ALEKSANDRS PUŠKINS - KAPTEIŅA MEITIŅA

Kungs, piedodiet, mans pienākums tūlīt Uz cietumu jūs vest un ieslodzīt. — Es esmu gatavs; bet pirms aizvešanas — Ja drīkstu cerēt — uzklausīsiet mani.

Kņažņins

Tik negaidot atguvis mīļoto meiteni, par kuru vēl šorīt biju mocoši bažījies, neticēju pats sev un iedo­mājos, ka viss, kas ar mani noticis, ir tikai tukšs sapnis. Marja Ivanovna domīgi skatījās gan uz mani, gan uz ceļu un, kā liekas, nebija vēl īsti atģidusies. Mēs klusējām. Mūsu sirdis bija pārāk nogurušas. Pēc stundām divām bijām nemanot nobraukuši līdz kai­

miņu cietoksnim, kas arī bija pakļauts Pugačovam. Te mēs pārmainījām zirgus. Pēc ātruma, ar kādu tie tika iejūgti, pēc Pugačova ieceltā komandanta — bārdaina kazaka steidzīgās pakalpības es nopratu, ka, pateicoties mūsu važoņa pļāpībai, mani uzņēma kā galma favorītu.

Mēs devāmies tālāk. Sāka krēslot. Mēs tuvojāmies pilsētiņai, kur, pēc bārdainā komandanta vārdiem, atradās stipra karaspēka vienība, kas gāja pievieno­ties viltvārdim. Mūs apstādināja sargpostenis. Uz jautājumu «kas brauc?» važonis skaļi atbildēja:

— Ķeizara radinieks ar savu saimniecīti. — Pēkšņi mūs aplenca huzāri, briesmīgi lamādamies. — Kāp ārā, velna radinieki — sacīja man ūsains vahmistrs.

— Nu tu dabūsi pirti ar visu savu saimniecīti!

Es izkāpu no kibitkas un uzstāju, lai ved mani pie priekšnieka. Ieraudzījuši virsnieku, zaldāti mitējās lamāties. Vahmistrs veda mani pie majora. Saveļ­jičs no manis neatkāpās, pie sevis murminādams:

— Te tev nu bija ķeizara radinieks! No vilka bēg, uz lāča uzskrien … Kungs dievs! Ar ko tas beigsies? — Kibitka lēnām brauca aiz mums.

Pēc piecām minūtēm mēs nonācām pie spoži ap­gaismotas mājiņas. Vahmistrs atstāja mani sardzes uzraudzībā un iegāja pieteikt. Viņš tūdaļ atgriezās, paziņodams, ka viņa augstdzimtībai neesot laika mani pieņemt, ka viņš licis aizvest mani uz cietumu, bet saimniecīti nogādāt pie viņa.

— Ko tas nozīmē? — es trakās dusmās iesaucos.

— Vai viņš prātu zaudējis?

— Nezinu, jūsu labdzimtība, — vahmistrs atbildēja. — Tikai viņa augstdzimtība lika aizvest jūsu labdzimtību uz cietumu, bet viņas labdzimtību aizvest pie viņa augstdzimtības, jūsu labdzimtība!

Es metos uz lieveņa. Sargkareivji nepaguva mani aizturēt, un es taisnā ceļā iedrāžos istabā, kur kādi seši huzāru virsnieki spēlēja kārtis. Majors dalīja. Kāds gan bija mans izbrīns, kad, ciešāk ieskatījies, pazinu, ka tas ir Ivans Ivanovičs Zurins, kurš mani kādreiz bija apspēlējis Simbirskas traktierī!

— Vai tas iespējams? — es iesaucos. — Ivan Iva- nič! Vai tiešām tu?

— Ai, ai, ai, Pjotrs Andrejičs! Kā tu te radies? No kurienes? Sveiks, brāl. Vai negribi piedalīties spēlē?

— Pateicos. Labāk liec ierādīt man dzīvokli.

— Kādu tev dzīvokli? Paliec pie manis!

— Nevaru: neesmu viens.

— Lai biedrs arī nāk šurp.

— Neesmu ar biedru, bet… ar dāmu.

— Ar dāmu! Kur tu viņu rāvi? Ehe, brāl! (Pie šiem vārdiem Zurins iesvilpās tik izteiksmīgi, ka visi iesmējās, bet es galīgi apjuku.)

— Labi, — Zurins turpināja, — lai notiek. Dabūsi dzīvokli. Tomēr žēl… Mēs būtu kārtīgi palīksmo- juši.. . Hei, puis! Kāpēc neved šurp Pugačova radi­nieci? Vai viņa negrib nākt? Saki viņai, lai nebaidās: kungs labs, neko viņai pāri nedarīs, — un sadod viņai krietni pa kaklu.

— Ko tu runā? — es sacīju Zurinam. — Kas tā par Pugačova radinieci? Tā ir nelaiķa kapteiņa Mironova meita. Es viņu izvedu no gūsta un tagad pavadu uz sava tēva muižu, kur viņu atstāšu.

— Kā! Tad tevi man nupat pieteica? Paklausies — ko tas nozīmē?

— Vēlāk visu izstāstīšu. Bet tagad, dieva dēļ, no­mierini nabaga meiteni, kuru tavi huzāri pārbiedē­juši.

Zurins tūdaļ visu izkārtoja. Pats viņš izgāja ārā, lai atvainotos Marjai Ivanovnai par netīšo pārpra­tumu, bet vahmistram pavēlēja ierādīt viņai pašu labāko dzīvokli pilsētiņā. Es paliku pārnakšņot pie Zurina.

Mēs paēdām vakariņas, un, kad palikām divatā, izstāstīju viņam par saviem piedzīvojumiem. Zurins klausījās manī ļoti uzmanīgi. Kad biju beidzis, viņš pašūpoja galvu un sacīja: — Tas viss, brāl, ir labi; tikai viens man nepatīk: kāda velna pēc tev jāpre­cas? Esmu godīgs virsnieks, negribu tevi mānīt; tici man, laulība ir tīrā muļķība. Kāpēc tev noņemties ar sievu un auklēt bērnus? Ek, izbeidz. Paklausi mani: raisies vaļā no tās kapteiņa meitas. Ceļš uz Simbirsku ir drošs, esmu to attīrījis. Sūti viņu jau rīt vienu pašu pie saviem vecākiem, bet pats paliec pie manis vienībā. Orenburgā tev nav vērts atgriezties. Ja vēl­reiz kritīsi dumpinieku nagos, tad diez vai no viņiem vairs tiksi vaļā. Gan mīlestības apmātība pāries pati no sevis, un viss būs labi.

Kaut arī es viņam lāgā nepiekritu, tomēr jutu, ka mans goda pienākums ir atrasties ķeizarienes kara­spēkā. Nolēmu klausīt Zurina padomam: aizsūtīt Marju Ivanovnu uz muižu un palikt pie viņa.

Saveļjičs ieradās, lai palīdzētu man noģērbties; es viņam teicu, lai sataisās rīt doties ceļā ar Marju Iva­novnu. Viņš gribēja pretoties. — Ko tu, kungs? Kā es tevi lai atstāju? Kas tevi aprūpēs? Ko teiks tavi vecāki?

Pazīdams sava audzinātāja stūrgalvību, nolēmu pār­liecināt viņu ar maigumu un sirsnību. — Mans draugs, Arhip Saveļjič! — es viņu uzrunāju. — Neatsaki, izdari man šo pakalpojumu; aprūpības te netrūkst, bet man nebūs miera, ja Marja Ivanovna dosies ceļā viena, bez tevis. Kalpodams viņai, tu kalposi arī man, jo esmu cieši nolēmis, līdzko apstākļi atļaus, ar viņu apprecēties.

To dzirdēdams, Saveļjičs neaprakstāmā izbrīnā sa­sita rokas. — Precēties! — viņš atkārtoja. — Bērns grib precēties! Bet ko gan teiks tētiņš, ko domās māmiņa?

— Piekritīs, noteikti piekritīs, — es atbildēju, — kad iepazīsies ar Marju Ivanovnu. Ceru, ka tu man palīdzēsi. Tētiņš un māmiņa tev uzticas: tu par mums aizliksi labu vārdu, vai ne?

Večuks bija aizkustināts. — Oh, mīļais Pjotr An­drejič! — viņš atbildēja. — Agri gan tu esi nolēmis precēties, toties Marja Ivanovna ir tik laba jaun­kundze, ka grēks būtu laist izdevību garām. Lai no­tiek pēc tava prāta. Pavadīšu viņu, dieva eņģeli, un pazemīgi likšu pie sirds taviem vecākiem, ka tādai līgavai pūrs nemaz nav vajadzīgs.

Es pateicos Saveļjičam un likos gulēt pie Zurina. Aiz uzbudinājuma un satraukuma man gribējās runāt. Sākumā Zurins tērzēja ar mani labprāt, bet pamazām viņa vārdi kļuva retāki un nesakarīgāki; beidzot uz kādu jautājumu viņš atbildes vietā iekrācās, brīžam iesvilpdamies. Es apklusu un drīz vien sekoju viņa piemēram.

Otrā dienā no rīta devos pie Marjas Ivanovnas. Pastāstīju viņai savus nodomus. Viņa atzina tos par saprātīgiem un tūdaļ man piekrita. Tajā pašā dienā Zurina vienībai vajadzēja šo pilsētu atstāt. Nebija ko vilcināties. Atvadījos no Marjas Ivanovnas, atstā­dams viņu Saveļjiča gādībā un iedodams viņai vēstuli saviem vecākiem. Marja Ivanovna sāka raudāt. — Ardievu, Pjotr Andrejič! — viņa sacīja klusā balsī. — Vai mēs vēl kādreiz redzēsimies, to zina vienīgi dievs, bet es nemūžam jūs neaizmirsīšu; mana sirds piederēs tev vienam līdz kapa malai. — Es neko nespēju atbildēt. Ap mums sapulcējās ļaudis. Negri­bēju to priekšā izrādīt jūtas, kas kūsāja manī. Bei­dzot viņa aizbrauca. Es atgriezos pie Zurina noskumis un kluss. Viņš gribēja mani uzjautrināt; es vēlējos aizmirsties: mēs pavadījām šo dienu skaļi un traku­līgi, bet vakarā devāmies karagājienā.