ALEKSANDRS PUŠKINS - KAPTEIŅA MEITIŅA

Pils no diviem stabiem un no šķērskoka.

Grūti izstāstīt, kādu iespaidu uz mani atstāja šī vienkāršā tautasdziesma par karātavām, kad to dzie­dāja ļaudis, kuriem pašiem tās lemtas. Viņu bargās sejas, labās balsis, drūmā izteiksme, ko viņi ielika jau tā izteiksmīgajos vārdos, — tas viss pildīja mani ar romantiskām šausmām.

Viesi izdzēra vēl pa glāzei, piecēlās no galda un atvadījās no Pugačova. Es gribēju viņiem sekot, bet Pugačovs man sacīja: — Sēdi, es gribu ar tevi pa­runāt. — Mēs palikām aci pret aci.

Kādu brīdi mēs abi klusējām. Pugačovs vērīgi ska­tījās manī, reizēm neparasti blēdīgi un zobgalīgi pie­miegdams kreiso aci. Beidzot viņš iesmējās un tik neviltoti, jautri, ka arī es, uz viņu skatīdamies, sāku smieties, pats nezinādams, kāpēc.

— Nu, jūsu labdzimtība? — viņš man sacīja. — At­zīsties — nobijies gan, kad mani puiši apmeta tev virvi ap kaklu? Laikam jau dzirdēji eņģeļus dzie­dam . . . Un būtu arī šūpojies pie šķērskoka, ja ne- gadītos tavs sulainis. Es tūdaļ pazinu veco sakārni. Vai gan tu, labdzimtība, varēji iedomāties, ka cil­vēks, kas tevi aizveda uz iebraucamo vietu, ir pats dižais ķeizars? (To teikdams, viņš sataisīja cienīgu un noslēpumainu seju.) Tu esi manā priekšā ļoti vai­nīgs, — viņš turpināja, — bet es apžēloju tevi par tavu labo sirdi, par to, ka tu man izlīdzēji toreiz, kad biju spiests slēpties no saviem ienaidniekiem. Gan vēl redzēsi! Neba tā vien tevi algošu, kad atdabūšu savu valsti! Vai apsolies man uzticīgi kalpot?

Blēža jautājums un viņa nekaunība man likās tik jocīgi, ka es nevarēju novaldīties nepavīpsnājis.

— Par ko tu vīpsnā? — viņš jautāja man, pieri saraucis. — Vai tu varbūt netici, ka es esmu pats di­žais ķeizars? Atbildi skaidri un gaiši!

Es samulsu: atzīt klaidoni par ķeizaru es nespēju — tā man likās nepiedodama mazdūšība. Teikt viņam acīs, ka turu viņu par blēdi, nozīmēja sevi iznīcināt; tas, uz ko biju gatavs pie karātavām visas tautas priekšā un pirmajā sašutuma uzliesmojumā, tagad man likās nevajadzīga dižošanās. Es svārstījos. Puga­čovs sadrūmis gaidīja manu atbildi. Beidzot (vēl tagad labprāt atceros šo mirkli) pienākuma jūtas manī uzvarēja cilvēcisko vājumu. Es atbildēju Pugačovam: — Paklausies, teikšu tev visu taisnību. Padomā pats, vai es varu tevi atzīt par ķeizaru? Tu esi gudrs cil­vēks: tu pats redzētu, ka es liekuļoju.

— Kas tad es tāds, tavuprāt, esmu?

— Dievs to zina; bet lai tu būtu kas būdams, tu dzen bīstamu joku.

Pugačovs uzmeta man ātru skatienu. — Tātad tu netici, — viņš sacīja, — ka es esmu ķeizars Pēteris Fjodorovičs? Labi. Bet vai pārdrošniekam nevar lai­mēties? Vai senatnē nevaldīja Griška Otrepjevs? Domā par mani, ko gribi, bet paliec pie manis. Kāda tev daļa gar pārējo? Kam vara, tam taisnība. Kalpo man uzticīgi un godīgi, un es tevi iecelšu gan par feldmaršalu, gan par kņazu. Vai esi ar mieru?

— Nē, — es stingri atbildēju. — Esmu dzimis muiž­nieks; esmu zvērējis uzticību valdniecei imperatrisei: tev kalpot nevaru. Ja tu patiesi vēli man labu, tad laid mani uz Orenburgu.

Pugačovs iegrima domās. — Bet, ja laidīšu, — viņš sacīja, — vai tad apsolies vismaz pret mani nekarot?

— Kā lai tev to apsolu? — es atbildēju. — Pats zini, tas nav no manis atkarīgs; liks iet pret tevi —- iešu, ko lai dara. Tu pats tagad esi priekšnieks; pats prasi no savējiem paklausību. Pēc kā tas izskatīsies, ja es atteikšos no dienesta pienākumiem, kad būšu vajadzīgs? Mana galva tavā varā: palaidīsi mani vaļā — paldies; pakārsi — gan dievs tevi tiesās; bet es tev teicu taisnību.

Mana atklātība Pugačovu pārsteidza. — Lai notiek tā, — viņš sacīja, uzsizdams man pa plecu. — Ja kārt, tad kārt, ja žēlot, tad žēlot. Ej, uz kuru pusi gribi, un dari, kas tīk. Rīt atnāc no manis atvadīties, bet tagad izgulies, arī man jau nāk snaudiens.

Atstāju Pugačovu un izgāju uz ielas. Nakts bija klusa, zeme sasalusi. Mēness un zvaigznes spoži mirdzēja, apgaismodami laukumu un karātavas. Cie­toksnis bija kluss un tumšs. Tikai krogā dega uguns un skanēja vēlīno uzdzīvotāju klaigas. Es paskatījos uz garīdznieka māju. Slēģi un vārti bija cieši aiz­darīti. Likās — tur viss klusu.

Pārnācu savā dzīvoklī un atradu Saveļjiču, kas bija noskumis par manu prombūtni. Vēsts par manu atbrīvošanu viņu neizsakāmi iepriecināja. — Paldies tev, debesu valdniek! — viņš teica, krustu pārmez­dams. — Līdzko ausīs gaisma, atstāsim cietoksni un steigsimies projām. Es tev kaut ko uztaisīju, ieēd, kungs, un guli līdz rītam kā dieva azotē.

Es paklausīju viņa padomam un, ar labu ēstgribu vakariņas paēdis, aizmigu uz kailas grīdas, garīgi un miesīgi noguris.

Pirmo reizi satiekoties, Laimē gavilēja sirds, Nu tik skumji projām doties, It kā vajadzētu mirt.

Heraskovs

Agri no rīta mani pamodināja bungas. Devos uz sapulcēšanās vietu. Pugačova ļaudis jau stājās ierindā pie karātavām, pie kurām vēl aizvien šūpojās vakar­dienas upuri. Kazaki sēdēja zirgos, zaldāti bija pilnā apbruņojumā. Karogi plīvoja. Vairāki lielgabali, starp kuriem pamanīju arī mūsējo, bija novietoti uz lafe- tēm. Turpat bija sanākuši arī visi iedzīvotāji un gai­dīja viltvārdi. Pie komandanta mājas lieveņa kazaks turēja aiz iemauktiem lielisku baltu kirgīzu sugas zirgu. Es ar acīm meklēju komandantienes līķi. Tas bija panests mazliet sāņus un apklāts ar lūku pinumu. Beidzot no priekšistabas iznāca Pugačovs. Ļaudis no­ņēma cepures. Pugačovs palika stāvam uz lieveņa un ar visiem sasveicinājās. Viens no vecākajiem pa­sniedza viņam maišeli ar vara naudu, un viņš sāka to bārstīt riekšavām. Ļaudis kliegdami metās naudu tvert, un dažs labs dabūja zilumu. Ap Pugačovu stā­vēja viņa galvenie palīgi. Starp tiem bija arī Švab­rins. Mūsu skatieni sastapās: manējā viņš varēja izlasīt nicinājumu, un viņš novērsās ar īstu dusmu un liekuļotas zobgalības izteiksmi sejā. Pugačovs, mani drūzmā ieraudzījis, pamāja man ar galvu un piesauca sev klāt. — Paklausies, — viņš man sacīja.

— Ej tūdaļ uz Orenburgu un manā vārdā paziņo gu­bernatoram un visiem ģenerāļiem, lai gaida mani pēc nedēļas. Liec viņiem pie sirds uzņemt mani mīļi un paklausīgi kā tēvu; citādi viņiem no barga soda neiz­bēgt. Laimīgu ceļu, jūsu labdzimtība! — Pēc tam viņš griezās pie tautas un sacīja, norādīdams uz Švabrinu:

— Te jums, bērniņi, būs jaunais komandieris: klau­siet viņam visās lietās, viņš man būs atbildīgs par jums un par cietoksni. — Dzirdot šos vārdus, mani pārņēma šausmas: Švabrins tika iecelts par cietokšņa priekšnieku; Marja Ivanovna palika viņa varā! Dievs, kas ar viņu notiks! Pugačovs nokāpa no lieveņa. Viņam pieveda zirgu. Viņš braši ielēca seglos, ne­gaidīdams kazakus, kas steidzās viņam palīdzēt.

Šinī brīdī ieraudzīju, ka no ļaužu burzmas iznāk mans Saveļjičs, pieiet pie Pugačova un pasniedz vi­ņam papīra lapu. Nekādi nesapratu, ko tas nozīmē.

— Kas tas? — Pugačovs cienīgi prasīja. — Izlasi, tad redzēsi, — Saveļjičs atbildēja. Pugačovs paņēma pa­pīru un ar nopietnu sejas izteiksmi ilgi to pētīja.

— Ko tu tik neskaidri raksti? — viņš beidzot sa­cīja. — Mūsu gaišās acis nevar tur neko saprast. Kur mans sekretārs?

Jauns puisis kaprāļa mundierī mudīgi pieskrēja pie Pugačova. — Lasi balsī, — viltvārdis sacīja, pasnieg­dams viņam papīru.