ALEKSANDRS PUŠKINS - KAPTEIŅA MEITIŅA

— Labi, — Pugačovs sacīja. — Tagad pasaki, kādā stāvoklī ir jūsu pilsēta.

— Paldies dievam, — es atbildēju, — viss kārtībā.

— Kārtībā? — Pugačovs atkārtoja. — Bet iedzīvo­tāji mirst badā!

Viltvārdis runāja taisnību; bet es, savu zvēresta pienākumu apzinādamies, centos iestāstīt, ka tās ir tukšas baumas un ka Orenburgā visādu krājumu diezgan.

— Tu redzi, — večuks iebilda, — viņš melo, tev acīs skatīdamies. Visi bēgļi vienādi liecina, ka Oren­burgā bads un sērgas, ka tur ēd maitas, ja vien var dabūt; bet viņa žēlastība apgalvo, ka visa esot diez­gan. Ja jau tu gribi pakārt Švabrinu, tad pie tām pa­šām karātavām pakar arī šo brašuli, lai viņiem nav vienam otru jāapskauž.

Nolādētā veča vārdi padarīja Pugačovu domīgu. Par laimi, Plaukšķis savam biedram nepiekrita.

— Diezgan, Naumič, — viņš tam sacīja. — Tev tikai žņaugt un durt. Kas tu tāds par spēka vīru? No skata nevar saprast, kur tevī dzīvība turas. Pats esi nāvei parādā, bet citus dzen kapā. Vai vēl par maz asiņu uz tavas sirdsapziņas?

— Kāds tu svētulis! — Beloborodovs iebilda. — No kurienes tev tā žēlastība radusies?

— Protams, — Plaukšķis atcirta, — esmu grēkojis, un šī roka (šinī brīdī viņš sažņaudza savu kaulaino dūri un, atrotījis piedurkni, atsedza spalvaino roku) — un šī roka ir izlējusi kristiešu asinis. Bet es galēju pretinieku, nevis ciemiņu; klajā laukā vai tumšā mežā, nevis mājā, aizkrāsnē sēžot; es rīkojos ar dūri vai rungu, nevis ar mēli kā bāba.

Vecis aizgriezās un norūca: — Beznāsainis.

— Ko tu tur purpini, vecais sakārni? — Plaukšķis iebrēcās. — Es tev parādīšu beznāsaini, pagaidi, gan pienāks tava kārta; dievs dos, un arī tu dabūsi knaib­les paostīt… Bet pagaidām pielūko, ka es tevi nepa­taisu par bezbārdaini.

— generāļu kungi! — Pugačovs cienīgi uzsauca.

— Nestrīdieties! Nebūs nekāda nelaime, ja visi Oren­burgas suņi tirinās kājas pie vienām karātavām; ne­laime, ja mūsu pašu vaukšķi sāks savā starpā kosties. Nu, izlīgstiet.

Plaukšķis un Beloborodovs neteica ne vārda un drūmi viens uz otru noskatījās. Jutu, ka nepieciešams mainīt sarunu, kas varēja beigties man ļoti nelabvē­līgi, un, griezdamies pie Pugačova, teicu ar bezbē­dīgu sejas izteiksmi: — Ak! Gandrīz būtu aizmirsis pateikties tev par zirgu un kažoku. Bez tevis es ne­būtu ticis līdz pilsētai, bet nosaltu ceļā.

Mana viltība izdevās. Pugačovs atplauka. — Pa­rāds nav brālis, — viņš sacīja mirkšķinādams, acis piemiegdams. — Izstāsti man tagad — kāpēc tev rūp tā meitene, kurai Švabrins dara pāri? Vai tik viņa nav tev sirdī iekritusi, ko?

— Viņa ir mana līgava, — es atbildēju Pugačovam, redzēdams, ka situācija mainījusies man par labu, un neturēdams par vajadzīgu vairs slēpt patiesību.

— Tava līgava? — Pugačovs iesaucās. — Ko tu neteici ātrāk? Mēs tevi apprecināsim un tavās kāzās palīksmosim! — Pēc tam viņš griezās pie Beloborodova: — Paklausies, feldmaršali Mēs ar viņa labdzim­tību esam veci paziņas; paēdīsim kopā vakariņas; rīts gudrāks nekā vakars. Rīt paskatīsimies, ko ar viņu iesākt.

Es labprāt būtu atteicies no piedāvātā goda, bet neko nevarēja darīt. Divas jaunas kazacienes, mājas saimnieka meitas, apklāja galdu ar baltu galdautu, atnesa maizi, zivju zupu un vairākus stopus degvīna un alus, un es otrreiz mūžā sēdos pie viena galda ar Pugačovu un viņa baismīgajiem biedriem.

Orģija, kurai es biju par liecinieku pats pret savu gribu, ieilga līdz vēlai naktij. Beidzot manus galda biedrus pievārēja reibums. Pugačovs iesnaudās, savā vietā sēdēdams; viņa biedri piecēlās un deva man zīmi, lai atstājot viņu vienu. Es izgāju ārā kopā ar viņiem. Pēc Plaukšķa pavēles sargs aizveda mani uz tiesas māju, kur es atradu Saveļjiču un kur mūs abus ieslēdza. Mans audzinātājs bija tā izbrīnījies par visu, kas notika, ka man neko nejautāja. Viņš pa tumsu apgūlās un ilgi pūta un vaidēja; beidzot iekrā- cās, bet es iegrimu domās, kas visu nakti neļāva man ne brīdi aizmigt.

No rīta man atnāca pakaļ Pugačova vārdā. Es gāju pie viņa. Netālu no viņa vārtiem stāvēja kibitka, kurā bija iejūgti trīs tatāru zirgi. Uz ielas drūzmējās ļaudis. Priekšnamā satiku Pugačovu: viņš bija saģēr­bies ceļam — kažokā, ar kirgīzu cepuri galvā. Viņu aplenca vakarējie galda biedri, sataisījuši goddevīgas sejas, kas nemaz neatbilda tam, kam biju par lieci­nieku vakar. Pugačovs priecīgi ar mani sasveicinājās un pavēlēja sēsties kopā ar viņu kibitkā.

Mēs iesēdāmies. — Uz Belogorskas cietoksni! — Pugačovs uzsauca plecīgam tatāram, kurš, kājās stā­vot, vadīja trijjūgu. Mana sirds sāka pukstēt strau­jāk. Zirgi rāvās uz priekšu, zvaniņš ieskanējās, kibitka drāzās projām . ..

— Stāt! Stāt! — atskanēja man pārāk labi pazīs­tamā balss, un es ieraudzīju Saveļjiču, skrejot mums pretim. Pugačovs lika pieturēt. — Mīļais Pjotr Andre­jič! — sauca mans audzinātājs. — Nepamet mani mūža galā starp šiem blēž . ..

— A, vecais sakārnis! — Pugačovs viņu uzrunāja. — Atkal dievs licis satikties. Nu, sēdies uz bukas!

— Paldies, ķeizar, paldies, mūsu gādnieki — Sa­veļjičs apsēzdamies runāja. — Lai dievs dod tev nodzīvot simt gadu par to, ka tu mani, veci, neat­stūmi un nomierināji. Visu mūžu lūgšu par tevi dievu, bet par zaķādas kažociņu nekad vairs ne puš­plēsta vārdiņa nebildīšu.

Šis zaķādas kažoks galu galā varēja nokaitināt Pugačovu ne pa jokam. Par laimi, viltvārdis vai nu nedzirdēja, vai arī nepievērsa uzmanību nevietā pa- sprukušajai piezīmei. Zirgi auļoja; ļaudis ielās apstā­jās un zemu klanījās. Pugačovs māja ar galvu uz abām pusēm. Pēc brītiņa mēs izbraucām no ārpilsētas un drāzāmies tālāk pa gludu ceļu.

Viegli iedomāties, ko es šinī brīdī jutu. Pēc dažām stundām man būs lemts satikties ar to, kuru jau turēju par pazaudētu. Es iztēlojos mūsu laulības. . . Domāju arīdzan par to cilvēku, kura rokās atradās mans liktenis un kurš savādas apstākļu sagadīšanās dēļ bija ar mani noslēpumainā kārtā saistīts. Atcerē­jos, cik pārsteidzīgi cietsirdīgs un asinskārīgs bija šis pats cilvēks, kurš pieteicies par manas mīļotās glābēju! Pugačovs nezināja, ka viņa ir kapteiņa Mi- ronova meita; saniknotais Švabrins varēja viņam visu atklāt; Pugačovs varēja uzzināt patiesību arī citā ceļā … Kas tad notiks ar Marju Ivanovnu? Man pār visu miesu pārskrēja šermuļi un mati cēlās stāvus …

Pēkšņi Pugačovs pārtrauca manas pārdomas, griez­damies pie manis ar jautājumu:

— Par ko jūsu labdzimtība domā?

— Kā lai nedomāju, — es viņam atbildēju. — Esmu virsnieks un muižnieks; vakar vēl cīnījos pret tevi, bet šodien braucu ar tevi vienā kibitkā un visas manas dzīves laime atkarīga no tevis.

—• Un tad? — Pugačovs jautāja. — Vai tev bail?

Es atbildēju, ka vienreiz viņš mani jau apžēlojis un ka es ceru ne tikai uz viņa žēlastību, bet arī uz palīdzību.

— Un tu nemaldies, goda vārds, nemaldies! — vilt- vārdis sacīja. — Tu redzēji, mani puiši skatījās uz tevi šķībi; un vecais vēl šodien kladzināja, ka tu esot spiegs un ka vajagot tevi spīdzināt un pakārt; bet es nepiekritu, — viņš piebilda klusākā balsī, lai Saveļjičs un tatārs nevarētu viņu dzirdēt, — atcerē­damies tavu degvīna glāzi un zaķādas kažoku. Redzi nu — es nemaz neesmu tāds asinssuns, kā par mani runā jūsējie.