja cil­vēku divdesmit. Liekas, tie bija kazaki, bet starp tiem atradās arī baškīri, kurus varēja viegli pazīt pēc viņu lūšādas cepurēm un bultu makiem. Komandants ap­staigāja karaspēka vienību, sacīdams zaldātiem: — Nu, bērni, aizstāvēsim šodien savu māmuļu ca­rieni un pierādīsim visai pasaulei, ka esam droš­sirdīgi un uzticami ļaudis! — Zaldāti skaļi apliecināja savu gatavību. Švabrins stāvēja man blakus un vērīgi lūkojās uz ienaidnieku. Cilvēki, kas jādelēja pa stepi, pamanījuši cietoksnī rosību, pulcējās kopā un sāka apspriesties. Komandants pavēlēja Ivanam Ignatjičam notēmēt lielgabalu uz viņu baru un pats pielika degli. Lode nosvilpās un pārlidoja tiem pāri, nenodarot neko ļaunu. Jātnieki izklīda un tūdaļ pazuda no redzes loka; stepe kļuva tukša.

Pēkšņi uz vaļņa parādījās Vasiļisa Jegorovna un kopā ar viņu Maša, kas negribēja palikt viena. — Kā ir? — komandantiene vaicāja. — Kā veicas ar kauju? Kur tad ienaidnieks?

— Ienaidnieks nav tālu, — Ivans Kuzmičs at­bildēja. — Ar dieva palīgu viss būs labi. Nu, Maša, vai tev bail?

— Nē, tētiņ, — Marja Ivanovna atbildēja, — mā­jās vienai briesmīgāk. — Viņa paskatījās uz mani un ar pūlēm pasmaidīja. Es neviļus saspiedu sava zobena rokturi, atcerēdamies, ka iepriekšējā vakarā saņēmu to no viņas rokām, it kā savas mīļotās aizsardzībai. Mana sirds liesmoja. Es iztēlojos sevi par viņas bru­ņinieku. Alku pierādīt, ka esmu viņas uzticības cie­nīgs, un ar nepacietību gaidīju izšķirīgo brīdi.

Šinī mirklī no augstienes, kas atradās pusversti no cietokšņa, parādījās jauni jātnieku bari, un drīz vien stepe ņudzēja no ļaudīm, kas bija apbruņoti ar šķē­piem un šaujamiem lokiem. Starp viņiem baltā zirgā jāja sarkanā kaftānā tērpies cilvēks ar kailu zobenu rokā: tas bija pats Pugačovs. Viņš palika stāvam, ap viņu sapulcējās jātnieki, un, kā liekas, pēc viņa pa­vēles četri cilvēki atdalījās no bara un pilnā sparā pieauļoja pie paša cietokšņa. Mēs tajos pazinām sa­vus nodevējus. Viens no viņiem zem cepures bija palicis papīra lapu, otrs turēja uz šķēpa uzdurtu Julaja galvu, kuru viņš nomauca un pārsvieda mums pār žogu. Nabaga kalmika galva nokrita pie koman­danta kājām. Nodevēji kliedza: — Nešaujiet, nāciet ārā pie ķeizara. Ķeizars ir klāt!

— Es jums rādīšu! — Ivans Kuzmičs iesaucās. -— Puiši! Uguni! — Mūsu zaldāti visi reizē izšāva.

Kazaks, kas turēja vēstuli, sagrīļojās un nogāzās no zirga; citi aizauļoja atpakaļ. Es paskatījos uz Marju Ivanovnu. Julaja asiņainās galvas satriekta, zalves apdullināta, viņa izskatījās kā samaņu zaudējusi. Komandants pasauca kaprāli un lika viņam paņemt no nošautā kazaka rokām papīra lapu. Kaprālis iz­gāja ārā klajā laukā un atgriezās, vezdams aiz iemauktiem kritušā zirgu. Viņš pasniedza komandan­tam vēstuli. Ivans Kuzmičs to klusām izlasīja un sa­plēsa gabalos. Pa to laiku dumpinieki, acīm redzot, bija sagatavojušies uzbrukumam. Drīz vien lodes sāka džinkstēt mums gar ausīm un vairākas bultas ieurbās mums līdzās zemē un mietu žogā. — Vasiļisa Jegorovna! — komandants sacīja. — Te sievišķiem nav ko darīt; aizved Mašu; redzi, meitene nav ne dzīva, ne mirusi.

Vasiļisa Jegorovna, kas, sākoties apšaudei, bija noklususi, paskatījās uz stepi, kurā varēja redzēt dzīvu rosību; pēc tam viņa griezās pie vīra un sa­cīja: — Ivan Kuzmič, dzīvība un nāve ir dieva ro­kās; dod svētību Mašai. Maša, ej pie tēva!

Maša, bāla un dreboša, piegāja pie Ivana Kuzmiča, nometās ceļos un paklanījās viņam līdz zemei. Vecais komandants pārmeta viņai trīs reizes krustu; pēc tam piecēla un noskūpstījis sacīja viņai svešādā balsī: — Maša, dzīvo laimīga. Lūdz dievu: viņš tevi nepa­metīs. Ja gadīsies labs cilvēks, lai dievs dod jums mīlestību un saticību. Dzīvojiet tā kā mēs ar Vasi- ļisu Jegorovnu. Ardievu, Maša. Vasiļisa Jegorovna, ved viņu ātrāk projām. (Maša metās viņam ap kaklu un sāka raudāt.) — Saskūpstīsimies arī mēs, — komandantiene sacīja, asaras liedama. — Ardievu, manu Ivan Kuzmič. Piedod man, ja esmu tevi kaut kā sarūgtinājusi! — Ardievu, ardievu, māmiņ! —komandants sacīja, apkampis savu večiņu. — Diez­gan būs. Ejiet, ejiet mājās; ja pagūsi, uzģērb Masai sarafānu. — Komandantiene ar meitu aizgāja. Es no­lūkojos pakaļ Marjai Ivanovnai; viņa atskatījās un pamāja man ar galvu. Tad Ivans Kuzmičs pagriezās pret mums, un visa viņa uzmanība pievērsās ienaid­niekam. Dumpinieki sapulcējās ap savu virsvadoni un pēkšņi sāka kāpt nost no zirgiem. — Tagad turie­ties dūšīgi, — sacīja komandants, — būs uzbru­kums … — Šinī brīdī atskanēja šausmīga spiegšana un brēkšana; dumpinieki skriešus metās uz cietoksni. Mūsu lielgabals bija pielādēts ar kartečām. Koman­dants pielaida viņus labi tuvu un piepeši atkal iz­šāva. Kartečas trāpīja pašā pūļa vidū. Dumpinieki pašķīda uz abām pusēm un kāpās atpakaļ. Viņu virs- vadonis palika priekšā viens pats . .. Viņš vicināja zobenu un, liekas, dedzīgi pierunāja uzbrucējus. Klie­dzieni un spiedzieni, kas bija uz mirkli apklusuši, tūdaļ atsākās no jauna. — Nu, puiši, — komandants sacīja, — tagad veriet vārtus vaļā, sitiet bungas! Puiši! Uz priekšu, uz izeju, man pakaļ!

Komandants, Ivans Ignatjičs un es tūlīt bijām aiz cietokšņa vaļņa; bet baiļu pārņemtais garnizons ne­kustējās. — Ko jūs, mīlīši, stāvat? — Ivans Kuzmičs iesaucās. — Ja jāmirst, tad jāmirst: tāds ir die­nests! — Šinī brīdī dumpinieki uzdrāzās mums virsū un ielauzās cietoksnī. Bungas apklusa, garnizons no­meta šautenes, mani nogrūda gar zemi, bet es piecē­los un līdz ar dumpiniekiem iegāju cietoksnī. Koman­dants, ievainots galvā, stāvēja starp ļaundariem, kas prasīja no viņa atslēgas. Es gribēju mesties viņam palīgā: vairāki dūšīgi kazaki mani satvēra un sasēja ar jostām, sacīdami: — Tagad mēs jums parādīsim, ķeizara atkritēji! — Mūs veda pa ielām; iedzīvotāji iznāca no mājām ar sālsmaizi. Atskanēja zvani. Pēk­šņi burzmā bija dzirdami saucieni, ka ķeizars uz lau­kuma gaidot gūstekņus un pieņemot zvērestu. Ļaudis devās uz laukumu, mūs arī dzina uz turieni.