ALEKSANDRS PUŠKINS - KAPTEIŅA MEITIŅA

— Ek, mīļais Pjotr Andrejevič! —• viņš atbildēja, dziļi nopūzdamies. — Es dusmojos uz sevi; pats pie visa esmu vainīgs. Kā gan varēju atstāt tevi vienu traktierī! Ko lai dara? Kritu kārdinājumā: iešāvās prātā iegriezties pie ķesterienes, apciemot radinieci. Tā iznāca: kur gāju, tur paliku. Tīrais posts! Kā es lai kungiem acīs rādos, ko viņi sacīs, uzzinājuši, ka bērns dzer un spēlē.

Lai pielabinātos nabaga Saveļjičam, apsolījos vi­ņam, ka turpmāk bez viņa ziņas netērēšu ne kapeiku. Viņš mazpamazām nomierinājās, kaut gan vēl rei­zēm, galvu grozīdams, norūca bārdā: — Simt rubļu! Nav nekāds nieks!

Tuvojos savai dienesta vietai. Ap mani pletās bē­dīgi tuksneši, ko šķērsoja pakalni un gravas. Visu sedza sniegs. Saule rietēja. Kibitka brauca pa šauru celiņu jeb, pareizāk sakot, pa zemnieku kamanu iebrauktām sliedēm. Pēkšņi važonis sāka skatīties sāņus un beidzot, noņēmis cepuri, griezās pie manis un sacīja: — Kungs, vai neliksi griezties atpakaļ?

— Kāpēc?

— Laiks nedrošs: vējš pamazām pieņemas; skat, kā dzen sniegu.

— Lai dzen.

— Bet vai redzi, kas tur? — Važonis norādīja ar pātagas kātu uz austrumiem.

— Redzu tikai baltu stepi un skaidras debesis.

— Rau tur — tur tas mākonītis.

Es patiešām ieraudzīju debess malā baltu mākonīti, kuru sākumā biju noturējis par tālu pakalnu. Važo­nis man paskaidroja, ka šis mākonītis pareģojot sniega vētru.

Biju dzirdējis par turienes sniega vētrām un zināju, ka tās aizputinājušas veselas vezumu karavānas. Sa­veļjičs, piekrizdams važoņa domām, ieteica griezties atpakaļ. Bet man likās, ka vējš nav stiprs; es cerēju, ka mēs laikus tiksim līdz nākamajai stacijai, un liku braukt ātrāk.

Važonis laida rikšiem, bet pats visu laiku skatījās uz austrumiem. Zirgi skrēja dūšīgi. Pa to laiku vējš ar katru brīdi pieņēmās. Mākonītis pārvērtās par baltu padebesi, kas smagi cēlās augšup, plētās pla­šumā un pamazām aizņēma visas debesis. Sniga sīks sniedziņš, pēkšņi sniegs sāka krist lēkšķēm. Vējš iegaudojās, sagriezās putenis. Vienā mirklī tumšās debesis sajaucās kopā ar sniega jūru. Viss izzuda. — Redziet nu, kungs, — važonis iesaucās, — nelaime klāt: sniega vētra! …

Es paskatījos ārā pa kibitkas lodziņu: bija tikai tumsa un vētra. Vējš gaudoja ar tādu negantu kaismi, ka likās gluži kā dzīvs, sniegs apbēra mani un Saveļ- jiču; zirgi gāja soļiem un drīz vien apstājās pavisam.

— Kāpēc tu nebrauc? — es nepacietīgi jautāju važonim. — Kāda jēga braukt? — viņš atbildēja, no­kāpdams no bukas. — Tāpat jau diezin kur esam atkūlušies! Ceļa nav, un apkārt migla. — Es jau grasījos viņu izrāt. Bet Saveļjičs važoni aizstāvēja.

— Tā iet, kad neklausa, — viņš dusmīgi runāja,

— būtu atgriezies iebraucamā vietā, padzertu tēju, atpūstos mierīgi līdz rītam, vētra norimtu, brauktu tālāk. Kur mums tā jāsteidzas? Nav taču uz kāzām jātiek! — Saveļjičam bija taisnība. Neko nevarēja darīt. Sniegs sniga un sniga. Blakus kibitkai izauga kupena. Zirgi stāvēja, galvas nokāruši, un reizēm nodrebinājās. Važonis staigāja apkārt un aiz gara laika kārtoja iejūgu. Saveļjičs rūca; es skatījos uz visām pusēm, cerēdams ieraudzīt kaut kādas apdzī­votas vietas vai ceļa pazīmes, bet redzēju tikai snieg­puteņa blāvo virmu . .. Pēkšņi pamanīju kaut ko melnu. — Ei, važon! — es iesaucos. — Skaties, kas tur melnē? — Kučieris vērīgi ieskatījās. — Dievs to zina, kungs, — viņš sacīja, atsēzdamies savā vietā,

— pajūgs, ne pajūgs, koks, ne koks, bet liekas, it kā kustētos. Laikam vai nu vilks, vai cilvēks.

Pavēlēju braukt uz nezināmo priekšmetu, kurš tūdaļ sāka virzīties mums pretim. Pēc minūtēm divām mēs atradāmies blakus cilvēkam. — Ei, labo cil­vēk! — važonis viņam uzsauca. — Saki — vai tu nezini, kur ceļš?

— Ceļš ir tepat; es stāvu uz cieta pamata, — at­bildēja ceļavīrs, — bet kāds tur labums?

— Paklausies, zemnieciņ, — es viņam sacīju, — vai tu šo pusi pazīsti? Vai nevari aizvest mani līdz nakts­mītnei?

— Šo pusi es pazīstu gan, — ceļavīrs atbildēja,

— paldies dievam, esmu to izstaigājis un izbraukājis krustām šķērsām. Bet redzi, kāds laiks; tūdaļ no ceļa nomaldīsies. Labāk palikt šeit un nogaidīt, varbūt sniega vētra aprims un debesis noskaidrosies: tad atradīsim ceļu pēc zvaigznēm.

Viņa aukstasinība mani uzmundrināja. Es jau biju nolēmis, paļaudamies uz dievu, pārnakšņot stepē, kad pēkšņi ceļavīrs veicīgi uzsēdās uz bukas un sacīja važonim: — Paldies dievam, mājas nav tālu, griez pa labi un brauc uz priekšu. — Bet kāpēc man jāgriež pa labi? — važonis neapmierināti jautāja. — Kur tu redzi ceļu? Sak: ne zirgi paša, ne rati paša, laid labi aši. — Man likās, ka važonim taisnība. — Tiešām, — es sacīju, — kāpēc tu domā, ka tuvumā ir mājas? — Tāpēc, ka no turienes uzpūta vējš, — atbildēja ceļavīrs, — un es saodu dūmu smaku; tātad sādža nav tālu. — Viņa apķērība un labā oža mani pār­steidza. Es pavēlēju kučierim braukt. Zirgi smagi brida pa dziļo sniegu. Kibitka lēnām kustējās uz priekšu, gan uzbraukdama uz kupenas, gan ieslīdēdama gravā un zvalstīdamās te uz vienu, te uz otru pusi. Tas atgādināja kuģa braucienu vētrainā jūrā. Saveļjičs kunkstēja, ik brīdi uzgrūzdamies maniem sāniem. Es nolaidu lejup mašu, ietinos kažokā un iesnaudos, vētras dziesmas un lēnā brauciena šūpu ieaijāts.

Man rādījās sapnis, kuru nekad nespēju aizmirst un kurā līdz šim laikam saskatu kaut ko pravietisku, kad salīdzinu ar to savus dīvainos piedzīvojumus. Lai lasītājs mani atvaino, jo droši vien no pieredzes zina, cik labprāt cilvēks pakļaujas māņticībai, lai arī nici­nātu kā nicinādams visādus aizspriedumus.

Es atrados tādā fiziskā un garīgā stāvoklī, kad īste­nība, atkāpdamās sapņu priekšā, saplūst ar tiem ne­skaidros pirmā nomiedža redzējumos. Man likās, ka vēl aizvien trako sniega vētra un mēs vēl aizvien maldāmies pa sniegaino tuksnesi.. . Pēkšņi pamanīju vārtus un iebraucu mūsu muižas kungu pagalmā. Vispirms man uzmācās bažas, ka tikai tētiņš ne­dusmojas uz mani par negribēto atgriešanos ve­cāku pajumtē un netur to par tīšu nepaklausību. Ar satrauktu sirdi izlecu no kibitkas un redzu: māmiņa sagaida mani uz lieveņa un izskatās no­bēdājusies. «Klusu,» viņa man saka, «tēvs uz nāvi slims un grib no tevis atvadīties.» Baiļu pārņemts, eju viņai līdzi uz guļamistabu. Redzu: istaba vāji apgaismota, ap gultu stāv ļaudis skumjām sejām. Klusiņām pieeju pie gultas; māmiņa paceļ pa­lagu un saka: «Andrej Petrovič, Petruša atbraucis; viņš atgriezās, uzzinājis par tavu slimību; dod viņam savu svētību.» Es nometos ceļos un pacēlu acis uz slimnieku. Kas tas? … Tēva vietā gultā guļ melnbār- dains zemnieks, jautri uz mani skatīdamies. Es neiz­pratnē pagriezos pret māti, sacīdams viņai: «Ko tas nozīmē? Tas taču nav tētiņš. Kāpēc man jāprasa svē­tība no zemnieka?» — «Vienalga, Petruška,» māmiņa atbildējā. «Tas ir tavs vedējtēvs, nobučo viņam roku un lūdz, lai viņš tevi svētī…» Es nebiju ar mieru. Tad zemnieks pietrūkās kājās, izrāva no gultas gala cirvi un sāka to vēzēt uz visām pusēm. Es gribēju bēgt… bet nevarēju; istaba bija pilna līķu; es klupu pār mirušajiem, un kājas man slīdēja asiņu peļķēs … Briesmīgais zemnieks mani laipni sauca, teikdams: «Nebaidies, nāc saņem manu svētību …» Mani pār­ņēma šausmas un neizpratne. .. Un šinī brīdī es pamodos; zirgi stāvēja; Saveļjičs raustīja mani aiz rokas, sacīdams: — Kāp ārā, kungs: esam atbraukuši.