ALEKSANDRS PUŠKINS - KAPTEIŅA MEITIŅA

Pugačovs sēdēja krēslā uz komandanta mājas lie­veņa. Viņam mugurā bija sarkans, ar tresēm nošūts kazaku kaftāns. Augsta sabuļu cepure, ar zelta puš­ķiem rotāta, aizsedza viņa zibošās acis. Viņa seja man izskatījās pazīstama. Ap viņu pulcējās kazaku vecākie. Gerasima tēvs, bāls un drebošs, stāvēja pie lieveņa ar krustu rokās un, liekas, klusējot aizlūdza par gaidāmajiem upuriem. Laukumā uz ātru roku cēla karātavas. Kad mēs tuvojāmies, baškīri izklīdi­nāja ļaudis, un mūs pieveda pie Pugačova. Zvani ap­klusa; iestājās dziļš klusums. — Kurš ir koman­dants? — jautāja viltvārdis. Mūsu uradņiks iznāca no pūļa un norādīja uz Ivanu Kuzmiču. Pugačovs bargi paskatījās uz sirmgalvi un sacīja viņam: — Kā tu uzdrīkstējies pretoties man, savam ķeizaram? — Ko­mandants, ievainojuma pagalam nomocīts, saņēma pēdējos spēkus un atbildēja stingrā balsī: — Tu neesi mans ķeizars, tu esi zaglis un blēdis, dzirdi! — Puga­čovs drūmi sarauca pieri un pamāja ar baltu lakatu. Vairāki kazaki satvēra veco kapteini un aizvilka pie karātavām. Uz karātavu šķērskoka jāteniski sēdēja izkropļotais baškīrs, kuru mēs pratinājām vakar va­karā. Viņš turēja rokā virvi, un pēc dažām minūtēm es ieraudzīju nabaga Ivanu Kuzmiču karājamies gaisā. Tad pie Pugačova pieveda Ivanu Ignatjiču.

— Zvēri uzticību, — Pugačovs viņam sacīja, — ķei­zaram Pēterim Feodorovičam!

— Tu neesi mūsu ķeizars, — atbildēja Ivans Ignatjičs, atkārtodams sava kapteiņa vārdus. — Tu, tēvain, esi zaglis un blēdis. — Pugačovs atkal pamāja ar lakatu, un krietnais poručiks tika pakārts blakus savam vecajam priekšniekam.

Tagad bija mana kārta. Es droši skatījos uz Pugačovu, gatavodamies atkārtot savu varonīgo biedru atbildes. Tad, sev par neaprakstāmu izbrīnu, es starp dumpinieku vecākajiem ieraudzīju Švabrinu ar vainagveidā apgrieztiem matiem un kazaku kaftanā. Viņš piegāja pie Pugačova un iečukstēja tam ausī dažus vārdus. — Pakārt viņu! — Pugačovs sacīja, uz mani vairs neskatīdamies. Man uzmeta kaklā cilpu. Es klusām sāku skaitīt lūgsnu, no sirds nožēlodams dieva priekšā savus pārkāpumus un lūgdams glābt visus manai sirdij tuvos cilvēkus. Mani aizvilka pie karātavām. — Nebaidies, nebaidies, — bendes mani mierināja, varbūt patiesi vēlēdamies mani uzmundri­nāt. Pēkšņi izdzirdu kliedzienu: — Pagaidiet, nolā­dētie, nesteidzieties! … — Bendes pārstāja rīkoties. Skatos: Saveļjičs nokritis Pugačovam pie kājām.

— Mīļais tēvs! — sacīja nabaga audzinātājs. — Kas tev tiks par labumu no kungu bērna nāves? Laid viņu vaļā, dabūsi izpirkšanas naudu; bet kārtības un brīdinājuma pēc liec pakārt kaut vai mani, veci! — Pugačovs deva zīmi, un mani tūdaļ atbrīvoja un lika mierā. — Mūsu pavēlnieks tevi apžēlo, — man sa­cīja. Nevaru teikt, ka es šinī brīdī priecātos par savu glābiņu, tomēr neteikšu, ka es to nožēlotu. Manas sajūtas bija pārāk neskaidras. Mani atkal pieveda pie viltvārža un nospieda viņa priekšā uz ceļiem. Puga­čovs pastiepa man savu dzīslaino roku. — Skūpsti roku! Skūpsti roku! — ļaudis mani mudināja. Bet es būtu devis priekšroku visnežēlīgākajam sodam nekā tik nekrietni pazemojies. — Cienītais Pjotr Andre­jič! — Saveļjičs čukstēja, stāvēdams aiz manis un mani bikstīdams. — Nespītējies! Vai tev grūti? No­spļaujies un nobučo ļaundara . .. (tfu!) nobučo viņam roku.

Es nekustējos. Pugačovs nolaida roku un zobgalīgi sacīja:

— Viņa labdzimtība no prieka apstulbis. Pieceliet viņu! — Mani piecēla un atstāja nesasietu. Es no­skatījos šausmīgās komēdijas turpinājumu.

Iedzīvotāji sāka zvērēt uzticību. Viņi nāca klāt cits pēc cita, skūpstīja krucifiksu un pēc tam klanījās viltvārža priekšā. Turpat stāvēja garnizona zaldāti. Rotas drēbnieks, ar savām neasajām šķērēm bruņo­jies, grieza viņiem nost bizes. Viņi nopurinājušies gāja pie Pugačova, kas ļāva noskūpstīt roku, paslu­dināja viņiem piedošanu un uzņēma savā bandā. Tas viss ilga kādas trīs stundas. Beidzot Pugačovs piecēlās no krēsla un savu vecāko pavadībā nokāpa no lie­veņa. Viņam pieveda grezni apseglotu baltu zirgu. Divi kazaki paņēma viņu pie elkoņiem un iesēdināja seglos. Viņš sacīja Gerasima tēvam, ka ēdīšot pie viņa pusdienas. Šinī brīdī atskanēja sievietes klie­dziens. Vairāki laupītāji izvilka uz lieveņa Vasiļisu Jegorovnu ar izjukušiem matiem un bez virsdrēbēm. Viens no uzbrucējiem jau bija paguvis uzvilkt viņas bezroci. Citi stiepa pēļus, lādes, tējas traukus, veļu un visādus krāmus. — Labie ļautiņi! — kliedza na­baga sirmgalve. — Lieciet man mieru! Lūdzami, ve­diet mani pie Ivana Kuzmiča. — Pēkšņi viņa paska­tījās uz karātavām un pazina savu vīru. — Noziedz­nieki! — viņa izmisusi iesaucās. — Ko jūs ar viņu izdarījāt? Manu gaišumiņ, Ivan Kuzmič, pārgalvīgā zaldāta galviņa! Neķēra tevi ne prūšu durkļi, ne turku lodes; nebija lemts tev godīgā kaujā dzīvību atdot, izbēdzis katordznieks tevi nomaitāja!

— Savaldīt veco raganu! — Pugačovs sacīja. Kāds jauns kazaks cirta viņai pa galvu ar zobenu, un viņa nokrita uz lieveņa pakāpieniem beigta. Pugačovs aiz­jāja; ļaudis metās viņam pakaļ.

Nelūgts viesis ļaunāks par tatāru.

Paruna

Laukums kļuva tukšs. Es vēl vienmēr stāvēju kā piekalts un, šausmīgo iespaidu apmulsināts, nevarēju attapties.

Visvairāk mani mocīja neziņa par Marjas Ivanovnas likteni. Kur viņa? Kas ar viņu noticis? Vai viņa paguvusi noslēpties? Vai viņas slēptuve droša? … Satrauktu domu mākts, iegāju komandanta mājā …

Viās bija tukšs: krēsli, galdi, lādes — salauzti, trauki — saplēsti; viss izvazāts. Uzskrēju pa maza­jām kāpnītēm, kas veda uz augštelpām, un no turie­nes pirmo reizi iegāju Marjas Ivanovnas istabā. Ieraudzīju viņas gultu, ko bija izvandījuši laupītāji; skapis bija atlauzts Un izlaupīts, lampiņa vēl dega tukšas apdarenes priekšā. Vesels bija palicis arī spo­gulītis, kas karājās pie šķērssienas… Kur gan atra­dās šīs klusās, meitenīgās celles saimniece? Man galvā iešāvās šausmīga doma: es iztēlojos viņu lau­pītāju rokās … Mana sirds sažņaudzās … Es sāku rūgti, rūgti raudāt un skaļi izrunāju savas mīļotās vārdu… Šinī brīdī atskanēja kluss troksnis, no skapja aizmugures izlīda Palaša, bāla un dreboša.

— Ak, Pjotr Andrejič! — viņa sacīja, rokas sa­sizdama. — Kādi laiki! Kādas šausmas! . ..

— Kur Marja Ivanovna? — es jautāju nepacie­tīgi. — Kas noticis ar Marju Ivanovnu?

— Jaunkundze dzīva, — Palaša atbildēja. — Viņa paslēpta pie Akuļinas Pamfilovnas.

— Pie popienes! — es aiz šausmām iekliedzos. — Mans dievs! Tur taču ir Pugačovs! …

Es metos ārā no istabas, vienā mirklī atrados uz ielas un pa kaklu pa galvu skrēju uz garīdznieka māju, neko neredzēdams un neatskārzdams. No tu­rienes skanēja klaigas, smiekli un dziesmas. .. Puga­čovs ar saviem biedriem dzīroja. Arī Palaša atskrēja uz turieni, man sekodama. Iesūtīju viņu neuzkrītoši pasaukt Akuļinu Pamfilovnu. Pēc brītiņa popiene iz­nāca pie manis priekšnamā ar tukšu stopu rokā.

— Dieva dēļ! Kur Marja Ivanovna? — es jautāju neaprakstāmā satraukumā.

— Viņa, drostaliņa, guļ pie manis gultā aiz šķērs­sienas, — popiene atbildēja. — Ak, Pjotr Andrejič, gandrīz būtu notikusi nelaime, bet, paldies dievam, viss beidzās labi: noziedznieks tik tikko bija piesēdies pusdienot, kad viņa, mana nabadzīte, atžilba un iekunkstējās!… Es sastingu. Viņš izdzirda. — Kas tev tur kunkst, vecen? — Es paklanos zaglim līdz zemei: mana māsasmeita, ķeizar; saslima, guļ jau otro nedēļu. — Vai tava māsasmeita jauna?