ALEKSANDRS PUŠKINS - KAPTEIŅA MEITIŅA

— Jauna gan, ķeizar. — Parādi man, vecen, savu māsasmeitu. — Sirds man žņaugtin sažņaudzās, bet nekā nevarēja darīt. — Lūdzu, ķeizar; tikai meitene nevar piecelties un atnākt pie tavas žēlastības. — Ne­kas, vecen, es pats iešu paskatīšos. — Un tiešām aiz­līda nolādētais aiz šķērssienas, ko domā! Atrāva vaļā aizkaru, pablenza ar savām vanaga acīm! Bet nekas ļauns nenotika . .. dievs pasargāja! Taču tici vai ne­tici, mēs abi ar tēvu jau bijām sataisījušies uz mo­cekļu nāvi. Par laimi, viņa, mana drostaliņa, nepazina Pugačovu. Kungs dievs, tad nu gan laikus sagaidī­jām! Nav vārdam vietas! Nabaga Ivans Kuzmičs! Kas to būtu domājis! … Un Vasiļisa Jegorovna? Un Ivans Ignatjičs? Par ko tad viņu? … Kā gan jūs pažēloja? Bet kāds neģēlis tas Aleksejs Ivaničs Švabrins! No­griezis apaļiski matus un tagad pie mums kopā ar viņiem dzīro! Veikls, neko teikt. Bet, kā ieminējos par slimo māsasmeitu, tā viņš, tici vai netici, paska­tījās uz mani tā, it kā ar nazi caurdurtu; tomēr neno­deva, paldies viņam kaut vai par to. — Šinī brīdī atskanēja piedzērušo viesu klaigas un Gerasima tēva balss. Viesi prasīja degvīnu, saimnieks sauca savu dzīvesbiedri. Popiene sarosījās. — Ejiet mājās, Pjotr

Andrejič, — viņa sacīja, — tagad man nav laika ar jums noņemties; ļaundari žūpo. Nedod dievs jums krist dzērāju nagos. Ardievu, Pjotr Andrejič. Kas būs, būs; varbūt dievs nepametīs!

Popiene aizgāja. Mazliet nomierinājies, devos uz savu dzīvokli. Iedams garām laukumam, ieraudzīju vairākus baškīrus, kas līkņāja pie karātavām un pa­kārtajiem mauca nost zābakus; ar mokām apvaldīju dusmas, saprazdams, ka iejaukties būtu veltīgi. Pa cietoksni skraidelēja laupītāji, izlaupīdami virsnieku dzīvokļus. Visur skanēja piedzērušo dumpinieku klaigas. Pārnācu mājās. Saveļjičs sagaidīja mani, uz sliekšņa stāvēdams. — Paldies dievam! — viņš iesau­cās, mani ieraudzījis. — Es jau domāju, ka šitie briesmekļi atkal tevi saķēruši. Nu, cienītais Pjotr Andrejič, tici vai netici! Blēži mums visu nolaupījuši: apģērbu, veļu, lietas, traukus — nekā nav smādē­juši; bet ko tur! Paldies dievam, ka tevi dzīvu vaļā palaida! Bet vai tu, kungs, pazini atamanu?

— Nē, nepazinu; kas viņš tāds ir?

— Kā, mīļais? Vai tiešām tu esi aizmirsis pļēguru, kurš iebraucamajā vietā izmānīja tev kažoku? Pavi­sam jaunu zaķādas kažociņu, viņš, nekrietnais, to, sev mugurā stiepdams, vēl pārplēsa!

Es biju izbrīnījies. Patiesi Pugačova līdzība ar manu ceļvedi bija pārsteidzoša. Pārliecinājos, ka Puga­čovs un viņš ir viena un tā pati persona, un tagad sapratu man parādītās žēlastības iemeslu. Nevarēju vien nobrīnīties par savādo sagadīšanos: bērna kažo­ciņš, ko tiku uzdāvinājis klaidonim, izglābj mani no cilpas, un dzērājs, kas mētājas pa iebraucamām vie­tām, aplenc cietokšņus un apdraud valsti!

— Vai tev nebūtu vēlēšanās kaut ko ieēst? — jautāja Saveļjičs, jo viņa ieradumi bija nesatrici­nāmi. — Mājās nekā nav, iešu paraudzīšu un kaut ko tev pagatavošu.

Palicis viens, es iegrimu domās. Ko man darīt? Uz­turēties cietoksnī, kas pakļauts šim ļaundarim, vai se­kot viņa bandai — bija virsnieka necienīgi. Pienā­kums prasīja, lai es ierastos tur, kur mans dienests šajos grūtajos apstākļos vēl varētu noderēt tēvijai… Bet mīlestība man cieši piekodināja neatstāt Marju Ivanovnu un būt viņai par sargu un aizstāvi. Kaut arī es paredzēju drīzu un neapšaubāmu apstākļu maiņu, tomēr nespēju palikt mierīgs, iedomājoties, kādās briesmās viņai jādzīvo.

Manas pārdomas pārtrauca kāds kazaks, kurš at­skrēja un pavēstīja: — Dižais ķeizars liek tev ieras­ties pie viņa. — Kur viņš ir? — es jautāju, taisīda­mies sekot pavēlei.

— Komandanta mājā, — kazaks atbildēja. — Pēc pusdienām mūsu kungs nopērās pirtī, bet tagad atpū­šas. Nu, jūsu labdzimtība, pēc visa var redzēt, ka cildena persona: pusdienās atļāvās apēst divus cep­tus sivēnus, bet peras tādā karstumā, ka pat Tarass Kuročkins neizturēja, atdeva pirtsslotu Fomkam Bik- bajevam un, tikai ar aukstu ūdeni aplējies, kā nekā atžilba. Nav vārdam vietas: izturēšanās ļoti cie­nīga… Bet pirtī, runā, esot rādījis savas cara zīmes uz krūtīm: vienā pusē divgalvains ērglis pieckapeiku gabala lielumā, bet otrā — viņa paša persona.

Neturēju par vajadzīgu apstrīdēt kazaka domas un kopā ar viņu devos uz komandanta māju, jau priekš­laikus iztēlodamies satikšanos ar Pugačovu un pūlē­damies uzminēt, ar ko tā beigsies. Lasītājs var viegli iedomāties, ka nebiju gluži aukstasinīgs.

Sāka krēslot, kad pienācu pie komandanta mājas. Krēslā baismi melnēja karātavas ar saviem upuriem. Nabaga komandantienes līķis vēl vienmēr gulēja pie lieveņa, kur divi kazaki stāvēja sardzē. Kazaks, kas bija mani atvedis, iegāja pieteikt un, pēc maza brī­tiņa atgriezies, ieveda mani istabā, kur es vakar tik maigi atvadījos no Marjas Ivanovnas.

Man pavērās neparasta aina: aiz galda, kas bija pārklāts ar galdautu un apkrauts stopiem un glāzēm, sēdēja Pugačovs un kādi desmit kazaku vecākie ar cepurēm galvās, spilgtos kreklos, iekaisuši no deg­vīna, piesarkušām sejām un spīdīgām acīm. Starp viņiem nebija jaunpieņemto nodevēju — Švabrina un mūsu uradņika. — A, jūsu labdzimtība! — Puga­čovs sacīja, mani ieraudzījis. — Esi sveicināts: laipni lūdzam, piesēdi, būsi ciemiņš. — Pugačova biedri saspiedās ciešāk. Es klusēdams atsēdos galda malā. Mans kaimiņš, jauns, šmaugs un skaists kazaks, ielēja man glāzi vienkārša degvīna, kuram es nepieskāros. Ziņkāri apskatīju klātesošos. Pugačovs sēdēja goda vietā, atspiedies ar elkoņiem uz galda un atbalstījis melno bārdu ar savu plato dūri. Viņa sejas panti bija pareizi un diezgan patīkami, tajos nemanīja nekā mežonīga. Viņš bieži griezās pie gadu piecdesmit veca cilvēka, uzrunādams to gan par grāfu, gan par Timofejeviču, bet reizēm godādams par tēvocīti. Visi viņi savā starpā izturējās kā biedri un neizrādīja nekādu sevišķu godu savam virsvadonim. Tika runāts par šārīta uzbrukumu, par dumpja panākumiem un par nākamajiem pasākumiem. Katrs plātījās, ieteica savas domas un droši apstrīdēja Pugačovu. Un šinī savādajā kara padomē tika izlemts iet uz Orenburgu: tā bija pārdroša rīcība, kas gandrīz vai vainagojās ar postīgiem panākumiem! Gājienu nolēma sākt nā­kamajā dienā. — Paklau, brāļi, — Pugačovs sacīja, — uzdziedāsim pirms gulētiešanas manu iemīļoto dziesmiņu. Čumakov, iesāc! — Mans kaimiņš uzsāka smalkā balstiņā smeldzīgu strūdzinieku dziesmu, un visi korī pievienojās:

Nešalc, birztaliņ, zaļo birztaliņ,

Ļauj man, pārgalvim, domu izdomāt,

Ko man, pārgalvim, rīt būs atbildēt

Bargiem tiesnešiem, pašam ķeizaram.

Ķeizars diženais mani pratinās:

Saki, saki, puis, saki, zemniekdēls, —

Kā tu laupīji, kā tu siroji,

Cik pavisam tev bija palīgu?

Es tev stāstīšu, ķeizar žēlīgais,

Es tev stāstīšu tīro taisnību —

Četrus palīgus es sev turēju:

Pirmais palīgs man bija tumša nakts,

Otrais palīgs man bija duncis spožs,

Trešais palīgs man bij mans labais zirgs,

Palīgs ceturtais — cieši savilkts loks,

Mani ziņneši — bultas spindzošas.

Ķeizars žēlīgais tad man sacīs tā:

Tas man patīk, puis, brašais zemniekdēls,

Ka tu prati zagt, prati atbildēt!

Tāpēc tevi, puis, tagad algošu —

Būs tev stalta pils vidū klajumam,