ALEKSANDRS PUŠKINS - KAPTEIŅA MEITIŅA

Sāka krēslot. Mans ceļš veda garām Berdas ārpil­sētai, kur atradās Pugačova apmetne. Tiešais ceļš bija aizputināts ar sniegu; bet visā stepē varēja redzēt zirgu pakavu pēdas, kas katru dienu tika iemītas no jauna. Es laidu krietnos rikšos. Saveļjičs tik tikko spēja man pa gabalu sekot un ik brīdi sauca: — Lē­nāk, kungs, dieva dēļ, lēnāk. Mans nolādētais klepe­ris netiek līdzi tavam garkājainajam velnam. Kur tu steidzies? Es saprastu, ja uz dzīrēm, bet skaties vien, ka nedabū pa galvu … Pjotr Andrejič! … Mīļais Pjotr Andrejič! … Nedzen sevi postā. Dievs kungs, pagalam būs kungu bērns!

Drīz vien iemirdzējās Berdas ugunis. Mēs piejājām pie gravām, dabiskiem ārpilsētas nocietinājumiem. Saveļjičs no manis neatstājās, nepārtraukdams žēla­bainā balsī lūgties. Es cerēju laimīgi tikt garām ārpilsētai, kad pēkšņi krēslā pamanīju sev priekšā kādus piecus rungām apbruņotus zemniekus; tas bija Pugačova apmetnes sardzes priekšpostenis. Mums pa­vēlēja apstāties. Paroli nezinādams, es gribēju klusām pajāt viņiem garām, bet viņi mani tūdaļ aplenca, un viens no viņiem satvēra manu zirgu pie iemauktiem. Es izrāvu zobenu un iezvēlu zemniekam pa galvu; cepure viņu izglāba, tomēr viņš sagrīļojās un izlaida iemauktus no rokām. Pārējie apjuka un atsprāga atpakaļ; es izmantoju šo brīdi, iespiedu zirgam sānos piešus un aizauļoju.

Naktij nākot, tumsa varēja paglābt mani no visām briesmām, kad, pēkšņi atskatījies, pamanīju, ka Sa- veļjiča vairs pie manis nav. Nabaga večuks ar savu klibo zirģeli nevarēja aizauļot no laupītājiem. Kas man atlika? Dažas minūtes viņu pagaidījis un pārlie­cinājies, ka viņš aizturēts, griezu zirgu atpakaļ un devos viņam palīgā.

Tuvodamies gravai, es jau pa gabalu izdzirdu troksni, kliedzienus un sava Savēļjiča balsi. Es jāju ātrāk un drīz vien biju atkal starp sardzes vīriem, kas mani bija aizturējuši pirms dažām minūtēm. Saveļjičs atradās viņu vidū. Viņi bija novilkuši večuku zemē no viņa klepera un grasījās sasiet. Mana ierašanās viņus iepriecināja. Viņi kliegdami metās man virsū un vienā mirklī norāva no zirga. Viens no viņiem, acīm redzot, sardzes priekšnieks, sacīja mums, ka viņš mūs tūdaļ vedīšot pie ķeizara. — Bet mūsu pa­vēlnieks, — viņš piebilda, — izlems, vai pakārt jūs tūlīt vai sagaidīt rītausmu. Es nepretojos; Saveļjičs sekoja manai priekšzīmei, un sargi mūs svinīgi aizveda.

Mēs pārkūlāmies pāri gravai un iegājām ārpilsētā. Visās mājelēs dega uguns. Visur skanēja troksnis un klaigas. Uz ielas bija daudz cilvēku; bet tumsā ne­viens mūs neievēroja un nepazina manī Orenburgas virsnieku. Mūs pieveda tieši pie mājas ceļu krusto­jumā. — Pils klāt, — sacīja viens no zemniekiem, — tūlīt par jums ziņosim. — Viņš iegāja iekšā. Pa­skatījos uz Saveļjiču. Večuks meta krustus, klusībā murminādams lūgsnu. Es gaidīju ilgi; beidzot zem­nieks atgriezās un sacīja man: — Ej iekšā, mūsu pavēlnieks lika ielaist virsnieku.

Es iegāju mājā vai pilī, kā to bija nosaucis zem­nieks. Telpu apgaismoja divas tauku sveces, bet sie­nas bija aplīmētas ar zelta papīru; starp citu, soli, galds, aukliņā pakarinātais mazgājamais trauks, uz naglas uzkabinātais dvielis, stūrī pieslietās poda dak­šas un ar podiem piekrautā platā kulda — viss bija gluži tāpat kā parastā lauku mājā. Pugačovs sēdēja zem svētbildēm sarkanā kaftānā, augstu cepuri galvā, cienīgi rokas sānos iespiedis. Viņam līdzās liekulīgā goddevībā stāvēja vairāki no viņa tuvākajiem bied­riem. Varēja redzēt, ka ziņa par Orenburgas virs­nieka ierašanos pamodinājusi dumpiniekos lielu ziņ­kāri un ka viņi sagatavojušies mani svinīgi sagaidīt. Pugačovs pazina mani no pirmā acu uzmetiena. Viņa mākslotā cienība pēkšņi izzuda. — A, jūsu labdzim­tība! — viņš man dzīvi sacīja. — Kā klājas? Kāds velns tevi šurp attriecis? — Es atbildēju, ka jāju savās darīšanās un ka mani aizturēja viņa ļaudis. — Kādās darīšanās? — viņš man jautāja. Nezināju, ko atbildēt. Pugačovs, domādams, ka negribu runāt liecinieku klātienē, griezās pie saviem biedriem un lika tiem iziet ārā. Visi paklausīja, izņemot divus, kas nekustējās no vietas. — Runā droši, viņiem klāt­esot, — Pugačovs man sacīja, — es no viņiem neko neslēpju. — No sāniem paskatījos uz viltvārža uz­ticības vīriem. Viens no viņiem, vārgs un salīcis ve­čuks ar sirmu bārdu, bija gaužām necils, tikai virs pelēkajiem vadmalas svārkiem viņš nēsāja pār plecu pārsietu zilu lentu. Bet nemūžam neaizmirsīšu viņa biedru. Tas bija gara auguma, drukns, platiem ple­ciem, apmēram četrdesmit piecus gadus vecs. Biezā, rudā bārda, pelēkās, spožās acis, deguns bez nāsīm un sarkaniem plankumiem klātā piere un vaigi pie­šķīra viņa bakurētainajai, platajai sejai neizskaid­rojamu izteiksmi. Viņš bija tērpies sarkanā kreklā, kirgīzu uzsvārcī un kazaku plalbiksēs. Pirmais, kā vē­lāk uzzināju, bija izbēgušais kaprālis Beloborodovs, otrs — Afanasijs Sokolovs (iesaukts par Plaukšķi), izsūtīts noziedznieks, trīs reizes bēdzis no Sibīrijas raktuvēm. Par spīti jūtām, kas mani ārkārtīgi sa­trauca, sabiedrība, kurā biju nokļuvis gluži nejauši, stipri ietekmēja manu iztēli. Bet Pugačovs atgrieza mani īstenībā ar savu jautājumu: — Saki — kādu darīšanu dēļ tu esi pametis Orenburgu?

Man prātā iešāvās savāda doma: man šķita, ka lik­tenis mani otrreiz mūžā atvedis pie Pugačova, do­dams man iespēju īstenot savu nodomu. Nolēmu iz­mantot gadījumu un, nepaguvis apdomāt, kā rīkoties, atbildēju uz Pugačova jautājumu:

— Es jāju uz Belogorskas cietoksni, lai aizsargātu bāreni, kurai tur tiek darīts pāri.

Pugačova acis iezibējās. •— Kurš no maniem ļaudīm uzdrīkstas darīt pāri bārenei? — viņš iesaucās. — Lai viņš būtu kas būdams, bet no mana soda neizbēgs. Saki — kurš vainīgs?

— Švabrins, — es atbildēju. — Viņš ieslodzījis meiteni, kuru tu redzēji slimu pie popienes, un grib ar varu piespiest iziet pie viņa par sievu.

— Es pārmācīšu Švabrinu, — Pugačovs bargi sa­cīja. — Viņš dabūs just, ko nozīmē rīkoties patvarīgi un darīt pāri vienkāršiem ļaudīm. Es viņu pakāršu.

— Atļauj vārdu iebilst, — Plaukšķis sacīja aizsma­kušā balsī. — Tu pārsteidzīgi iecēli Švabrinu par cietokšņa komandantu, bet tagad pārsteidzīgi taisies viņu pakārt. Tu jau apvainoji kazakus, ielikdams muižnieku viņiem par priekšnieku; nebaidi tagad muižniekus, sodīdams viņus pie pirmām nevalodām.

— Nav vērts viņus saudzēt un godā celt! — sacīja večuks ar zilo lentu. — Sodīt Švabrinu ar nāvi nav nekāda nelaime; bet nebūtu par ļaunu arī virsnieka kungam stingri noprasīt: kāpēc viņam labpaticis šeit ierasties. Ja viņš tevi neatzīst par ķeizaru, tad lai nenāk pie tevis taisnību meklēt, bet, ja atzīst, tad kāpēc viņš līdz šai dienai sēdēja Orenburgā pie ta­viem pretiniekiem? Vai labāk nebūtu aizvest viņu uz tiesas istabu un pacepināt uz uguns: man liekas — viņa žēlastību uz šejieni atsūtījuši Orenburgas komandieri.

Vecā ļaundara loģika likās man diezgan pārlieci­noša. Man pār visu miesu pārskrēja šermuļi, iedomā­joties vien, kā rokās es atrodos. Pugačovs ievēroja manu apjukumu. — Kā ir, jūsu labdzimtība? — viņš jautāja, man ar aci pamirkšķinādams. — Mans feld­maršals, liekas, runā prātīgi. Kā tu domā?

Pugačova zobgalība atdeva man sparu. Mierīgi atbildēju, ka atrodos viņa varā un ka viņš var darīt ar mani, kā viņam tīk.