ALEKSANDRS PUŠKINS - KAPTEIŅA MEITIŅA

Spīdzināšana senos laikos bija iesakņojusies tiesas praksē tik cieši, ka labdarīgā pavēle, kas to atcēla, vēl ilgi netika ņemta vērā. Valdīja uzskats, ka no­ziedznieka atzīšanās nepieciešama, lai pilnīgi pierā­dītu viņa vainu, — uzskats, kas ne tikai nepamatots, bet arī pilnīgi nepieņemams objektīvam juridiskam viedoklim: ja jau apsūdzētā liegšanās nepierāda viņa nevainību, tad arī atzīšanās nevar būt par pierādī­jumu viņa vainai. Vēl tagad man gadījies dzirdēt, ka veci tiesneši žēlojas par šā barbariskā paņēmiena at­celšanu. Bet mūsu laikos neviens nešaubījās par spī­dzināšanas nepieciešamību — ne soģi, ne sodāmie. Tālab komandanta rīkojums nevienu no mums nepār­steidza un nesatrauca. Ivans Ignatjičs aizgāja pēc baškīra, kas sēdēja klētī aiz komandantienes atslēgas, un pēc dažām minūtēm gūstekni ieveda priekšistabā. Komandants lika stādīt viņu sev priekšā.

Baškīrs ar mokām pārkāpa pār slieksni (viņa kājas bija ieslēgtas siekstā) un, noņēmis savu augsto ce­puri, palika stāvam pie durvīm. Es paskatījos uz viņu un nodrebēju. Nekad neaizmirsīšu šo cilvēku. Viņš likās vecāks par septiņdesmit gadiem. Viņam nebija ne deguna, ne ausu. Galva bija noskūta, bārdas vietā rēgojās dažas sirmas spalvas, viņš bija maza auguma, kalsns un salīcis; bet šaurajās acīs vēl zibēja uguns. — Ehe! — sacīja komandants, pēc gūstekņa briesmīgās ārienes pazinis viņā vienu no dumpinie­kiem, kas sodīti 1741. gadā. — Kā redzams, tu esi vecs vilks, mūsu lamatās pabijis. Tātad tu nedumpo- jies pirmo reizi, ja jau tev tik gludi noskūts pakausis. Panāc tuvāk; saki — kas tevi sūtīja?

Vecais baškīrs nerunāja un skatījās uz komandantu ar pilnīgi trulu izteiksmi. — Ko tu klusē? — Ivans Kuzmičs turpināja. — Varbūt ne bū ne bē krieviski nesaproti? Julaj, pajautā viņam jūsu mēlē, kas tam licis nākt uz mūsu cietoksni.

Julajs atkārtoja tatāru valodā Ivana Kuzmiča jau­tājumu. Bet baškīrs lūkojās uz viņu ar to pašu iz­teiksmi un neatbildēja ne vārda.

— Jakši, — komandants sacīja, — gan tu man sāksi runāt. Puiši! Novelciet viņam šo nejēdzīgo strī­paino uzsvārci un sadodiet pa muguru! Pielūko, Julaj, lai viņš dabū, kā nākas!

Divi invalīdi sāka baškīru izģērbt. Nelaimīgā gūs­tekņa seja kļuva nemierīga. Viņš skatījās uz visām pusēm kā zvērēns, kuru noķēruši bērni. Kad viens no invalīdiem satvēra viņa rokas un, aplicis tās sev ap kaklu, uzcēla veci sev plecos, bet Julajs paņēma pletni un atvēzējās, baškīrs iestenējās vājā, lūdzošā balsī un, galvu mētādams, atvēra muti, kur mēles vietā kustējās īss stumbenis.

Kad iedomājos, ka tas noticis manā laikā un ka tagad esmu piedzīvojis imperatora Aleksandra lēnīgo valdīšanu, nevaru nebrīnīties par straujajiem izglī­tības panākumiem un-cilvēcīgajiem likumiem. Jaunais cilvēk! Ja manas piezīmes nonāks tavās rokās, atce­ries, ka labākās un noturīgākās pārgrozības ir tās, kas izaug no tikumības, bez kādas vardarbības.

Visi bija pārsteigti. — Jā, — sacīja komandants, — kā redzams, no viņa mēs neko nepanāksim. Julaj, ved baškīru atpakaļ uz klēti. Bet mēs, kungi, vēl par šo to parunāsim.

Mēs sākām spriest par savu stāvokli; pēkšņi istabā iedrāzās Vasiļisa Jegorovna aizelsusies un pēc izskata ļoti uztraukta.

— Kas tev lēcies? — jautāja pārsteigtais koman­dants.

— Nelaime, mani mīļie! -— Vasiļisa Jegorovna atbildēja. — Šorīt kritusi Ņižņeozjornaja. Gerasima tēva algādzis nupat no turienes atgriezās. Viņš redzē­jis, kā tā ieņemta. Komandants un virsnieki pakārti. Visi zaldāti saņemti gūstā. Skaties tikai, drīz vien noziedznieki būs pie mums.

Negaidītā vēsts mani stipri satrieca. Es pazinu Ņiž- ņeozjornajas cietokšņa komandantu, klusu un lēnīgu jaunu cilvēku; pirms mēnešiem diviem viņš brauca no Orenburgas kopā ar savu jauno sievu un pa ceļam iegriezās pie Ivana Kuzmiča. Ņižņeozjornaja atradās no mūsu cietokšņa kādas divdesmit piecas verstis. Ik brīdi mēs varējām sagaidīt Pugačova uzbrukumu. Es dzīvi iztēlojos, kas notiks ar Marju Ivanovnu, un sirds man pamira.

— Paklausieties, Ivan Kuzmič! — es sacīju koman­dantam. — Mūsu pienākums aizstāvēt cietoksni līdz pēdējam elpas vilcienam; par to nemaz nav ko runāt. Bet vajag nogādāt drošībā sievietes. Sūtiet viņas uz Orenburgu, ja ceļš vēl brīvs, vai uz kādu citu tālāku, drošāku cietoksni, kam noziedznieki netiek klāt.

Ivans Kuzmičs griezās pie sievas un sacīja viņai:

— Dzi, māt, vai tiešām nevajadzētu aizsūtīt jūs tālāk, kamēr mēs tiksim galā ar dumpiniekiem?

— Kas par niekiem! — komandantiene attrauca.

— Kur ir tāds cietoksnis, ko lodes neaizsniegtu? Kā­lab Belogorskā nedrošāk? Paldies dievam, dzīvojam šeit jau divdesmit otro gadu. Esam redzējuši gan baš- kīrus, gan kirgīzus; varbūt arī Pugačovu atsitīsim!

— Labi, māt, — attrauca Ivans Kuzmičs, — lūdzu, paliec, ja tu uz mūsu cietoksni paļaujies. Bet ko lai mēs darām ar Mašu? Labi, ja noturēsimies vai sa­gaidīsim papildspēkus, bet ja nu ļaundari ieņems cietoksni?

— Nu, tad … — Vasiļisai Jegorovnai balss aizcir­tās, un viņa aiz liela satraukuma apklusa.

— Nē, Vasiļisa Jegorovna, — komandants turpi­nāja, manīdams, ka viņa vārdi atstājuši iespaidu, var­būt pirmo reizi mūžā. — Mašai šeit palikt nav labi. Sūtīsim viņu uz Orenburgu pie krustmātes: tur ir daudz karaspēka un lielgabalu un akmens valnis. Arī tev es ieteiktu braukt kopā ar viņu, kaut arī tu esi vecene, redzēsi, kā tev klāsies, ja cietoksni ieņems.

— Nu, — komandantiene sacīja, — lai notiek, sū­tīsim Mašu projām. Bet mani vari lūgties, kā gribi;

tik un tā nebraukšu. Kāda jēga man vecumdienās no tevis šķirties un gulēt vientuļā kapā svešā malā. Kopā dzīvojam, kopā mirsim.

— Var arī tā, — komandants sacīja. — Nav ko kavēties. Ej sataisi Mašu ceļam. Rīt ar mazu gais­miņu sūtīsim viņu projām un dosim viņai līdzi kon­voju, kaut gan lieku ļaužu mums nav. Kur tad Maša palikusi?

— Pie Akuļinas Panfilovnas, — komandantiene atbildēja. — Viņai kļuva nelabi, kad izdzirda, ka Ņižņeozjornaja ieņemta; baidos, ka nesaslimst. Dievs kungs, kādus laikus esam piedzīvojuši!

Vasiļisa Jegorovna aizgāja rūpēties par meitas aiz­braukšanu. Saruna pie komandanta turpinājās; bet es tajā vairs neiejaucos un neklausījos. Marja Iva­novna ieradās vakariņās bāla un noraudājusies. Mēs paēdām klusēdami un piecēlāmies no galda ātrāk nekā parasti; atvadījušies no visas ģimenes, devāmies mājup. Bet es tīšām aizmirsu savu zobenu un atgrie­zos pēc tā: nojautu, ka satikšu Marju Ivanovnu vienu. Patiesi, viņa sagaidīja mani durvīs un sniedza man zobenu. — Ardievu, Pjotr Andrejič! — viņa teica asarām acīs. — Mani sūta uz Orenburgu. Dzī­vojiet laimīgs; varbūt dievs dos mums vēl tikties; bet ja ne . . . Viņa sāka raudāt. Es viņu apskāvu. — Ardievu, mans eņģeli, — es sacīju, — ardievu, mana mīļā, mana ilgotā! Lai ar mani notiktu kas no­tikdams, tici, ka mana pēdējā doma un pēdējā lūg­šana būs par tevi! — Maša raudāja, pieglaudušies manām krūtīm. Es viņu kvēli noskūpstīju un steigšus izgāju no istabas.

Galva mana, mīļā galviņa, Mana paklausīgā galviņa! Nokalpoja mana galviņa Trīsdesmit un trijus gadiņus, Tikai neprata mana galviņa Gūt sev vieglumu, gūt sev labumu, Gūt sev vārdu visu cienītu, Gūt sev amatu augsti godātu, Tikai ieguva mana galviņa Divus stabiņus, zemē ieraktus, Divus stabiņus, kļavas šķērskoku, Kļavas šķērskoku, zīda cilpiņu.