ALEKSANDRS PUŠKINS - KAPTEIŅA MEITIŅA

Tas notika februāra beigās. Ziema, kas kavēja kara darbību, gāja uz galu, un mūsu ģenerāļi gatavojās saskanīgai sadarbībai. Pugačovs vēl vienmēr stāvēja pie Orenburgas. Tikmēr karaspēka vienības cita ar citu savienojās un no visām pusēm tuvojās ļaundaru perēklim. Dumpīgās sādžas, ieraudzījušas mūsu kara­spēku, tūdaļ pakļāvās; laupītāju bandas visur no mums bēga, un viss vēstīja par drīzām un labvēlīgām beigām.

Drīz vien kņazs Goļicins pie Tatiščevas cietokšņa sakāva Pugačovu, izklīdināja viņa pulkus, atbrīvoja Orenburgu un, kā liekas, deva dumpim pēdējo un izšķirīgo triecienu. Zurins tajā laikā tika sūtīts pret baru dumpīgu baškīru, kuri izklīda, pirms mēs viņus bijām ieraudzījuši. Pavasaris mūs apstādināja tatāru sādžā. Upītes pārplūda, un ceļi kļuva neizbrienami. Mēs bezdarbībā mierinājām sevi ar domu, ka garlai­cīgais un necilais karš pret laupītājiem un mežoņiem drīz beigsies.

Taču Pugačovs nebija notverts. Viņš ieradās Sibī­rijas rūpnīcās, savāca tur jaunus pulkus un atkal sāka darīt nelietības. Atkal paklīda baumas par viņa panā­kumiem. Mēs uzzinājām par Sibīrijas cietokšņu izpos­tīšanu. Drīz vien vēsts par Kazaņas ieņemšanu un viltvārža virzīšanos uz Maskavu satrauca karaspēka virsvadoņus, kuri bezrūpīgi snauda, cerēdami uz nici­nātā dumpinieka bezspēcību. Zurins saņēma pavēli pārcelties pār Volgu. [41]

Neaprakstīšu mūsu karagājienu un kara beigas. Teikšu tikai to, ka posts bija ārkārtīgs. Mēs gājām cauri sādžām, ko bija nopostījuši dumpinieki, un gri­bot negribot atņēmām nabaga iedzīvotājiem to, ko viņi bija paguvuši paslēpt. Nekur nebija nekādas pārvaldes; muižnieki slēpās mežos. Laupītāju bars visur darīja nelietības; atsevišķu karaspēka vienību priekšnieki patvaļīgi sodīja un apžēloja; stāvoklis visā plašajā novadā, kur plosījās ugunsgrēks, bija briesmīgs … Lai dievs nedod piedzīvot krievu dumpi, bezjēdzīgu un nežēlīgu!

Pugačovs bēga, Ivana Ivanoviča Mihelsona vajāts. Drīz mēs uzzinājām par viņa pilnīgu sakāvi. Beidzot Zurins saņēma ziņu par viltvārža sagūstīšanu un līdz ar to arī pavēli apstāties. Karš bija galā. Beidzot varēju doties pie saviem vecākiem! Mani spārnoja doma, ka varēšu viņus apkampt, ka redzēšu Marju Ivanovnu, no kuras man nebija nekādu ziņu. Es lēkāju kā bērns. Zurins smējās un runāja, plecus raustīdams: — Nē, tev nekas nelīdz! Apprecēsies un būsi pagalam!

Bet tanī pašā laikā savādas jūtas saindēja manu prieku: doma par ļaundari, kas aptraipīts tik daudzu nevainīgu upuru asinīm, un par viņa gaidāmo sodī­šanu mani gribot negribot darīja nemierīgu. «Jemeļa! Jemeļa,» es rūgti domāju, «kāpēc tu neuzdūries uz durkļa vai nepakļuvi zem kartečas? Neko labāku tu sev nevarētu vēlēties.» Ko lai dara? Doma par viņu manī bija nedalīti vienota ar domu par žēlastību, ko viņš man parādījis manas dzīves visbriesmīgākajā brīdī, un par manas līgavas atsvabināšanu no nelie­tīgā Švabrina rokām.

Zurins piešķīra man atvaļinājumu. Pēc dažām die­nām man vajadzēja būt atkal savas ģimenes vidū, redzēt atkal savu Marju Ivanovnu .. . Pēkšņi mani pārsteidza negaidīts negaiss.

Tanī dienā, kurā biju nodomājis aizbraukt, tieši to­brīd, kad taisījos doties ceļā, Zurins ienāca manā istabā, turēdams rokā kādu papīru, un izskatījās ļoti norūpējies. Man kaut kas iedūrās sirdī. Es izbijos, pats nezinu, no kā. Viņš izsūtīja ārā manu denščiku un teica, ka viņam esot ar mani darīšanas. — Kādas? — es satraukti jautāju. — Mazas nepatikšanas, — viņš atbildēja, pasniegdams man papīru. — Izlasi, ko es nupat saņēmu. — Es sāku lasīt: tā bija slepena pavēle visiem priekšniekiem arestēt mani, lai es būtu kur būdams, un konvoja pavadībā nekavējoties nosūtīt uz

Kazaņu, uz Izmeklēšanas komisiju, kurai uzdots iz­skatīt Pugačova lietu.

Papīrs gandrīz vai izkrita man no rokām. — Neko darīt! — Zurins sacīja. — Mans pienākums paklausīt pavēlei. Acīm redzot, baumas par taviem draudzīga­jiem ceļojumiem kopā ar Pugačovu kaut kā nonā­kušas līdz valdībai. Ceru, ka šai lietai nebūs nekādu seku un ka tu komisijas priekšā attaisnosies. Ne­skumsti un dodies ceļā. — Man sirdsapziņa bija tīra; no tiesas es nebaidījos; bet mani šausmināja doma, ka laimīgo tikšanos nāksies atlikt varbūt vēl uz vai­rākiem mēnešiem. Pajūgs bija kārtībā. Zurins drau­dzīgi no manis atvadījās. Mani iesēdināja ratos. Man līdzās apsēdās divi huzāri ar kailiem zobeniem, un tā es pa lielo ceļu braucu projām.

Ļaudīm muti neaizbāzīsi.

Paruna

Biju pārliecināts, ka visa vaina ir mana patvarīgā prombūtne no Orenburgas. Cerēju viegli attaisnoties: izjājieni ārpus cietokšņa ne tikai nebija aizliegti, bet tos visiem spēkiem atbalstīja. Mani varēja vainot pārmērīgā dedzībā, nevis nepaklausībā. Bet par ma­nām draudzīgajām attiecībām ar Pugačovu zināja daudzi liecinieki, un tās varēja likties ļoti aizdomīgas. Visu ceļu es domāju par pratināšanu, kas mani sa­gaida, pārliku savas atbildes un nolēmu teikt tiesai visu patiesību, turēdams šo attaisnošanās veidu par visvienkāršāko un turklāt visdrošāko.

Es iebraucu nopostītajā un izdegušajā Kazaņā. Gar ielām namu vietā gulēja ogļu kaudzes un rēgojās nokvēpušas sienas bez jumtiem un logiem. Tādas bija Pugačova atstātās pēdas! Mani aizveda uz cie­toksni, kas bija saglabājies nodegušās pilsētas vidū. Huzāri nodeva mani sardzes virsniekam. Viņš lika atsaukt kalēju. Man ap kājām aplika važas un aiz- kala tās ciet. Pēc tam mani aizveda uz cietumu un pameta vienu šaurā un tumšā ūķī, kur bija tikai kailas sienas un ar dzelzs režģiem aizrestots lodziņš.

Tāds sākums nevēstīja neko labu. Tomēr es ne­zaudēju ne drosmi, ne cerības. Ķēros pie visu ne­laimīgo mierinājuma un, pirmo reizi mūžā izbaudījis, cik salda ir lūgšana, kas nāk no tīras, saplosītas sirds, mierīgi aizmigu, nerūpēdamies par to, kas ar mani notiks.

Otrā dienā mani pamodināja cietuma sargs, paziņo­dams, ka mani saucot komisija. Divi zaldāti veda mani pāri pagalmam uz komandanta māju, palika stāvam priekšistabā un ielaida mani vienu tālākās istabās.

Iegāju diezgan plašā zālē. Aiz papīriem apkrauta galda sēdēja divi cilvēki: pavecs ģenerālis, pēc iz­skata bargs un salts, un jauns gvardes kapteinis, ap­mēram divdesmit astoņus gadus vecs, ļoti patīkama izskata, ar veiklu un brīvu uzvedību. Līdzās logam pie atsevišķa galdiņa sēdēja sekretārs, spalvu aiz auss aizlicis, noliecies pār papīru, sagatavojies pie­rakstīt manu liecību. Sākās nopratināšana. Man jau­tāja uzvārdu un dienesta pakāpi. Ģenerālis vaicāja, vai es neesot Andreja Petroviča Griņova dēls. Un pēc manas atbildes skadri piebilda: — 2ēl, ka tik godā­jamam cilvēkam tāds necienīgs dēls! — Es mierīgi atbildēju, ka, par spīti apvainojumiem, kas gulstas uz mani, ceru attaisnoties, vaļsirdīgi izstāstīdams pa­tiesību. Mana pašpārliecinātība viņam nepatika.

— Tu, brāl, esi rūdīts, — viņš sacīja man, pieri saraucis, — bet mēs esam redzējuši vēl rūdītākus!

Tad jaunais cilvēks man jautāja: kādos apstākļos un kad esmu sācis kalpot Pugačovam un kādus uz­devumus pie viņa pildījis.

Es sašutis atbildēju, ka, virsnieks un muižnieks būdams, Pugačovam nekad neesmu kalpojis un ne­kādus viņa uzdevumus neesmu pildījis.

— Kā tad tas nāk, — mans pratinātājs iebilda,

— ka šis muižnieks un virsnieks viens pats baudījis Pugačova žēlastību, kamēr visi viņa biedri zvēriski nogalināti? Kā tas nāk, ka šis pats virsnieks un muiž­nieks draudzīgi dzīrojis kopā ar dumpiniekiem, pie­ņēmis no galvenā ļaundara dāvanas — kažoku, zirgu un pusrubli naudas? No kurienes radusies tāda dī­vaina draudzība, un kas tad ir tās pamatā, ja ne no­devība vai vismaz zemiska un noziedzīga mazdūšība?