ALEKSANDRS PUŠKINS - KAPTEIŅA MEITIŅA

Man ļoti gribējās zināt, ko mans audzinātājs sado­mājis rakstīt Pugačovam. Virssekretārs sāka skaļi burtot sekojošo:

— «Divi rītasvārki, nātni un svītraina zīda, par sešiem rubļiem.»

— Ko tas nozīmē? — Pugačovs jautāja, pieri sa­raucis.

—■ Liec lasīt tālāk, — Saveļjičs mierīgi atbildēja.

Virssekretārs turpināja:

— «Mundieris, smalkas, zaļas vadmalas, par sep­tiņiem rubļiem.

Bikses, baltas vadmalas, par pieciem rubļiem.

Divpadsmit kreklu, holandes linaudekla ar apro­cēm, par desmit rubļiem.

Lāde ar tējas traukiem par divarpus rubļiem.»

— Kas tie par niekiem? — Pugačovs pārtrauca. -— Kāda man daļa gar lādi un gar biksēm ar aprocēm?

Saveļjičs nokāsējās un sāka skaidrot. — Tas, cienī­tais, lūgtu ņemt vērā, ir reģistrieris par kunga man­tām, ko nolaupījuši ļaundari…

— Kādi ļaundari? — bargi jautāja Pugačovs.

— Piedod, pārteicos, — Saveļjičs atbildēja. — Ļaun­dari ne ļaundari, taču tavi puiši nagus palaida. Ne­dusmojies: zirgam četras kājas, ir tad paklūp. Liec, lai izlasa līdz galam.

— Lasi tālāk, — Pugačovs sacīja. Sekretārs turpi­nāja:

— «Divas segas, nātna un tafta ar nātnu padrēbi, par četriem rubļiem.

Lapsādas kažoks ar sarkana ratīna virsu, četrdesmit rubļu. Vēl zaķādas kažociņš, kas tika uzdāvināts tavai žēlastībai iebraucamā sētā, piecpadsmit rubļu.»

— Kas vēl nebūs! — Pugačovs iebļāvās, ugunīgās acis zibinādams.

Jāatzīstas, biju nobijies par savu nabaga audzinā­tāju. Viņš gribēja turpināt paskaidrojumus, bet Puga­čovs viņu pārtrauca. — Kā tu drīksti mani traucēt ar tādiem niekiem? — viņš kliedza, izraudams papīru no sekretārā rokām un iesviezdams to Saveļjičam sejā. — Muļķa vecis! Šie esot aptīrīti: ir gan liela lieta! Tev, vecais sakārni, visu mūžu jālūdz dievs par mani un maniem puišiem, ka abi kopā ar savu kungu nekarājaties šeit blakus maniem pretiniekiem.. . Zaķādas kažociņš! Es tev rādīšu zaķādas kažociņu! Vai tu arī zini, ka es likšu tevi dzīvu nodīrāt un no tavas ādas pašūt kažokus?

— Kā tev labpatīk, — atbildēja Saveļjičs, — es esmu dzimtcilvēks, un man par kunga mantu jā­atbild.

Pugačovam, acīm redzot, bija uznākusi augstsir­dība. Viņš pagrieza Saveļjičam muguru un aizjāja, vairs ne vārda neteicis. Švabrins un vecākie viņam sekoja. Bandīti atstāja cietoksni kārtīgā ierindā. Ļau­dis gāja pavadīt Pugačovu. Es paliku uz laukuma viens ar Saveļjiču. Mans audzinātājs turēja rokā savu reģistri un lūkojās tajā dziļi noskumis.

Redzēdams manas labās attiecības ar Pugačovu, viņš bija nolēmis tās izmantot lietderīgi, bet viņa gudrais nodoms neizdevās. Es būtu viņu izbāris par centību nevietā, bet nevarēju savaldīt smieklus.

— Smejies vien, kundziņ, — Saveļjičs atbildēja,

— smejies; bet, kad mums vajadzēs no jauna visu saimniecību iegādāties, tad paskatīsimies, vai tu vēl smiesies.

Es steidzos uz garīdznieka māju, lai satiktu Marju

Ivanovnu. Popiene saņēma mani ar bēdīgu vēsti. Naktī Marjai Ivanovnai sācies stiprs karsonis. Viņa gulēja nesamaņā un murgoja. Popiene ieveda mani viņas istabā. Es klusām piegāju pie viņas gultas. Pār­maiņa viņas sejā mani pārsteidza. Slimā mani ne­pazina. Es ilgi stāvēju pie viņas gultas, neklausīda­mies ne Gerasima tēvā, ne viņa sirsnīgajā sievā; viņi abi, kā liekas, mani mierināja. Mani urdīja drūmas domas. Nabaga neaizsargātās, starp ļauniem dumpi­niekiem pamestās bārenes stāvoklis un manis paša bezspēcība mani ļoti nomāca. Visbriesmīgāk es mo­cījos, līdzko iedomājos par Švabrinu. Saņēmis no viltvārža varu, valdīdams cietoksnī, kur palika na­baga meitene, kas bez vainas kļuvusi viņam nīstama, viņš varēja rīkoties, kā grib. Ko man iesākt? Kā viņai palīdzēt? Kā izraut no ļaundara rokām? Atlika tikai viens līdzeklis: nolēmu tūdaļ doties uz Orenburgu, lai pasteidzinātu Belogorskas cietokšņa atbrīvošanu un pats šai atbrīvošanā piedalītos, cik tas būs manos spēkos. Atvadījos no garīdznieka un no Akuļinas Pamfilovnas, dedzīgi piekodinājis viņai rūpēties par to, kuru jau turēju par savu sievu. Tad paņēmu nabaga meitenes roku un skūpstīju to, asarām slacī­dams. — Ardievu, — sacīja popiene, mani izvadī­dama, — ardievu, Pjotr Andrejič. Varbūt satiksimies labākos laikos. Neaizmirstiet mūs un rakstiet mums labi bieži. Jūs tagad esat nabaga Marjai Ivanovnai vienīgais mierinātājs un aizstāvis.

Nonācis pie laukuma, es brīdi apstājos, paskatījos uz karātavām, palocījos tām, tad izgāju no cietokšņa un sāku iet pa Orenburgas ceļu kopā ar Saveļjiču, kurš man dūšīgi sekoja.

Gāju, iegrimis savās domās, kad pēkšņi izdzirdu aiz sevis pakavu dipoņu. Atskatījos: redzu — no cietok­šņa auļo kazaks, turēdams pie pavadas baškīru zirgu un no tālienes man mādams. Es apstājos un drīz vien pazinu, ka tuvojas mūsu uradņiks. Pieaulekšojis klāt, viņš nokāpa no sava zirga un sacīja, atdodams man otra zirga pavadu: — Jūsu labdzimtība! Mūsu pavēl­nieks dāvina jums zirgu un savu paša kažoku (pie segliem bija piesiets aitādas kažoks). Un vēl, — uradņiks stostīdamies piebilda … — viņš jums sūta pusrubli naudas … bet to es pa ceļam pazaudēju; žēlīgi piedodiet. — Saveļjičs uz viņu šķībi pablenza un norūca: — Pazaudējis pa ceļam. Bet kas tev tur žvadz azotē? Bezgodis! — Kas tad man tur azotē var žvadzēt? — attrauca uradņiks, nemaz neapmuls- dams. — Dievs ar tevi, večukiņ! Žvadz iemaukti, ne­vis pusrublis. — Labi, — es sacīju, strīdu pārtrauk­dams. — Pateicies manā vārdā tam, kas tevi sūtīja; bet pazaudēto pusrubli pacenties atrast atceļā un pa­ņem sev dzeramnaudai. — Ļoti pateicos, jūsu lab­dzimtība, — viņš atbildēja, savu zirgu apkārt griez­dams, — vienmēr lūgšu par jums dievu. — To pa­teicis, viņš jāja atpakaļ, vienu roku azotē turēdams, un drīz vien nebija vairs redzams.

Es uzvilku kažoku, iekāpu seglos un nosēdināju aiz sevis Saveļjiču. — Redzi nu, kungs, — večuks sa­cīja, — ne velti es blēdim iesniedzu sūdzības rakstu; zaglis apkaunējās, kaut gan baškīru kārnais kleperis un aitādas kažoks nav ne pusi tā vērts, ko viņi, neģēļi, mums nozaga un ko tu pats viņam uzdāvināji; tomēr noderēs; labāk jau zīle rokā nekā mednis kokā.

Kad kalnus ieņēmis tas bija Un pilsētu kā ērglis apskatījis, Viņš lika pērkonratus sataisīt Un šurp pret pilsētu pa nakti dzīt.

Heraskovs

Netālu no Orenburgas mēs ieraudzījām baru cie­tumnieku ar noskūtām galvām un sejām, ko bija iz­ķēmojušas bendes knaibles. Viņi laboja nocietināju­mus garnizona invalīdu uzraudzībā. Daži ar ratiņiem vilka projām drazas, kas pildīja grāvi; citi ar lāpstām raka zemi; uz vaļņa mūrnieki stiepa ķieģeļus un lāpīja pilsētas valni. Pie vārtiem sargi mūs aizturēja un pieprasīja uzrādīt pases. Seržants, izdzirdis, ka esmu atjājis no Belogorskas cietokšņa, tūdaļ veda mani tieši uz ģenerāļa māju.

Es sastapu viņu dārzā. Viņš aplūkoja ābeles, ko bija atkailinājusi rudens elpa, un ar veca dārznieka palīdzību rūpīgi ietina tās siltos salmos. Viņa seja izskatījās mierīga, veselīga un labsirdīga. Viņš prie­cājās par manu ierašanos un sāka izjautāt par bries­mīgajiem notikumiem, kuriem biju aculiecinieks. Es viņam visu izstāstīju. Sirmgalvis klausījās manī uz­manīgi un tajā pašā laikā izgrieza sausos zarus. — Nabaga Mironovs! — viņš sacīja, kad es biju bei­dzis savu skumjo stāstu. — 2ēl viņa, bija tik labs virsnieks. Un Mironova kundze — tāda patīkama