ALEKSANDRS PUŠKINS - KAPTEIŅA MEITIŅA

Ieskatījos un pazinu mūsu uradņiku. Es ārkārtīgi par viņu priecājos. — Sveicināts, Maksimič, — es viņam sacīju. — Vai sen no Belogorskas?

— Nesen, cienītais Pjotr Andrejič; tikai vakar atgriezos. Man jānodod jums vēstulīte.

— Kur tā ir? — es iesaucos, degdams kā ugunī.

— Tepat pie manis, — Maksimičs atbildēja, iebāzis roku azotē. — Apsolīju Palašai jums kaut kā to oogādāt. — Viņš pasniedza man salocītu papīriņu un tūdaļ aizauļoja. Es to atlocīju un, sirdij drebot, izla­sīju sekojošas rindas:

«Dievam labpatika negaidot atņemt man tēvu un māti: man šinī pasaulē vairs nav ne ģimenes, ne aiz­stāvju. Griežos pie Jums, zinādama, ka Jūs vienmēr vēlējāt man labu un ka Jūs esat gatavs palīdzēt kat­ram cilvēkam. Lūdzu dievu, lai šī vēstule kaut kā līdz Jums aizkļūtu! Māksimies apsolīja to Jums nogādāt. Palaša dzirdējusi no Maksimiča, ka viņš Jūs bieži iztālēm redzot izjājam pretuzbrukumos un ka Jūs sevi nemaz netaupot un nedomājot par tiem, kas ar asarām lūdz par Jums dievu. Es ilgi slimoju; bet, kad atveseļojos, Aleksejs Ivanovičs, kas pie mums ko­mandē nelaiķa tētiņa vietā, piespieda Gerasima tēvu atdot mani viņam, biedēdams ar Pugačovu. Es dzī­voju mūsu mājā sardzes uzraudzībā. Aleksejs Iva­novičs spiež, lai izeju pie viņa par sievu. Viņš sakās izglābis man dzīvību, jo neesot atmaskojis Akuļinu Pamfilovnu, kad tā melojusi noziedzniekiem, ka es esot viņas māsasmeita. Bet man būtu vieglāk nomirt nekā kļūt par sievu tādam cilvēkam, kāds ir Aleksejs Ivanovičs. Viņš izturas pret mani ļoti cietsirdīgi un draud, ja es neapdomāšoties un nepiekritīšot, aizvest mani uz nometni pie ļaundara, kur ar mani notikšot tas pats, kas ar Ļizavetu Harlovu. Es lūdzu Alekseju Ivanoviču, lai ļauj man apdomāties. Viņš bija ar mieru gaidīt vēl trīs dienas; bet, ja es pēc trim die­nām nekļūšot viņa sieva, tad nekādas žēlastības ne­būšot. Cienītais Pjotr Andrejič! Jūs esat mans vie­nīgais aizstāvis; palīdziet man, nabadzītei. Lūdziet ģenerāli un visus komandierus, lai ātrāk sūta mums glābējus, un ierodieties pats, ja vien varat. Jūsu padevīgā nabaga bārene

Marja Mironova.»

Izlasījis šo vēstuli, gandrīz zaudēju prātu. Es auļoju uz pilsētu, bez žēlastības savu nabaga zirgu ar pie­šiem bikstīdams. Pa ceļam es dažādi izdomājos — kā atbrīvot nabaga meiteni, bet nekādas izejas neatradu. Iejājis pilsētā, devos tieši pie ģenerāļa un iedrāžos pie viņa pa kaklu pa galvu.

Ģenerālis staigāja šurpu turpu pa istabu, pīpodams savu jūrasputu pīpi. Ieraudzījis mani, viņš palika stā­vam. Acīm redzot, viņu pārsteidza mans izskats, viņš gādīgi apjautājās par manas steidzīgās ierašanās iemeslu. — Jūsu ekselence, — es viņam sacīju, — griežos pie jums kā pie sava paša tēva; dieva dēļ, neatsakiet manu lūgumu: runa ir par visas manas dzīves laimi.

— Kas noticis, mīļais? — pārsteigtais sirmgalvis jautāja. — Ko es varu tevis labā darīt? Runā.

— Jūsu ekselence, dodiet man rotu zaldātu un pussimt kazaku un laidiet mani atbrīvot Belogorskas cietoksni.

Ģenerālis skatījās uz mani vērīgi, laikam domā­dams, ka esmu prātā jucis (šinī ziņā viņš gandrīz nekļūdījās).

— Kā tā? Atbrīvot Belogorskas cietoksni? — viņš beidzot sacīja.

— Par panākumiem galvoju! — es iekaisis at­bildēju. — Tikai laidiet mani.

— Nē, jaunais cilvēk, — viņš sacīja, galvu pa­šūpodams. — Tādā lielā attālumā ienaidniekam būs viegli atgriezt jūs no komunikācijas ar galveno stra­tēģisko punktu un gūt pār jums pilnīgu uzvaru. Pār­grieztā komunikācija . ..

Es izbijos, redzēdams, ka viņš iegrimst militāros apsvērumos, un steidzos viņu pārtraukt. — Kapteiņa Mironova meita, — es viņam sacīju, — raksta man vēstuli: viņa lūdz palīdzību; Švabrins spiež meiteni iziet pie viņa par sievu …

— Vai tiešām? O, šis Švabrins ir liels Schelm\ un, ja es viņu dabūšu rokā, tad likšu sodīt divdesmit četru stundu laikā, un mēs viņu nošausim uz cie­tokšņa vaļņa! Bet pagaidām vajag apbruņoties ar pacietību …

— Apbruņoties ar pacietību! — es iesaucos, zau­dējis savaldīšanos. — Bet viņš pa to laiku apprecēs Marju Ivanovnu.

— O! — ģenerālis iebilda. — Tā vēl nav nelaime; viņai pagaidām izdevīgāk būt Švabrina sievai: viņš šobrīd var dot viņai protekciju, bet, kad mēs viņu nošausim, tad, ja dievs dos, Marjai Ivanovnai atradī­sies precinieki. Glītas atraitnītes meitās nepaliek; tas ir, es gribēju teikt, ka atraitne atrod vīru drīzāk nekā jaunava.

— Labāk nomiršu, — es sacīju trakās dusmās, — nekā atdošu viņu Švabrinam!

— Tā, tā, tā, tā, — sirmgalvis sacīja. — Tagad saprotu: tu, acīm redzot, esi Marjā Ivanovnā iemīlē­jies. O, tā ir cita lieta! Nabaga puisi! Tomēr nekādi nevaru dot tev rotu un pussimt kazaku. Šāda ekspedī-

1 Blēdis (vac.).

cija būtu bezprātīga; es nevaru uzņemties par to atbildību.

Es nodūru galvu; mani pārņēma izmisums. Pēkšņi man prātā iešāvās kāda doma: kāda tā bija, lasītājs uzzinās nākamajā nodaļā, kā saka veclaiku romānisti.

Bij tobrīd lauva paēdis, kaut viņš no dabas ļauns. «Ko manā alā nāc, vai sakāms tev kas jauns?» Viņš laipni veicāja.

A. Sumarokovs

Atstāju ģenerāli un steidzos uz savu dzīvokli. Sa­veļjičs mani saņēma ar saviem parastajiem pāta­riem. — Ir gan liels prieks, kungs, piņķēties ar pie­dzērušiem laupītājiem! Vai tas ir muižnieka cienīgi? Nav īstais laiks: noliksi savu galviņu tīri par velti. Ja vēl būtu jākaro ar turku vai zviedru, bet te — kauns pat teikt, ar ko.

Es pārtraucu viņa runāšanu ar jautājumu: cik man pavisam vēl atlicis naudas? — Tev pietiks, — viņš apmierināti atbildēja. — Lai blēži okšķerēja kā okšķe­rēdami, es tomēr paguvu noslēpt. — Pie šiem vār­diem viņš izvilka no kabatas garu adītu maku, pilnu ar sudrabu. — Nu, Saveļjič, — es viņam sacīju, — tagad atdod man pusi, bet pārējo paturi sev. Es jāšu uz Belogorskas cietoksni.

— Mīļais Pjotr Andrejič! — mans labais audzinā­tājs drebošā balsī sacīja., — Bīsties dieva: kā tu do­sies ceļā šajos laikos, kad visur priekšā laupītāji! Pažēlo kaut savus vecākus, ja pats sevi negribi žēlot. Kur tev jājāj? Kāpēc? Pagaidi drusciņ: ieradīsies karaspēks, izķers blēžus; tad varēsi jāt, uz kuru de­bess pusi vēlies.

Bet mans nodoms bija negrozāms. — Par vēlu spriedelēt, — es atbildēju večukam. — Man ir tur jātiek, es citādi nevaru. Nebēdā, Saveļjič: dievs ir žēlīgs; varbūt redzēsimies! Pielūko, nekautrējies tērēt naudu un neskopojies. Pērc, kas tev vajadzīgs, kaut par trīskārtīgu cenu. Šo naudu es tev dāvinu. Ja pēc trijām dienām neatgriezīšos …

— Kas tev nāk prātā, kungs? — Saveļjičs mani pārtrauca. — Lai es tevi laistu vienu pašu! Tas pat sapņos nevar notikt. Ja jau tu esi nolēmis doties ceļā, tad es kaut vai kājām, tomēr tev sekošu un tevi ne­pametīšu. Lai es bez tevis sēdētu aiz akmens sienas? Vai tad es esmu prātu izkūkojis? Dari, kā zini, kungs, bet es no tevis neatkāpšos.

Es zināju, ka ar Saveļjiču nav vērts strīdēties, un ļāvu viņam gatavoties ceļam. Pēc pusstundas es sē­dos savā labajā zirgā, bet Saveļjičs izkāmējušā un klibā kleperī, ko viņam atdeva par velti kāds no pil­sētiņas iedzīvotājiem, kuram nebija vairs ar ko zirgu barot. Piejājām pie pilsētas vārtiem, sargi mūs izlaida, mēs izjājām no Orenburgas.