ALEKSANDRS PUŠKINS - KAPTEIŅA MEITIŅA

Marja Ivanovna uzmeta viņam skatienu un atskārta, ka viņas priekšā stāv viņas vecāku slepkava. Viņa abām rokām aizsedza seju un nokrita zemē, zaudējusi samaņu. Es metos pie viņas, bet šinī brīdī istabā ļoti droši ieslīdēja mana vecā paziņa Palaša un sāka ap­rūpēt savu jaunkundzi. Pugačovs pagriezās un atstāja istabu, un mēs visi trīs iegājām viesistabā.

— Kā jūties, jūsu labdzimtība? — Pugačovs sacīja smiedamies. — Izglābām skaistulīti! Kā tu domā, vai nevajadzētu sūtīt pēc popa, lai salaulā radinieci? Es varētu būt par vedējtēvu, Švabrins par līgavaiņa brāli; uzdzīvosim, iedzersim! Kamēr dzīvs, tikmēr priecājies!

No kā baidījos, tas notika. Švabrins, izdzirdis Puga­čova priekšlikumu, zaudēja savaldīšanos. — Ķei­zar! — viņš izmisis iesaucās. — Esmu vainīgs, es jums meloju, bet arī Griņovs jūs māna. Šī meitene nav šejienes popa radiniece: viņa ir pakārtā Ivana Mironova meita.

Pugačovs paskatījās manī ar savām ugunīgajām acīm. — Ko tas nozīmē? — viņš man neizpratnē jautāja.

— Švabrins sacīja tev taisnību, — es viņam no­teikti atbildēju.

— Tu man to netiki teicis, — piezīmēja Pugačovs, kura seja apmācās.

— Padomā pats, — es viņam atbildēju, — vai tavu cilvēku klātienē varēja teikt, ka Mironova meita dzīva. Viņi būtu to nomaitājuši. Nekas viņu nevarētu glābt!

— Kas tiesa, tas tiesa, — Pugačovs iesmiedamies sacīja. — Mani dzērāji nebūtu nabaga meiteni sau­dzējuši. Labi darīja apķērīgā popiene, viņus pie­šmaukdama.

— Paklausies, — es turpināju, redzēdams, ka viņš noskaņots labvēlīgi. — Nezinu, kā tevi lai saucu, un arī nevēlos zināt… Bet dievs mans liecinieks, es lab­prāt samaksātu ar dzīvību par to, ko tu manis dēļ esi darījis. Tikai neprasi to, kas būtu pretrunā ar manu godu un kristīga cilvēka sirdsapziņu. Tu esi mans labdaris. Esi labs līdz galam: atlaid mani ar nabaga bāreni, kur dievs mums ceļu rādīs. Bet mēs, lai tu būtu kur būdams un lai ar tevi notiktu kas notikdams, katru dienu lūgsim dievu par tavas grē­cīgās dvēseles glābiņu …

Liekas, Pugačova skarbā dvēsele bija aizkustināta. — Lai notiek pēc tava prāta! — viņš sacīja. — Ja sodīt, tad sodīt, ja žēlot, tad žēlot: tāds mans para­dums. Ņem savu skaistuli, ved viņu, kurp gribi, lai dievs dod jums mīlestību un saticību!

Tad viņš griezās pie Švabrina un lika izdot man caurlaidi caur visiem viņam padotajiem sardzes pos­teņiem un cietokšņiem. Švabrins, pavisam iznīcināts, stāvēja kā sastindzis. Pugačovs devās apskatīt cie­toksni. Švabrins viņu pavadīja; bet es paliku, aiz­bildinādamies, ka man jāgatavojas ceļam.

Skrēju uz augšas istabiņu. Durvis bija aizslēgtas. Es pieklaudzināju. — Kas tur? — Palaša jautāja. Es atsaucos. Aiz durvīm atskanēja Marjas Ivanovnas mīļā balss. — Pagaidiet, Pjotr Andrejič. Es pārģēr­bjos. Ejiet pie Akuļinas Pamfilovnas; es arī tūdaļ tur būšu.

Es paklausīju un gāju uz Gerasima tēva māju. Gan viņš, gan popiene izskrēja man pretim. Saveļjičs viņiem bija jau paziņojis. — Sveicināti, Pjotr Andre­jič, — popiene sacīja. — Dievs vēlējis atkal satikties. Kā jums klājas? Mēs jūs katru dienu pieminējām. Bet Marja Ivanovna bez jums daudz izcieta, mana drostaliņa! … Sakiet, mīļais, — kā jūs ar Pugačovu tikāt galā? Kā viņš jūs nenožmiedza? Labi, ka vēl tā, jāteic ļaundarim paldies par to pašu. — Diezgan, vecā, — Gerasima tēvs viņu pārtrauca. — Runāt — sudrabs, klusu ciest — zelts. No lielas pļāpības nav nekāda labuma. Mīļais Pjotr Andrejič! Nāciet iekšā, laipni lūdzam. Kur tas laiks, kopš neesam redzēju­šies.

Popiene cienāja mani ar to, kas bija pie rokas, un visu laiku bez pārtraukuma runāja. Viņa man stās­tīja, kā Švabrins piespiedis viņus izdot Marju Iva­novnu, kā Marja Ivanovna raudājusi un negribējusi no viņiem šķirties, kā dūšīgā kalpone Palaška, kas arī uradņiku dancinot pēc savas stabules, visu laiku palīdzējusi kapteiņa meitai sazināties ar viņu, kā viņa devusi Marjai Ivanovnai padomu uzrakstīt man vēs­tuli un tā tālāk. Es savukārt īsumā pastāstīju par sevi. Pops un popiene meta krustus, izdzirduši, ka Puga­čovs zina par viņu meliem. — Lai dievs kungs stāv mums klāt! — Akuļina Pamfilovna murmināja. — Debesu valdiniek, novērs nelaimi! Ir gan tas Alek­sejs Ivaničs, nav ko teikt, īsts cūka! — Tieši tajā brīdī durvis atvērās un ienāca Marja Ivanovna ar smaidu bālajā sejā. Viņa bija novilkusi savas zemnie­ces drēbes un apģērbusies tāpat kā senāk — vien­kārši un glīti.

Es satvēru viņas roku un ilgi nespēju bilst ne vārda. Sirdis mums bija pārāk pilnas, lai kaut ko teiktu. Mūsu saimnieki noprata, ka viņi šeit lieki, un izgāja no istabas. Mēs palikām vieni. Aizmirsām visu. Runājām un nevarējām vien izrunāties. Marja Iva­novna stāstīja man, kas ar viņu noticis kopš pašas cietokšņa ieņemšanas; aprakstīja savu šausmīgo stā­vokli un visas mocības, ko viņai licis izciest zemis­kais Švabrins. Mēs atcerējāmies arī agrākos laimīgos laikus … Abi raudājām .. . Beidzot izklāstīju viņai savus nodomus. Palikt cietoksnī, kas pakļauts Puga­čovam un ko pārvalda Švabrins, viņai bija neiespē­jami. Nevarēja domāt arī par Orenburgu, kas cieta aplenkuma postu. Viņai visā pasaulē nebija neviena radinieka. Ieteicu braukt uz mūsu muižu pie maniem vecākiem. Marja Ivanovna sākumā šaubījās: viņu biedēja mana tēva nelabvēlība. Es viņu nomierināju. Zināju, ka tēvs būs priecīgs un turēs par savu pie­nākumu uzņemt nopelniem bagāta, tēviju aizstāvot, krituša karavīra meitu. — Mīļā Marja Ivanovna! — es beidzot sacīju. — Es turu tevi par savu sievu. Neparasti apstākļi mūs nesaraujami savienojuši; ne­kas pasaulē nevar mūs vairs šķirt. — Marja Ivanovna uzklausīja mani vienkārši, bez liekuļotas kautrības, bez izgudrām atrunām. Viņa juta, ka tās liktenis sa­vienots ar manējo. Taču viņa atkārtoja, ka kļūšot par manu sievu tikai ar manu vecāku piekrišanu. Es viņai pretim nerunāju. Mēs dedzīgi un no visas sirds saskūpstījāmies, un līdz ar to starp mums viss bija izlemts.

Pēc stundas uradņiks atnesa man ar Pugačova ķe­buriem parakstītu caurlaidi un ķeizara vārdā lika man ierasties pie viņa. Atradu Pugačovu saposušos ceļam. Nespēju izskaidrot, ko jutu, šķirdamies no šā briesmīgā cilvēka, izdzimteņa, ļaundara, kas bija no­ziedzies pret visiem, izņemot mani. Kāpēc slēpt tais­nību? Tajā brīdī mani pie viņa saistīja stipra līdzjū­tība. Es karsti vēlējos dabūt viņu prom no ļaunda­riem, kurus tas vadīja, un glābt viņa galvu, kamēr vēl nav par vēlu. Švabrins un ļaudis, kas ap mums drūzmējās, kavēja mani pateikt visu, kas bija man uz sirds.

Mēs šķīrāmies draudzīgi. Pugačovs, ieraudzījis burzmā Akuļinu Pamfilovnu, padraudēja ar pirkstu un zīmīgi piemiedza aci, pēc tam iesēdās kibitkā, lika braukt uz Berdu un, kad zirgi sakustējās, vēlreiz izliecās ārā no kibitkas un uzsauca man: — Ardievu, jūsu labdzimtība! Varbūt kādreiz vēl redzēsimies. — Mēs tiešām vēl redzējāmies, bet kādos apstākļos! …

Pugačovs aizbrauca. Es ilgi noskatījos uz balto stepi, pa kuru aizjoņoja viņa trijjūgs. Ļaudis izklīda. Švabrins pazuda. Es atgriezos garīdznieka mājā. Viss bija gatavs mūsu aizceļošanai, es negribēju ilgāk vil­cināties. Mūsu mantas bija sakrautas vecos koman­danta ratos. Važoņi mudīgi iejūdza zirgus. Marja Ivanovna aizgāja atvadīties no savu vecāku kapiem, kas atradās aiz baznīcas. Es gribēju viņu pavadīt, bet viņa lūdza, lai atstājot to vienu. Pēc brīža viņa atgrie­zās, klusu raudādama. Pajūgs bija piebraukts pie durvīm. Gerasima tēvs un viņa sieva iznāca uz lie­veņa. Kibitkā mēs iesēdāmies trīs: Marja Ivanovna, Palaša un es. Saveļjičs uzrāpās uz bukas. — Ardievu, Marja Ivanovna, manu drostaliņ! Ardievu, Pjotr An­drejič, mūsu vanadziņ! — sacīja labā popiene. — Lai­mīgu ceļu, lai dievs jums abiem dod laimi! — Mēs sākām braukt. Pie komandanta mājas loga ieraudzīju stāvam Švabrinu. Viņa seja pauda drūmu niknumu. Man negribējās parādīt savu uzvaras prieku par iznīcināto ienaidnieku, un es novērsu acis uz otru pusi. Beidzot izbraucām ārā pa cietokšņa vārtiem un uz mūžu atstājām Belogorskas cietoksni.