ALEKSANDRS PUŠKINS - KAPTEIŅA MEITIŅA

Bet kurš gan bija ņēmies ziņot tēvam par manu uzvedību? Ģenerālis? Liekas, viņš par mani daudz nerūpējās; bet Ivans Kuzmičs neturēja par vajadzīgu darīt zināmu manu divkauju. Es pinos minējumos. Manas aizdomas krita uz Švabrinu. Viņam vienam bija izdevīgi rakstīt slepenu ziņojumu, kura dēļ mani varētu aizsūtīt no cietokšņa un šķirt no komandanta ģimenes. Gāju pastāstīt visu Marjai Ivanovnai. Viņa sagaidīja mani uz lieveņa. — Kas jums noticis? — viņa sacīja, mani ieraudzījusi. — Cik jūs bāls! — Viss pagalam! — es atbildēju un pasniedzu viņai tētiņa vēstuli. Viņa savukārt nobāla. Izlasījusi viņa atdeva man vēstuli ar drebošu roku atpakaļ un sacīja drebošā balsī: — Acīm redzot, liktenis man nav lēmis … Jūsu vecāki negrib uzņemt mani savā ģi­menē. Lai notiek dieva prāts! Dievs zina labāk nekā mēs, kas mums vajadzīgs. Neko nevar darīt, Pjotr Andrejič; esiet vismaz jūs laimīgs… — Tas neno­tiks! — es iesaucos un satvēru viņu aiz rokas. — Tu mani mīli; esmu gatavs uz visu. Iesim. Kritīsim pie kājām taviem vecākiem; viņi ir vienkārši cilvēki, nevis cietsirdīgi dižmaņi. .. Viņi dos mums svētību; mēs salaulāsimies … bet gan jau ar laiku, esmu pār­liecināts, mēs pielūgsimies manu tēvu; māmiņa būs mūsu pusē; viņš man piedos… — Nē, Pjotr Andre­jič, — Maša atbildēja, — es neprecēšos ar tevi bez tavu vecāku svētības. Bez viņu svētības tev nebūs laimes. Paklausīsim dieva gribai. Ja atradīsi sev lemto, ja iemīlēsi citu — lai dievs tev palīdz, Pjotr Andrejič; bet es par jums abiem.. . Viņa sāka raudāt un pameta mani vienu; es gribēju iet viņai līdzi istabā, bet jutu, ka nespēju pār sevi valdīt, un griezos mājup.

Sēdēju, dziļās domās iegrimis, kad Saveļjičs pēkšņi iztraucēja mani no pārdomām. — Paklau, kungs, — viņš sacīja, pasniegdams man aprakstītu papīra lapu, — paskaties, vai es slepeni ziņoju par savu kungu un vai es cenšos sanaidot dēlu ar tēvu. — Es paņēmu papīra lapu no viņa rokām: tā bija Saveļ- jiča atbilde uz saņemto vēstuli. Te tā būs vārdu pa vārdam:

«Cienītais kungs Andrej Petrovič, mūsu žēlīgais tēvs!

Saņēmu Jūsu žēlīgo vēstuli, kurā Jums labpatīk dusmoties uz mani, savu vergu, ka es neprototies kauna un neizpildot kunga nosacīšanas. — Es, jūsu uzticamais kalps nevis vecs suns, kunga nosacīšanas klausu un vienmēr esmu Jums no visas sirds kalpojis un kalpodams piedzīvojis sirmus matus. Es par Pjotra Andrejeviča ievainojumu Jums ziņu nelaidu, lai velti neiztrūcinātu, un, dzirdams, kundze, mūsu māte Av- dotja Vasiļjevna, arīdzan esot no izbīļa sasirgusi, un par viņas izveseļošanos es lūgšu dievu. Bet Pjotrs An­drejevičs tika ievainots zem labā pleca krūtīs, tieši zem atslēgas kaula, brūce bija pusotra veršoka dziļa, un viņš gulēja komandanta mājā, uz kurieni mēs viņu atnesām no krasta, un ārstēja viņu šejienes bārddzinis Stepans ParamOnOvs; Un tagad Pjotrs Andrejičs, paldies dievam, ir atkal uz kājām, un par viņu varu rakstīt tikai labu vien .. . Komandieri, cik dzirdams, ar viņu mierā, bet Vasiļisai Jegorovnai viņš ir tikpat kā pašas dēls. Ka ar viņu gadījās tāda nebūšana, to puisim nevar ņemt ļaunā: zirgam četras kājas, tomēr paklūp. Bet Jums labpatīk rakstīt, ka sūtīšot mani cūkas ganīt; zināms, kungs var darīt pēc savas sirdspatikas. Ar šo palieciet padevīgi svei­cināti.

Jūsu uzticamais kalps Arhips Saveļjevs.»

Es nevarēju noturēties dažas reizes nepasmaidījis, lasot lāga večuka vēstuli. Uzrakstīt tēvam atbildi es nespēju, bet, lai nomierinātu māmiņu, manuprāt, pietika arī ar Saveļjiča vēstuli.

No tā brīža mans stāvoklis izmainījās. Marja Iva­novna gandrīz nemaz vairs ar mani nerunāja un visādi no manis vairījās. Komandanta mājā man kļuva neomulīgi. Pamazām pieradu sēdēt viens savā dzīvoklī. Vasiļisa Jegorovna sākumā man to pārmeta, bet, redzēdama manu stūrgalvību, lika mani mierā. Ar Ivanu Kuzmiču es tikos vienīgi tad, kad tas bija ne­pieciešams sakarā ar dienestu. Ar Švabrinu sastapos reti un nelabprāt, it sevišķi tāpēc, ka pamanīju viņā pret mani vērstu apslēptu naidīgumu, kas apstipri­nāja manas aizdomas. Dzīve man kļuva neciešama. Es iegrimu drūmās pārdomās, ko veicināja vientulība un bezdarbība. Vienatnē mana mīlestība iedegās arvien kvēlāk, un man kļuva arvien grūtāk. Man vairs ne­gribējās ne lasīt, ne rakstīt. Biju ļoti nomākts. Baidījos, ka sajukšu prātā vai nodošos netiklībai. Negaidīti notikumi, kas dziļi ietekmēja visu manu dzīvi, pēkšņi deva manam garam spēcīgu un labdabīgu triecienu.

Jūs, jaunie puiši, vērā lieciet,

Ko mēs, vecie veči, jums stāstīsim.

Dziesma

Pirms sāku aprakstīt dīvainos notikumus, kam pats biju par liecinieku, man jāpasaka daži vārdi par stā­vokli, kādā atradās Orenburgas guberņa 1773. gada beigās.

Šo plašo un bagāto guberņu apdzīvoja daudzas pusmežonīgas tautas, kuras tikai nesen atzinušas krievu valdnieku kundzību. Viņu biežās dumpības, likumu un pilsoņu tiesību neievērošanas, vieglprātī­bas un cietsirdības dēļ valdībai vajadzēja viņus pastāvīgi uzraudzīt, lai noturētu pakļautībā. Cietokšņi bija uzcelti tādās vietās, kuras atzina par izdevīgām, tajos pa lielākai daļai nometināja kazakus, sensenos Jaikas krastu iedzīvotājus. Taču Jaikas kazaki, kam bija uzticēts sargāt šinī pusē mieru un drošību, kopš kāda laika bija kļuvuši par valdībai nepaklausīgiem un bīstamiem pavalstniekiem. 1772. gadā izcēlās ne­mieri viņu galvenajā pilsētiņā. Tiem par iemeslu bija stingrie rīkojumi, kurus izdeva ģenerālmajors Trau- benbergs, lai karaspēkā ieviestu vajadzīgo disciplīnu. Pēc tam Traubenbergu zvēriski noslepkavoja, patva­rīgi mainīja pārvaldi, un galu galā dumpi vajadzēja apspiest ar kartečām un bargiem sodiem.

Tas bija noticis kādu laiku pirms manas ierašanās Belogorskas cietoksnī. Viss bija jau noklusis, vai vis­maz tā likās: priekšniecība pārāk viegli noticēja viltīgajiem dumpiniekiem, kuri izteica liekulīgu no­žēlu, bet slepenībā grieza zobus un gaidīja izdevīgu brīdi, lai atkal sāktu nekārtības.

Atgriezīšos pie sava stāsta.

Reiz vakarā (tas bija 1773. gada oktobra sākumā) sēdēju mājās viens, klausīdamies rudens vēja auros un skatīdamies pa logu uz mākoņiem, kas slīdēja gar mēnesi. Man atnāca pakaļ un sauca pie koman­danta. Es tūdaļ gāju. Pie komandanta sastapu Švab­rinu, Ivanu Ignatjiču un kazaku uradņiku. Istabā nebija ne Vasiļisas Jegorovnas, ne Marjas Ivanovnas. Sasveicinoties ar mani, komandants izskatījās norai­zējies. Viņš aizslēdza durvis, lūdza visus apsēsties, iz­ņemot uradņiku, kurš palika stāvam pie durvīm, iz­vilka no kabatas papīru un sacīja mums: — Virsnieku kungi, svarīga ziņa! Paklausieties, ko raksta ģene­rālis. — Tad viņš uzlika acenes un izlasīja sekojošo:

«Belogorskas cietokšņa komandanta kungam kap­teinim Mironovam.

Slepeni.

Ar šo daru Jums zināmu, ka no apcietinājuma izbē­gušais Donas kazaks un atkritējs Jemeļjans Pugačovs atļāvies nepiedodamu nekaunību, pieņemdams nelaiķa imperatora Pētera III vārdu, savācis neliešu bandu, sadumpojis Jaikas ciematus un jau ieņēmis un nopos­tījis vairākus cietokšņus, visur zagdams un slepkavo­dams. Tādēļ līdz ar šā ziņojuma saņemšanu Jums, kapteiņa kungs, tūdaļ jāķeras pie nepieciešamiem pa­sākumiem, lai varētu atsist minēto noziedznieku un viltvārdi, un jāmēģina viņu pilnīgi iznīcināt, ja tas uzbruks cietoksnim, kas uzticēts Jums.»

— Jāķeras pie nepieciešamiem pasākumiem! — komandants sacīja, noņemdams acenes un salocīdams papīru. — To jau var viegli pateikt. Šis neģēlis, acīm redzot, stiprs; bet mums pavisam tikai simt trīsdes­mit cilvēku, neskaitot kazakus, uz kuriem nevar pa­ļauties, neņem ļaunā, Maksimič. (Uradņiks iesmējās.) Tomēr neko nevar darīt, virsnieku kungi! Esiet uz visu gatavi, nolieciet sardzes un nakts patruļas; uz­brukuma gadījumā aizslēdziet vārtus un izvediet zal­dātus. Tu, Maksimič, cieši uzmani savus kazakus. Vajag apskatīt lielgabalu un pamatīgi iztīrīt. Bet, gal­venais, turiet visu to pilnīgā slepenībā, lai cietoksnī neviens par to neuzzin priekšlaicīgi.