ALEKSANDRS PUŠKINS - KAPTEIŅA MEITIŅA

Es atcerējos Belogorskas cietokšņa ieņemšanu; bet neturēju par vajadzīgu viņu apstrīdēt un neatbildēju ne vārda.

— Ko par mani runā Orenburgā? — Pugačovs, brītiņu klusējis, jautāja.

— Runā, ka ar tevi grūti tikt galā; nav vārdam vietas: esi sevi parādījis.

Viltvārža seja pauda pašapmierinātību. — Jā! — viņš priecīgi sacīja. — Es karoju visās malās. Vai pie jums Orenburgā zina par kauju pie Juzejevas? Četrdesmit kritušu jenerāļu, četras armijas saņemtas gūstā. Kā tu domā: vai prūšu karalis varētu ar mani mēroties spēkiem?

Laupītāja dižošanās mani uzjautrināja. — Kā tu pats domā? — es viņam sacīju. — Vai tu varētu tikt galā ar Frideriku?

— Ar Fjodoru Fjodoroviču? Bet kāpēc tad ne? Ar jūsu jenerāļiem es taču tieku galā; bet Frideriku viņi sakāva. Līdz šim kara laime bijusi manā pusē. Pa­gaidi vien, gan pienāks laiks, kad iešu uz Maskavu.

— Tu esi nodomājis iet uz Maskavu?

Viltvārdis drusku padomāja un sacīja pusbalsī:

— Dievs to zina. Man nav izvēles. Mani puiši grib rīkoties uz savu roku. Viņi ir zagļi. Man visu laiku jāuzmanās; pie pirmās neveiksmes viņi izpirks savu dzīvību ar manu galvu.

— Tā ir! — es sacīju Pugačovam. — Vai tev labāk nevajadzētu pašam no viņiem atkratīties jau pie laika un lūgt valdniecei apžēlošanu?

Pugačovs rūgti iesmējās. — Nē, — viņš atbildēja,

— par vēlu grēkus nožēlot. Man apžēlošanas nebūs. Turpināšu, kā esmu sācis. Ko var zināt? Varbūt izdo­das! Griška Otrepjevs taču valdīja pār Maskavu.

— Vai tu zini, ar ko viņš beidza? Viņu izsvieda pa logu, nokāva, sadedzināja, pielādēja ar viņa pel­niem lielgabalu un izšāva!

— Paklausies, — Pugačovs sacīja, mežonīgas iedvesmas pārņemts. — Pastāstīšu tev pasaku, ko bērnībā man stāstīja kāda veca kalmikiete. Reiz ērglis vaicājis krauklim: saki, kraukļa putns, — kāpēc tu dzīvo pasaulē trīssimt gadu, bet es tikai trīsdesmit trīs? — Tāpēc, mīļais, — atbildējis viņam krauklis,

— ka tu dzer dzīvas asinis, bet es barojos no līķiem. — Ērglis nodomājis: pamēģināsim arī mēs ēst to pašu. Labi. Ērglis lidojis līdzi krauklim. Ierau­dzījuši beigtu zirgu; nolaidušies zemē un notupušies uz maitas. Krauklis knābājis un slavējis. Ērglis ieknā­bis vienreiz, ieknābis otrreiz, atmetis ar spārnu un sacījis krauklim: — Nē, brāl kraukli, kāda jēga trīs­simt gadu ēst maitu, labāk vienreiz nodzerties dzīvas asinis, lai pēc tam nāk kas nākdams! — Kā tev patika kalmiku pasaka?

— Atjautīga, — es viņam atbildēju. — Bet dzīvot no slepkavošanas un laupīšanas, manuprāt, nozīmē knābāt maitu.

Pugačovs paskatījās manī ar izbrīnu un neko neat­bildēja. Mēs abi apklusām, iegrimdami katrs savās domās. Tatārs sāka vilkt grūtsirdīgu dziesmu; Saveļ- jičs aizsnaudies klanījās uz bukas. Kibitka slīdēja pa gludo ziemas ceļu … Pēkšņi es ieraudzīju mies­tiņu stāvajā Jaikas krastā ar mietu žogu un zvanu torni, un pēc ceturtdaļversts mēs iebraucām Belogor­skas cietoksnī.

Nav mūsu ābelītei

Ne galotnītes, ne atvasīšu;

Nav mūsu bajārītei

Ne sava tēva, ne māmulītes.

Nav kas viņu uz kāzām greznotu,

Nav kas viņai svētību dotu.

Kāzu dziesma

Kibitka piebrauca pie komandanta mājas lieveņa. Ļaudis pazina Pugačova zvārguļa skaņu un bariem skrēja mums pakaļ. Švabrins sagaidīja viltvārdi uz lieveņa. Viņš bija ģērbies kazaku tērpā un ataudzinā­jis bārdu. Nodevējs palīdzēja Pugačovam izkāpt no kibitkas, liekulīgos vārdos izteikdams savu prieku un padevību. Ieraudzījis mani, viņš apmulsa, bet drīz vien attapās, pastiepa roku un sacīja: — Tu arī esi mūsējais? Sen jau tā vajadzēja! — Es novērsos no viņa un neko neatbildēju.

Mana sirds iesmeldzās, kad ienācām sen pazīsta­majā istabā, kur pie sienas vēl vienmēr karājās nelaiķa komandanta diploms, kā skumja epitāfija pa­gājušiem laikiem. Pugačovs atsēdās tajā dīvānā, kur kādreiz mēdza snaust Ivans Kuzmičs, savas dzī­vesbiedres rāšanās ieaijāts. Švabrins pats pasniedza viņam degvīnu. Pugačovs izdzēra glāzi un sacīja, uz mani rādīdams: — Pacienā arī viņa labdzimtību. — Švabrins pienāca pie manis ar savu paplāti; bet es otrreiz no viņa novērsos. Viņš aiz apjukuma nezi­nāja, ko iesākt. Būdams pēc dabas apķērīgs, viņš, protams, nojauta, ka Pugačovs ir ar viņu nemierā. Viņš no tā baidījās, bet uz mani skatījās ar neuzti­cību. Pugačovs pajautāja, kāds ir cietokšņa stāvoklis, kādas valodas dzirdamas par ienaidnieka karaspēku un tamlīdzīgas lietas un pēkšņi vaicāja viņam: — Saki, brālīt, — kas tā par meiteni, kuru tu esi apcietinājis? Parādi man viņu.

Švabrins kļuva bāls kā mironis. — Ķeizar, — viņš sacīja drebošā balsī, — ķeizar, viņa nav apcieti­nāta . .. viņa ir slima … viņa guļ goda istabā.

— Aizved mani pie viņas, — viltvārdis sacīja, pie­celdamies kājās. Atrunāties nebija iespējams. Švab­rins veda Pugačovu uz Marjas Ivanovnas istabu. Es viņiem sekoju.

Uz kāpnēm Švabrins apstājās. — Valdniek! — viņš teica. — Jūs varat prasīt no manis, ko vien gribat, bet neļaujiet svešam cilvēkam ienākt manas sievas guļamistabā.

Es nodrebēju. — Tātad tu esi precējies! — es uzbrēcu Švabrinam, gatavs viņu saplosīt.

— Mierā! — Pugačovs mani pārtrauca. — Tā ir mana darīšana. Bet tu, — viņš turpināja, griezdamies pie Švabrina, — neizrunājies un neizlokies: vai viņa ir vai nav tava sieva, bet es varu vest pie viņas, ko gribu. Jūsu labdzimtība, nāc man līdzi.

Pie istabas durvīm Švabrins atkal apstājās un sacīja aizlauztā balsī: — Ķeizar, man jūs jābrīdina, ka viņai ir karsonis un jau trešo dienu viņa nepārtraukti murgo.

— Atver durvis! — Pugačovs pavēlēja.

Švabrins sāka meklēties pa savām kabatām un sa­cīja, ka neesot paņēmis līdzi atslēgas. Pugačovs pa­grūda durvis ar kāju; atslēga atsprāga vaļā, durvis atvērās, un mēs iegājām iekšā.

Es palūkojos un sastingu. Uz grīdas nodriskātās zemnieku drēbēs sēdēja Marja Ivanovna, bāla, novā­jējusi, izjukušiem matiem. Viņas priekšā stāvēja krūze ūdens un uz tās maizes rieciens. Mani ieraudzī­jusi, viņa nodrebēja un iekliedzās. Kas pēc tam ar mani notika — neatceros.

Pugačovs paraudzījās Švabrinā un teica, rūgti smī­nēdams: — Ir gan tev laba lazarete! — Pēc tam viņš piegāja pie Marjas Ivanovnas. — Saki man, drostaliņ, — par ko tavs vīrs tevi tā soda? Ko tu pret viņu esi noziegusies?

— Mans vīrs! — viņa atkārtoja. — Viņš nav mans vīrs. Nekad es nebūšu viņa sieva! Labāk gribu nomirt un nomiršu arī, ja mani neatsvabinās.

Pugačovs bargi palūkojās Švabrinā. — Un tu uz­drīkstējies man melot! — viņš tam sacīja. — Vai tu, neģēli, zini, ko esi pelnījis?

Švabrins nokrita ceļos.. . Šinī brīdī nicinājums apslāpēja manī gan naida, gan dusmu jūtas. Ar pretī­gumu skatījos muižniekā, kurš vāļājās pie izbēguša kazaka kājām. Pugačovs atmaiga. — Šoreiz es tevi apžēloju, — viņš sacīja Švabrinam, — bet ņem vērā, ka pie pirmā pārkāpuma tev būs jāatbild arī par šo. — Pēc tam viņš griezās pie Marjas Ivanovnas un sacīja viņai laipnā balsī: — Nāc ārā, skaistulīt, dā­vinu tev brīvību. Es esmu ķeizars.