ALEKSANDRS PUŠKINS - KAPTEIŅA MEITIŅA

Es kopā ar Saveļjiču iesēdos kibitkā un, asaras lie­dams, devos ceļā.

Tanī pašā naktī iebraucu Simbirskā, kur man vaja­dzēja kādu dienu uzkavēties, lai nopirktu vajadzīgās lietas; tas bija uzdots Saveļjičam. Es apmetos trak­tierī. Saveļjičs jau no rīta devās uz veikaliem. Apni­cis skatīties pa logu uz netīro šķērsieliņu, es sāku apstaigāt visas istabas. Iegājis biljarda istabā, ierau­dzīju liela auguma kungu, apmēram trīsdesmit pie­cus gadus vecu, ar garām, melnām ūsām, rītasvārkos, keju rokā un pīpi zobos. Viņš spēlēja ar marķieri; ja marķieris laimēja, tad drīkstēja iemest glāzīti degvīna, bet, ja zaudēja, tad viņam bija četrrāpus jālien zem biljarda galda. Es sāku vērot viņu spēli. Jo ilgāk tā turpinājās, jo pastaiga četrrāpus kļuva biežāka, kamēr beidzot marķieris palika zem biljarda galda pavisam. Atvadām no kritušā kungs nobēra pār viņu pāris sālītu teicienu un piedāvāja man izspēlēt partiju. Es aizbildinājos ar neprasmi. Tas viņam, acīm redzot, likās savādi. Viņš uz mani paskatījās it kā ar nožēlu, tomēr mēs sākām runāties. Es uzzināju, ka viņu sauc par Ivanu Ivanoviču Zurinu, ka viņš ir ** huzāru pulka rotmistrs, ieradies Simbirskā, lai pie­ņemtu rekrūšus, un apmeties traktieri. Zurins ielūdza mani paēst vienkāršas pusdienas, kā jau zaldātiem parasts. Es labprāt piekritu. Mēs piesēdāmies pie galda. Zurins daudz dzēra un cienāja arī mani, sacī­dams, ka vajagot pierast pie dienesta; viņš stāstīja man armijas anekdotes, kuras klausoties es no smiek­liem gandrīz vai pārplīsu, un mēs piecēlāmies no galda kā lieli draugi. Tad viņš piesolījās iemācīt man biljarda spēli. — Tas, — viņš sacīja, — mums, die­nesta cilvēkiem, pilnīgi nepieciešams. Piemēram, pār­gājiena laikā nonāksi kādā miestiņā — kā lai pavada laiku? Nevar taču vienmēr sist žīdus. Gribot negribot aiziesi uz traktieri un sāksi spēlēt biljardu; bet, lai to varētu, jāprot spēlēt! Es viņam pilnīgi piekritu un ar lielu cītību ķēros pie mācībām. Zurins mani skaļi uzmundrināja, brīnījās par maniem ātrajiem panāku­miem un pēc dažām apmācības reizēm izteica vēlēša­nos spēlēt uz naudu, uz vienu grasi, ne jau lai lai­mētu, bet tāpat vien — lai nebūtu jāspēlē pa tukšu, kas, pēc viņa vārdiem, esot visļaunākais paradums. Es piekritu arī tam, un Zurins lika pasniegt punšu un pierunāja mani nobaudīt, atkārtodams, ka man jāpie- rodot pie dienesta, bet bez punša — kas gan tas par dienestu! Es viņam paklausīju. Pa to laiku mūsu spēle turpinājās. Jo biežāk pieliku pie lūpām savu glāzi, jo kļuvu drošāks. Bumbas man nemitīgi lidoja pāri auklai; es biju iekaisis, lamāju marķieri, kurš skaitīja dievs zina kā, brīdi pa brīdim paaugstināju naudas summu, ar vārdu sakot, izturējos kā puika, kas pasprucis brīvībā. Tikmēr laiks pagāja nemanot. Zurins paskatījās pulkstenī, nolika keju un paziņoja man, ka es esot zaudējis simt rubļu. Tas mani mazliet samulsināja. Mana nauda bija pie Saveļjiča. Es atvai­nojos. Zurins mani pārtrauca: — Apžēlojies! Tikai, lūdzams, neraizējies. Es varu arī pagaidīt, bet mēs tikmēr aizbrauksim pie Arinuškas.

Ko lai dara? Mana diena beidzās tikpat bezjēdzīgi, kā bija sākusies. Mēs ēdām vakariņas pie Arinuškas. Zurins man ik pa brīdim ielēja, atkārtodams, ka vaja­got pierast pie dienesta. Piecēlies no galda, es tik tikko turējos kājās; ap pusnakti Zurins aizveda mani atpakaļ uz traktieri.

Saveļjičs sagaidīja mūs uz lieveņa. Viņš iekunkstē­jās, pats savām acīm redzēdams, cik centīgi es gata­vojos dienestam. — Kungs, kas ar tevi noticis? — viņš jautāja bēdīgā balsī. — Kur tu tā piemeties? Ak dievs! Nekad nav tādas palaidnības redzētas! — Turi muti, kraķi! — es viņam atbildēju šļupstē­dams. — Droši vien pats esi piedzēries, ej gulēt… un mani noguldi.

Otrā dienā pamodos ar galvas sāpēm, miglaini at­cerēdamies vakardienas notikumus. Manas pārdomas pārtrauca Saveļjičs, kurš ienāca pie manis ar krūzīti tējas. — Agri, Pjotr Andrejič, — viņš man sacīja, galvu šūpodams, — agri sāc uzdzīvot. Kurā gan tu esi atsities? Liekas, ne tētiņš, ne vectētiņš nav bijuši pļēguri; par māmiņu nemaz nav ko runāt: kopš dzim­šanas nav mutē ņēmusi neko citu kā tikai kvasu. Bet kas pie visa vainīgs? Nolādētais musjē. Vienādiņ skrēja pie Antipovnas: «Madam, že vu pri, šņabi.» Te tev nu bija že vu pri! Neko teikt: smalki samācī­jis, plukata tāds. Liela vajadzība bija ņemt par audzinātāju ķeceri, it kā kungam savu ļaužu trūktu!

Man bija kauns. Novērsos un sacīju viņam: — Ej ārā, Saveļjič; es tēju negribu. — Bet Saveļjiču bija grūti apturēt, kad viņš sāka sprediķot. — Redzi nu, Pjotr Andrejič, kā iet pēc uzdzīves. I galva durna, i ēst negribas. Dzeršanā palaidies cilvēks nekur ne­der . .. Iedzer labāk gurķu sālījumu ar medu, bet vislabāk paģiras salāpīt ar pusglāzīti uzlievas. Vai neatnest?

Tanī brīdi ienaca zens un pasniedza zīmīti no I. I. Zurina. Es to atlocīju un izlasīju šādas rindas:

«Mīļais Pjotr Andrejevič, lūdzu, atsūti man ar šo zēnu simt rubļu, kurus Tu man vakar paspēlēji. Man ļoti nepieciešama nauda.

Tavs padevīgais kalps Ivans Zurins.»

Neko darīt. Es sataisīju vienaldzīgu seju un griezos pie Saveļjiča, kurš bija man naudas, veļas un visu citu lietu gādnieks, un pavēlēju atdot zēnam simt rubļu. — Kā! Kāpēc? — Saveļjičs izbrīnījies jautāja. — Esmu tos viņam parādā, — es atbildēju pēc iespē­jas vēsi. — Parādā! — izsaucās Saveļjičs, kura izbrīns kļuva aizvien lielāks. — Bet kad tad tu, kungs, pa­spēji no viņa patapināt? Te kaut kas nav kārtībā. Dari, kā zini, kundziņ, bet naudu es nedošu.

Es nodomāju — ja šinī izšķirīgajā brīdī neuzveikšu stūrgalvīgo večuku, tad vēlāk man būs grūti atbrī­voties no viņa aizbildnības — un, lepni uz viņu paska­tījies, sacīju: — Es esmu tavs kungs, bet tu mans kalps. Nauda pieder man. Es to paspēlēju, jo man tā iegribē­jās. Bet tev iesaku neprātot un darīt to, ko liek.

Saveļjiču mani vārdi tā satrieca, ka viņš noplātīja rokas un sastinga. — Ko tu stāvi! — es dusmīgi uz­brēcu. Saveļjičs sāka raudāt. — Mīļais Pjotr Andre­jevič, — viņš sacīja drebošā balsī, — neiedzen mani aiz sirdēstiem kapā. Manu gaišumiņ! Uzklausi mani, večuku: uzraksti šim laupītājam, ka tu pajokoji, ka mums tādas naudas nemaz nav. Simt rubļu! Dievs kungs, apžēlojies! Saki, ka vecāki tev cieši jo cieši piekodināja nespēlēt ne uz ko citu kā tikai uz riek­stiem … — Diezgan pļāpāt, — es stingri pārtraucu, — dod šurp naudu, vai ari es tevi aiztriekšu ratā.

Saveļjičs paskatījās uz mani dziļi sarūgtināts un aizgāja pēc mana parāda. Man bija žēl nabaga ve­čuka; bet es gribēju tikt brīvībā un pierādīt, ka neesmu vairs bērns. Nauda Zurinam tika aiznesta. Saveļjičs steidzās vest mani projām no nolādētā traktiera. Viņš atnāca ar ziņu, ka zirgi iejūgti. Ar nemierīgu sirdsapziņu un mēmu nožēlu izbraucu no Simbirskas, neatvadījies no sava skolotāja un necerē­dams viņu vēl kādreiz satikt.

Zeme, zeme, mana zemīte, Mana svešā zemīte! Neba pats pie tevis atnācu, Neba kumeļš mani atnesa: Mani, bezbēdi, šurpu atveda Jaunu dienu straujums nevaldāms, Alus muca, krogus skurbulis.

Sena dziesma

Manas ceļa pārdomas nebija visai tīkamas. Mans pametums pēc toreizējās naudas vērtības nebija ma­zais. Sirds dziļumos atzinu, ka mana uzvedība Simbir­skas traktierī bijusi muļķīga, un es jutos Saveļjiča priekšā vainīgs. Tas viss mani mocīja. Večuks drūmi sēdēja uz bukas, novērsies no manis, un klusēja, tikai pa brītiņam iekrekšķēdamies. Es katrā ziņā gribēju ar viņu izlīgt, bet nezināju, kā iesākt. Beidzot sacīju viņam: — Paklau, Saveļjič! Lai paliek, izlīgsim, esmu vainīgs, pats saprotu, ka esmu vainīgs. Es vakar no­grēkojos un tevi velti apvainoju. Apsolu, ka uz priekšu izturēšos prātīgāk un klausīšu tevi. Nu, ne­dusmojies, izlīgsim.