ALEKSANDRS PUŠKINS - KAPTEIŅA MEITIŅA

Tēvs nodūra galvu: katrs vārds, kas atgādināja dēla šķietamo noziegumu, bija viņam smags un šķita dzēlīgs pārmetums. — Brauc, mīļā, — viņš sacīja no­pūzdamies. — Mēs tavai laimei negribam ceļā stāties. Lai dievs dod tev par līgavaini labu cilvēku, nevis negodā kritušu nodevēju. — Viņš piecēlās un izgāja no istabas.

Marja Ivanovna, palikusi divatā ar māmuļu, daļēji paskaidroja viņai savus nodomus. Māmuļa ar asarām acīs viņu apkampa un lūdza dievu par iecerētā no­doma labvēlīgu iznākumu. Marju Ivanovnu saposa, un pēc dažām dienām viņa devās ceļā kopā ar uzti­camo Palašu un uzticamo Saveļjiču, kurš, pret savu gribu no manis šķirts, mierināja sevi ar domu, ka kalpo manis izredzētajai līgavai.

Marja Ivanovna laimīgi nokļuva Sofijā un, pasta stacijā uzzinājusi, ka galms pašlaik atrodas Carskoje Selo, nolēma turpat stacijā apmesties. Viņai ierādīja vietiņu aiz šķērssienas. Pasta uzrauga sieva tūdaļ ar

Marju Ivanovnu iedraudzējās, izstāstīja, ka esot galma krāsnkura radiniece, un iepazīstināja viņu ar visiem galma dzīves noslēpumiem. Viņa zināja, kad ķeizariene parasti pamostas, kad dzer kafiju, kad pa­staigājas, kādi augstmaņi tanī laikā atrodas pie viņas, ko viņai vakar labpaticis teikt pie galda, ko viņa pieņēmusi vakarā, — ar vienu vārdu sakot, Annas Vasiļjevnas runa bija vērta vairāku lappušu vēstu­riska apraksta un būtu bijusi liels ieguvums nākama­jām paaudzēm. Marja Ivanovna viņu vērīgi uzklau­sīja. Viņas iegāja dārzā. Anna Vasiļjevna pastāstīja par katru aleju, par katru tiltiņu, un izstaigājušās viņas atgriezās stacijā ļoti apmierinātas viena ar otru.

Nākamajā dienā Marja Ivanovna pamodās agri no rīta, apģērbās un klusām devās uz dārzu. Rīts bija jauks, saule apmirdzēja liepu galotnes, kas dzedrajā rudens elpā jau bija nodzeltējušas. Plašais ezers rāmi spīguļoja. Pamodušies gulbji cienīgi izpeldēja no krū­miem, kas kuploja gar krastu. Marja Ivanovna pagāja garām skaistam zālājam, kur nupat bija uzcelts pie­mineklis par godu grāfa Pjotra Aleksandroviča Rum- janceva nesenajām uzvarām. Pēkšņi ierējās balts angļu sugas sunītis un paskrēja viņai pretim. Marja Ivanovna izbijās un apstājās. Šinī brīdī atskanēja patīkama sievietes balss: — Nebaidieties, viņš neko­dīs. — Un Marja Ivanovna ieraudzīja dāmu, kas sē­dēja uz soliņa iepretim piemineklim. Marja Ivanovna atsēdās otrā sola galā. Dāma pētoši uz viņu noska­tījās; Marja Ivanovna savukārt, pametusi dažus netie­šus skatienus, paguva aplūkot dāmu no galvas līdz kājām. Tā bija tērpusies baltā rītakleitā, naktscepu- rītē un vestītē. Viņai bija gadu četrdesmit. Viņas

pilnīgā un sārtā seja pauda cieņu un mieru, bet zilās acis un vieglais smaids bija neizskaidrojami pievil­cīgs. Dāma pirmā pārtrauca klusumu.

— Jūs laikam neesat šejieniete, — viņa sacīja.

— Jā, es tikai vakar atbraucu no provinces.

— Vai kopā ar vecākiem?

— Nē. Es atbraucu viena.

— Viena! Bet jūs vēl esat tik jauna.

— Man nav ne tēva, ne mātes.

— Jūs droši vien esat ieradusies šeit kādās darī­šanās?

— Jā. Atbraucu iesniegt lūgumu ķeizarienei.

— Jūs esat bārene: droši vien jūs gribat sūdzēties par netaisnību un pārestībām?

— Nē. Esmu atbraukusi lūgt apžēlošanu, nevis taisnīgu aizstāvību.

— Atļaujiet jautāt — kas jūs esat?

— Esmu kapteiņa Mironova meita.

— Kapteiņa Mironova! Tā paša, kurš bija par ko­mandantu vienā no Orenburgas cietokšņiem?

— Jā.

Likās, dāma bija aizkustināta. — Atvainojiet, — viņa sacīja vēl laipnākā balsī, — ka iejaucos jūsu darīšanās; es bieži esmu galmā; pastāstiet man, kāds ir jūsu lūgums, un varbūt man izdosies jums palīdzēt.

Marja Ivanovna piecēlās un godbijīgi viņai patei­cās. Šī svešā dāma nez kāpēc saistīja sirdi un modi­nāja paļāvību. Marja Ivanovna izvilka no kabatas salocītu papīru un pasniedza to savai nepazīstamajai labvēlei, kas to klusām sāka lasīt.

Sākumā viņa lasīja vērīgi un labvēlīgi, bet pēkšņi viņas sejas izteiksme pārvērtās — un Marja Ivanovna, kura ar acīm sekoja katrai viņas kustībai, izbijās, redzot, cik barga kļuva seja, kas vēl pirms maza brīža bija tik patīkama un mierīga.

— Jūs lūdzat par Griņovu? — dāma dzedri jautāja — Imperatrise nevar viņam piedot. Viņš pārgāja vilt­vārža pusē nevis aiz neziņas un lētticības, bet kā negodīgs un neģēlīgs noziedznieks.

— Ak, tas nav tiesa! — Marja Ivanovna iesaucās.

— Kā — nav tiesa! — dāma attrauca gluži pietvī­kusi.

— Nav tiesa, dieva vārds, nav tiesa! Es zinu visu, es visu jums izstāstīšu. Tikai manis dēļ viņam uzbru­kusi šī nelaime. Un, ja viņš tiesas priekšā nav sevi attaisnojis, tad tikai tālab, ka negribēja iepīt mani. — Tad viņa dedzīgi izstāstīja visu, kas manam lasītājam jau zināms.

Dāma uzklausīja viņu uzmanīgi. — Kur jūs esat apmetusies? — viņa pēc tam jautāja un, izdzirdusi, ka pie Annas Vasiļjevnas, smaidīdama sacīja: — A, zinu. Ardievu, nestāstiet nevienam par mūsu tikšanos. Ceru, ka jums nenāksies ilgi gaidīt atbildi uz savu vēstuli.

To pateikusi, viņa piecēlās un iegāja segtā alejā, bet Marja Ivanovna atgriezās pie Annas Vasiļjevnas, priecīgu cerību spārnota.

Saimniece viņu norāja par agro pastaigu rudens rītā, kas, pēc viņas vārdiem, esot kaitīga jaunas mei­tenes veselībai. Viņa atnesa patvāri un taisījās, tēju dzerot, sākt savus nebeidzamos stāstus par galmu, kad pēkšņi pie lieveņa apstājās galma kariete un ienāca kambarsulainis ar ziņu, ka ķeizariene lūdzot pie sevis jaunavu Mironovu.

Anna Vasiļjevna bija pārsteigta un sarosījās. — Ak, kungs! — viņa iesaucās. — Ķeizariene aicina jūs uz galmu. Kā viņa par jums uzzinājusi? Kā gan jūs, mīļā, stāsities ķeizarienes priekšā? Jūs, man šķiet, pat nemākat iet tā, kā galmā pieņemts … Vai man labāk jūs nepavadīt? Tomēr es kaut kā jums varētu piepalīdzēt. Un kā lai jūs braucat ceļojuma tērpā? Vai neaizsūtīt pie vecāsmātes pēc viņas dzeltenās klei­tas? — Kambarsulainis teica, ka ķeizariene gribot, lai Marja Ivanovna brauc viena un tāda, kā stāv. Neko nevarēja darīt: Marja Ivanovna iesēdās karietē un brauca uz pili, Annas Vasiļjevnas padomu un svētī­bas pavadīta.

Marja Ivanovna nojauta, ka mūsu liktenis izšķir­sies; sirds viņai satraukti sitās un reizēm pamira. Pēc īsa brīža kariete apstājās pie pils. Marja Ivanovna drebēdama kāpa augšup pa kāpnēm. Durvis viņas priekšā atvērās līdz galam. Viņa gāja cauri dažām tukšām, lepnām istabām, kambarsulainis rādīja ceļu. Beidzot, nonācis pie kādām aizvērtām durvīm, viņš teica, ka iešot Marju Ivanovnu pieteikt, un atstāja viņu vienu.

Iedomādamās, ka tūlīt redzēs imperatrisi vaigu vaigā, viņa aiz uztraukuma tik tikko spēja noturēties kājās. Pēc brītiņa durvis atvērās un viņa iegāja vald­nieces ģērbistabā.

Valdniece sēdēja pie sava tualetes galdiņa. Ap viņu stāvēja vairāki galminieki, kas goddevīgi palaida sev garām Marju Ivanovnu. Ķeizariene laipni pagriezās pret viņu, un Marja Ivanovna pazina viņā dāmu, ar kuru pirms neilga laika bija tik vaļsirdīgi runājusi. Ķeizariene pieaicināja viņu sev klāt un smaidīdama sacīja: — Esmu priecīga, ka varēju turēt jums doto vārdu un izpildīt jūsu lūgumu. Jūsu lieta izbeigta. Esmu pārliecināta par jūsu līgavaiņa nevainību. Te būs vēstule, kuru pati papūlieties aizvest nākamajam vīratēvam.

Marja Ivanovna ar trīsošu roku paņēma vēstuli un raudādama nokrita pie kājām valdniecei, kas viņu piecēla un noskūpstīja. Ķeizariene gribēja ar viņu patērzēt. — Zinu, ka neesat bagāta, — viņa sacīja, — bet es esmu parādā kapteiņa Mironova meitai. Neraizējieties par nākotni. Es uzņemos jūs no­drošināt.