ALEKSANDRS PUŠKINS - KAPTEIŅA MEITIŅA

— Pakārt viņu … un visus .. . izņemot meiteni. ..

Tūdaļ neliešu banda mūs aplenca un klaigādama vilka uz vārtiem. Bet pēkšņi viņi mūs pameta vienus un aizbēga; pa vārtiem iejāja Griņovs un aiz viņa vesels eskadrons ar kailiem zobeniem.

Dumpinieki bēga uz visām pusēm; huzāri viņus vajāja, kapāja ar zobeniem, ņēma gūstā. Griņovs no­lēca no zirga, paklanījās tētiņam un māmiņai un stingri paspieda man roku. — Labi, ka paspēju laikā, — viņš mums sacīja. — A, rau, kur tava līgava! — Marja Ivanovna pietvīka līdz ausu galiem. Tētiņš piegāja pie viņa un pateicās — mierīgi, kaut arī aizkustināti. Māmiņa viņu apkampa un nosauca par sargeņģeli. — Laipni lūdzam pie mums, — tētiņš sacīja Griņovam un veda uz mūsu māju.

Iedams garām Švabrinam, Griņovs apstājās. — Kas tas tāds? — viņš jautāja, uz ievainoto skatīdamies. — Tas ir pats virsvadonis, bandas priekšnieks, — atbildēja mans tēvs ar zināmu lepnumu, kā jau vecs karavīrs, — dievs palīdzēja manai nespēcīgajai rokai sodīt jauno nelieti un atriebt viņam par mana dēla asinīm.

— Tas ir Švabrins, — es sacīju Griņovam.

— Švabrins! Ļoti priecājos. Huzāri! Ņemiet viņu! Un pasakiet mūsu dakterim, lai pārsien viņa ievaino­jumu un sargā kā savu acuraugu. Švabrins noteikti jānogādā slepenajai Kazaņas komisijai. Viņš ir viens no galvenajiem noziedzniekiem, un viņa liecība ļoti svarīga.

Švabrins pacēla izmocītu skatienu. Viņa seja pauda vienīgi fiziskas sāpes. Huzāri aiznesa viņu, uzlikuši uz mēteļa.

Mēs iegājām istabās. Es satraukti raudzījos apkārt, atcerēdamies savas bērnu dienas. Mājā nekas nebija mainījies, viss stāvēja turpat, kur senāk. Švabrins nebija ļāvis māju izlaupīt, pat savā pagrimumā sagla­bādams neapzinātu pretīgumu pret negodīgu alkatību. Priekšistabā sanāca kalpotāji. Viņi nebija piedalīju­šies dumpī un no tīras sirds priecājās par mūsu atsva­bināšanu. Saveļjičs jutās kā uzvarētājs. Ir jāpa­skaidro, ka trauksmes laikā, kad sādžā iebruka lau­pītāji, viņš bija aizskrējis uz zirgu kūti, kur stāvēja Švabrina zirgs, apseglojis to, klusām izvedis ārā un, pateicoties juceklim, nemanīts aizauļojis uz pārcel­tuvi. Viņš atradis pulku atpūšamies jau šajā Volgas krastā. Griņovs, uzzinājis no viņa par mums draudo­šajām briesmām, licis lēkt zirgos, pavēlējis jāt auļos un, paldies dievam, atsteidzies laikā.

Griņovs pieprasīja, lai zemstes priekšnieka galva vairākas stundas stāvētu uzdurta uz kārts pie kroga.

Huzāri atgriezās no vajāšanas, saņēmuši gūstā vai­rākus cilvēkus. Gūstekņus ieslēdza tanī pašā klētī, kurā mēs bijām pārlaiduši minēto aplenkumu.

Mēs izklīdām pa savām istabām. Vecākiem bija nepieciešama atpūta. Visu nakti negulējis, iekritu gultā un cieši aizmigu. Griņovs aizgāja dot savus rīkojumus.

Vakarā mēs sapulcējāmies viesistabā pie patvāra un priecīgi sarunājāmies par pārciestajām briesmām. Marja Ivanovna lēja glāzēs tēju, atsēdos viņai blakus un visu uzmanību veltīju tikai viņai vien. Mani vecāki, kā liekas, uzņēma mūsu maigās attiecības lab­vēlīgi. Šis vakars man saglabājies atmiņā līdz pat šodienai. Es biju laimīgs, pilnīgi laimīgs — bet vai cilvēka sūrajā mūžā daudz tādu brīžu?

Nākamajā dienā tētiņam tika ziņots, ka zemnieki ieradušies kunga pagalmā nolūgties. Tētiņš izgāja pie ļaudīm uz lieveņa. Viņam parādoties, zemnieki no­metās ceļos.

— Nu, muļķi, — viņš sacīja tiem, — kāpēc jūs sadomājāt dumpoties?

— Esam vainīgi, mūsu pavēlniek, — viņi atbildēja vienā balsī.

— Zināms, ka vainīgi. Sadarāt muļķības, un tad paši esat nelaimīgi. Piedodu jums aiz prieka, ka dievs lēmis man satikt savu dēlu Pjotru Andrejiču. Labi: noliektu galvu zobens nenocērt. Dievs devis jauku laiku, jāpļauj siens, bet jūs muļķojaties: ko jūs vese­las trīs dienas darījāt? Vecākais! Norīkot visus pie pļaušanas; un skaties, rudais velns, lai man līdz Iļjas dienai viss siens būtu sakrauts gabanās. Vācieties projām!

Zemnieki paklanījās un aizgāja klaušās, it kā nekas nebūtu noticis.

Izrādījās, ka Švabrina ievainojums nav nāvīgs. Konvoja pavadībā viņu sūtīja uz Kazaņu. Es pa logu redzēju, kā Švabrinu iecēla ratos. Mūsu skatieni sati­kās, viņš nodūra galvu, bet es steidzīgi atkāpos no loga. Man negribējās parādīt, ka priecājos par ne­drauga nelaimi un pazemojumu.

Griņovam vajadzēja doties tālāk. Nolēmu sekot viņam, kaut gan ļoti gribējās pakavēties vēl dažas dienas ģimenes vidū. Pārgājiena priekšvakarā iegāju pie saviem vecākiem un, pēc toreizējā paraduma no­meties ceļos, lūdzu svētību laulībām ar Marju Iva­novnu. Vecāki mani piecēla un ar prieka asarām acīs deva savu piekrišanu. Es atvedu pie viņiem Marju Ivanovnu bālu un trīcošu. Mūs svētīja… Ko es izjutu, to nemaz neaprakstīšu. Kas piedzīvojis to pašu, tas mani sapratīs bez vārdiem, kas ne, tam varu tikai novēlēt un dot padomu iemīlēties, kamēr vēl laiks, un saņemt vecāku svētību.

Otrā dienā pulks posās projām, Griņovs atvadījās no mūsu ģimenes. Mēs bijām pārliecināti, ka karš drīz beigsies, pēc mēneša cerēju kļūt par precētu vīru. Marja Ivanovna atvadoties mani noskūpstīja visu klātienē. Es iekāpu seglos. Saveļjičs man atkal sekoja, un pulks jāja projām.

No tālienes ilgi noskatījos uz lauku māju, kuru biju pametis. Mani satrauca drūma priekšnojauta. Kāds man čukstēja, ka visas nelaimes vēl nav garām. Sirds noģida jaunu vētru.

Neaprakstīšu mūsu karagājienu un Pugačova dumpja beigas. Mēs gājām cauri sādžām, ko bija no­postījis Pugačovs, un gribot negribot atņēmām iedzī­votājiem to, ko tiem bija atstājuši laupītāji.

Viņi nezināja, kam pakļauties. Nekur nebija nekā­das pārvaldes. Muižnieki slēpās mežos. Visur siroja neliešu bandas. Atsevišķu vienību komandieri, sūtīti vajāt Pugačovu, kurš tolaik bēga uz Astrahaņu, pat­varīgi sodīja vainīgos un nevainīgos. Stāvoklis visā novadā, kur plosījās kauju ugunsgrēks, bija bries­mīgs. Nedod dievs piedzīvot krievu dumpi — bezjē­dzīgu un nežēlīgu. Tie, kas pie mums gudro par neiespējamiem apvērsumiem, vai nu ir jauni un ne­pazīst mūsu tautu, vai ari cilvēki ar nocietinātām sirdīm, kas nežēlo ne citus, ne sevi.

Pugačovs bēga, Iv. Iv. Mihelsona vajāts. Drīz uzzi­nājām par viņa pilnīgu sakāvi. Beidzot Griņovs sa­ņēma no sava ģenerāļa ziņu par viltvārža notveršanu un līdz ar to pavēli apstāties. Tagad es varēju doties mājās. Biju kā spārnos, bet savādas jūtas aptumšoja man prieku.