ALEKSANDRS PUŠKINS - KAPTEIŅA MEITIŅA

dāma un kāda meislariene sēņu sālīšanā! Bet kas no­tika ar Mašu, ar kapteiņa meitiņu? — Es atbildēju, ka viņa palika cietoksnī popienes kopšanā. — Ai, ai, ai! — piemetināja ģenerālis. — Tas ir slikti, ļoti slikti. Uz laupītāju disciplīnu nevar nekādi paļauties. Kas notiks ar to nabaga meiteni? — Es atbildēju, ka līdz Belogorskas cietoksnim nav tālu un ka viņa ekse­lence droši vien nevilcināsies sūtīt uz turieni kara­spēku, lai atbrīvotu nelaimīgos iedzīvotājus. Ģenerā­lis neticīgi pašūpoja galvu. — Paskatīsimies, paskatī­simies, — viņš sacīja. — Par to mēs vēl pagūsim parunāt. Lūdzu, atnāciet pie manis uz glāzi tējas: šodien pie manis būs kara padome. Tu varēsi mums sniegt pareizas ziņas par neģēli Pugačovu un par viņa karaspēku. Bet pagaidām ej atpūties.

Es devos uz dzīvokli, kas man bija ierādīts un kur jau saimniekoja Saveļjičs, un ar nepacietību gaidīju norunāto laiku. Lasītājs var viegli iztēloties, ka es katrā ziņā gribēju ierasties uz padomi, kam vajadzēja ļoti ietekmēt manu likteni. Noteiktajā stundā es jau biju pie ģenerāļa.

Satiku pie viņa kādu no pilsētas ierēdņiem, cik at­ceros, muitnīcas direktoru, resnu un sārtu večuku brokāta kaftānā. Viņš mani iztaujāja par Ivana Kuz­miča likteni, dēvēdams komandantu par radinieku un bieži pārtraukdams manu stāstu ar papildu jautā­jumiem un pamācīgām piezīmēm, kas varbūt nelieci­nāja par lielām zināšanām kara mākslā, bet vismaz par apķērību un dabisku saprātu. Pa to laiku sanāca visi, kas bija aicināti. Starp viņiem, izņemot pašu ģenerāli, nebija neviena karavīra. Kad visi apsēdās un visiem bija pasniegta tēja, ģenerālis ļoti skaidri un plaši izklāstīja lietas būtību. — Tagad, kungi, — viņš turpināja, — jāizlemj, kā mums izturēties pret dumpiniekiem: uzbrukt vai aizstāvēties? Katram no šiem paņēmieniem ir savas priekšrocības un savi trūkumi. Uzbrukums dod vairāk cerību ātri iznīcināt ienaidnieku; aizstāvēties ir drošāk un ērtāk … Tātad sāksim balsot pēc likumā paredzētās kārtības, tas ir, vispirms no zemākās dienesta pakāpes. Praporščika kungs! — viņš turpināja, vērsdamies pie manis. — Lūdzu, paskaidrojiet mums savu viedokli!

Es piecēlos un vispirms īsos vārdos aprakstīju Pugačovu un viņa bandu, pārliecinoši apgalvodams, ka viltvārdim nav pa spēkam pretoties īstiem iero­čiem.

Manas domas ierēdņi uzņēma ar acīm redzamu nepatiku. Viņi tajās saskatīja jauna cilvēka pārstei­dzību un pārdrošību. Sākās kurnēšana, un es skaidri sadzirdēju vārdu «zaļknābis», kuru kāds izteica pus­balsī. Ģenerālis griezās pie manis un smaidīdams sa­cīja: — Praporščika kungs! Pirmās balsis kara pado­mēs parasti tiek dotas par labu uzbrukumam; tā ir likumsakarīga parādība. Tagad turpināsim vākt bal­sis. Kolēģiju padomnieka kungs, sakiet mums savas domas!

Večuks brokāta kaftānā steigšus izdzēra trešo glāzi tējas, kam bija pieliets krietni daudz ruma, un at­bildēja ģenerālim: — Es, jūsu ekselence, domāju, ka nevajag ne uzbrukt, ne aizstāvēties.

— Kā tad tā, kolēģiju padomnieka kungs? — iebilda pārsteigtais ģenerālis. — Citas iespējas tak­tika neparedz: vai nu uzbrukums, vai aizsardzība . ..

— Jūsu ekselence, pielietojiet uzpirkšanu.

— E-he-he! Jūsu domas ir ļoti prātīgas. Taktika uz­pirkšanu pieļauj, un mēs jūsu padomu ņemsim vērā. Par tā diedelnieka galvu varēs izsolīt rubļu septiņ­desmit vai pat simtu … no slepenās kases . . .

— Un tad, — pārtrauca muitnīcas direktors, — lai mani sauc kaut vai par kirgīzu aunu, nevis par kolē­ģiju padomnieku, ja šie zagļi neizdos mums savu atamanu, sakaluši viņam gan rokas, gan kājas.

— Mēs par to vēl padomāsim un parunāsim, — ģenerālis atbildēja. — Tomēr drošības labad nepie­ciešami arī militāri pasākumi. Kungi, balsojiet pēc likumā noteiktās kārtības.

Visas domas izrādījās pretējas manējām. Visi ierēdņi runāja, ka uz karaspēku nevarot paļauties, ka veiksme neesot droša, ka vajagot būt piesardzīgiem, un līdzīgā garā. Visi bija vienis prātis, ka labāk pa­likt lielgabalu aizsegā aiz stipras mūra sienas nekā izmēģināt ieroču laimi klajā laukā. Beidzot ģenerālis, visu domas uzklausījis, izdauzīja no pīpes pelnus un teica šādu runu:

— Mani kungi! Man jums jāpaskaidro, ka es pil­nīgi piekrītu praporščika kunga domām, jo šīs domas pamatojas uz visiem saprātīgas taktikas apsvēru­miem, kuri vienmēr dod priekšroku uzbrukumam.

Šinī vietā viņš apklusa un sāka piebāzt savu pīpi. Mana patmīlība bija gandarīta. Es lepni paskatījos uz ierēdņiem, kas savā starpā sačukstējās neapmieri­nāti un satraukti.

— Bet, mani kungi, — viņš turpināja, līdz ar dziļu nopūtu kuplu dūmu strūklu izpūzdams, — es nespēju uzņemties tik milzīgu atbildību, kad runa ir par pro­vincēm, ko man uzticējusi viņas ķeizariskā majestāte, mana žēlīgā valdniece. Tālab es piekrītu balsu vai­rākumam, kas izlēmis, ka visprātīgākais un drošā­kais — ieslēgties pilsētā un nogaidīt aplenkumu, bet ienaidnieka uzbrukumus atsist ar artilēriju vai (ja tas būs iespējams) ar pretuzbrukumiem.

Ierēdņi savukārt zobgalīgi paskatījās uz mani. Pa­dome izklīda. Es jutos apbēdināts, ka cienījamais ka­ravīrs rakstura trūkuma dēļ, par spīti savai pārliecī­bai, piekritis nelietpratīgu un nepieredzējušu cilvēku domām.

Dažas dienas pēc šīs nozīmīgās padomes mēs uzzi­nājām, ka Pugačovs, savu solījumu turēdams, tuvojas Orenburgai. Es ieraudzīju dumpinieku karaspēku, stāvēdams uz pilsētas mūra. Man šķita, ka kopš pēdējā uzbrukuma, kuru pats biju piedzīvojis, viņu skaits desmitkārt pieaudzis. Viņiem bija arī artilērijā, ko Pugačovs ieguvis, mazos cietokšņus ieņemdams. Atceroties padomes lēmumu, es paredzēju ilgu ieslēg- tību Orenburgas mūros un no sarūgtinājuma gandrīz raudāju.

Neaprakstīšu Orenburgas aplenkumu, kas pieder vēsturei, nevis ģimenes atmiņām. Tikai dažos vārdos pateikšu, ka šis aplenkums aiz vietējās priekšniecības nepiesardzības atnesa daudz posta iedzīvotājiem, ku­riem nācās pārciest badu un visādas grūtības. Var viegli iedomāties, cik dzīve Orenburgā bija necie­šama. Visi nomākti gaidīja sava likteņa izšķiršanos, visi kunkstēja aiz dārdzības, kas patiesi bija bries­mīga. Iedzīvotāji bija apraduši ar lielgabalu lodēm, kas ielidoja viņu pagalmos; pat Pugačova uzbrukumi vairs nesaistīja vispārības uzmanību. Es miru nost aiz garlaicības. Laiks gāja. Vēstules no Belogorskas cie­tokšņa nesaņēmu. Visi ceļi bija nogriezti. Atšķirtība no Marjas Ivanovnas kļuva man nepanesama. Mani mocīja neziņa par viņas likteni. Mana vienīgā izklai­dēšanās bija izjādes. Pateicoties Pugačova laipnībai, man bija labs zirgs, ar kuru es dalījos trūcīgajā uz­turā un ar kuru katru dienu izjāju ārā no pilsētas, lai apšaudītos ar Pugačova jātniekiem. Šajās ap- šaudēs pārsvars parasti bija paēdušo, piedzērušo un ar labiem zirgiem apgādāto ļaundaru pusē. Novārgusī pilsētas kavalērija nevarēja viņus pārspēt. Reizēm ārā iznāca arī mūsu bada nomāktie kājnieki, bet dzi­ļais sniegs tiem traucēja sekmīgi cīnīties pret izklai­dus drasējošiem jātniekiem. Artilērija velti rībināja no vaļņa augšas, bet, klajā laukā iznākusi, stiga sniegā un netika uz priekšu nonīkušo zirgu dēļ. Tā mēs karojām! Re, ko Orenburgas ierēdņi sauca par piesardzību un apdomību!

Reiz, kad mums kaut kā palaimējās izklīdināt un padzīt diezgan lielu baru, uzdrāzos kazakam, kurš bija atpalicis no saviem biedriem; es jau gribēju cirst viņam ar savu turku zobenu, bet piepeši viņš norāva cepuri un iesaucās: — Sveiks, Pjotr Andrejič! Kā jums klājas?