ALEKSANDRS PUŠKINS: ROMĀNS VĒSTULĒS

Ko man darīt, mīļā, te es nevarēšu izvairīties no viņa vajājumiem. Viņš jau paspējis apburt vecmā­miņu. Viņš apmeklēs mūs — atkal ies vaļā atzīšanās, sūdzības, zvēresti — un kālabad? Viņš iekaros manu mīlestību, manu atzīšanos, — pēc tam pārdomās, ka precēties nav izdevīgi, aizbrauks ar kādu atrunu, atstās mani, bet es… Kāda drausmīga nākotne! Dieva dēļ, sniedz man roku: es slīkstu.

Tas ir pareizi — atvieglot sirdi ar pilnīgu grēk­sūdzi! Sen jau tā vajadzēja, manu mīlulīt! Kāpēc gan Tev negribējās atzīt to, ko jau sen zināju: ** un Tu — jūs mīlat viens otru — kas par nelaimi? Lai notiek. Tev piemīt īpašība raudzīties uz notikumiem dievs zina no kādas puses. Tu izaicini nelaimi — Tev būtu jābīstas to darīt. Kāpēc gan Tev neprecēt **! Kas par nepārvaramiem šķēršļiem? Viņš ir bagāts, bet Tu nabadzīga — blēņas. Viņš ir bagāts par di­viem — ko jums vēl vairāk. Viņš ir aristokrāts, bet vai Tu vārda, izglītības pēc neesi aristokrāte?

Nesen iznāca strīds par augstāko aprindu dāmām. Es dabūju zināt, ka R. reiz nostājies aristokrāti­jas pusē tāpēc, ka tā labāk aujot kājas. Tātad vai nav skaidrs, ka Tu esi no galvas līdz kājām aristo­krāte?

Atvaino, manu mīlulīt, bet Tava patētiskā vēstule mani sasmīdināja. ** ieradies uz laukiem, lai Tevi satiktu. Kādas šausmas! Tu ej bojā, tu prasi manu padomu. Vai tikai Tu neesi kļuvusi par provinces varoni? Mans padoms: jo drīzāk salaulāties jūsu lauku baznīcā un ierasties pie mums, lai tēlotu For- narīnu dzīvās gleznās, kādas grib rīkot S**. Tava bruņinieka rīcība mani, bez jokiem, aizkustināja. Pro­tams, vecos laikos mīlētāji labvēlīga skatiena dēļ devās uz trim gadiem cīnīties Palestīnā; bet mūsu dienās braukt 500 verstis no Pēterburgas, lai satiktos ar savas sirds valdnieci, — tiešām nozīmē daudz. ** pelnījis uzslavu.

Esi tik labs, izplati baumas, ka esmu uz nāvi slims, es gribu palikt še ilgāk un būt iespējami pieklājīgs.

Jau divas nedēļas dzīvoju uz laukiem un nemanu, kā laiks skrien. Atpūšos no Pēterburgas dzīves, kas man drausmīgi apnikusi. Nesajūsmināties par lau­kiem būtu piedodams klostera audzēknei, kas tikko izlaista no sprosta, un astoņpadsmit gadu vecam kam- barjunkuram. Pēterburga ir priekšistaba, Maskava — meiteņu istaba, bet lauki — mūsu kabinets. Kārtīgs cilvēks aiz nepieciešamības iet caur priekšistabu un reti ieskatās meiteņu istabā, bet sēž savā kabinetā. — Tā arī nobeigšu. Iesniegšu atlūgumos, apprecēšos un aizbraukšu uz Saratovas muižu. — Būt muižturim ir tāds pats darbs. Pārvaldīt trīstūkstoš dvēseļu, kuru lab­klājība pilnīgi atkarīga no mums, ir svarīgāk nekā ko­mandēt vadu vai pārrakstīt diplomātiskas depešas …

Nevērība, ar kādu mēs pametam savus zemniekus, nav piedodama. Jo vairāk mums tiesību pār viņiem, jo vairāk pienākumu pret tiem. Mēs pametam tos blēdīga pārvaldnieka ziņā, kas dara tiem pāri, bet mūs apzog. Mēs notriecam savus nākamos ienāku­mus, izputam, vecums mūs sagaida trūkumā un raizēs.

Lūk, iemesls, kāpēc ātri panīkst mūsu muižniecība; vectēvs bija bagāts, dēls trūkumā, mazdēls iet ar ubaga spieķi. Senās dzimtas kļūst nenozīmīgas; rodas jaunas un trešajā pakāpē atkal izzūd. īpašumi saplūst kopā, un neviena dzimta nepazīst savus senčus. Kurp noved tāds politiskais materiālisms? Es nezinu. Bet laiks darīt tam galu.

Nekad neesmu varējis bez sērām redzēt, kā pa­grimst mūsu vēsturiskās ciltis; nevienam tās nav dār­gas, iesākot ar tiem, kas tām piederīgi. Un kādas lepnas atmiņas gan sagaidīt no tautas, kas rak­sta uz pieminekļa: «Pilsonim Miņinam un kņa­zam Požarskim.» Kas par kņazu Požarski? Kas ir pilsonis Miņins? Bija okoļņičijs kņazs Dmitrijs Mihailovičs Požarskis un sīkpilsonis Kuzma Miņičs Suhoruks, visas valsts ievēlētais. Bet tēvija piemirsusi pat savu glābēju īstos vārdus. Pagātne mums nav nekas. Nožēlojama tauta!

Ierēdņu aristokrātija nevar aizstāt dzimto aristokrā­tiju. Muižnieku ģimenes atmiņām jābūt tautas vēstu­riskām atmiņām. Bet kādas ģimenes atmiņas ir kolē­ģiju asesora bērniem?

Runādams par labu aristokrātijai, es netēloju angļu lordu; mana izcelsme, kaut arī es tās nekaunos, nedod man uz to nekādu tiesību. Bet es piekrītu Labrijēram: Affecter le mēpris de la naissance est un ridicule dans le parvenu et une lāchetē dans le gentilhomme.

To visu esmu izdomājis, dzīvodams svešā muižā, noraudzīdamies, kā saimnieko sīkmuižnieki. Šie kungi nestrādā maizes darbu un paši saimnieko savās muižiņās, bet atzīstos — lai dievs dod viņiem izputēt kā mums visiem. Kāda nejēdzība! Viņiem vēl nav pagājuši Fonvizina laiki. Viņu vidū vēl dzīvo Prosta- kovi un Skotiņini!

Tas gan nezīmējas uz radinieku, pie kura viesojos. Tas ir ļoti labs cilvēks, viņa sieva ļoti lādzīgs sieviš­ķis, meita ļoti lāga meiča. Tu redzi, ka esmu kļuvis ļoti kārtīgs. Tik tiešām, kamēr atrodos uz laukiem, esmu ļoti labvēlīgi noskaņots un lēnprātīgs — manas

patriarhālās dzīves ietekme un Lizas*** klātbūtne. Man bez jakiem bija garlaicīgi bez viņas. Atbraucu, lai pierunātu viņu atgriezties Pēterburgā. Mūsu pirmā satikšanās bija lieliska. Mana krustmāte svinēja vārda dienu. Sabrauca visi kaimiņi. Ieradās arī Liza — un tikko noticēja pati sev, ieraudzījusi mani… Viņai vajadzēja noģist, ka esmu ieradies tikai viņas dēļ. Vismaz es centos likt viņai to sajust. Šai ziņā manas sekmes pārspēja to, ko biju gaidījis (kas daudz ko nozīmē). Vecenītes mirst manis dēļ, kundzītes tā vien līp man klāt. «Tas tāpēc, ka tās patriotes.» Vīrieši stipri nemierā ar manu fcituitē indolente, kas še vēl pavisam kas jauns. Viņi satraci­nāti jo vairāk tāpēc, ka esmu ārkārtīgi laipns un pie­klājīgs, un viņi nekādi nevar saprast, kur slēpjas mana nelietība — lai gan jūt, ka esmu nelietis. Dzīvo vesels. Ko dara mūsējie? Servitor di tutti quanti. Rak­sti man uz** muižu.

Tavu uzdevumu esmu veicis. Vakar teātrī paziņoju, ka Tu esi sasirdzis ar nervu drudzi un ka Tevis droši vien vairs nav starp dzīvajiem, — tātad izmanto dzīvi, kamēr vēl neesi augšāmcēlies.

Man dara prieku Tavas morāliskās pārdomas par saimniekošanu muižās. Gluži kā

Un homme sans peur et sans reproche Qui nest ni roi, ni duc, ni comte aussi.

Muižnieka stāvoklis, pēc manām domām, ir visap- skaužamākais.

Dienesta pakāpes Krievijā nepieciešamas kaut vai tikai staciju labad, kur citādi nevar dabūt zirgus.

Iegrimstot svarīgos spriedelējumos, esmu pavisam aizmirsis, ka Tev tagad prātā kas cits — Tu esi nodar­bināts ar savu Lizu. Kas Tev par prieku tēlot Foblāzu un mūžīgi noņemties ar sieviešiem! Tas nav Tevis cienīgi. Šai ziņā Tu esi atpalicis no sava laikmeta un kļūsti līdzīgs ci-devant gvardes 1807. gada aizsmaku- lim. Pagaidām tas ir trūkums, drīz Tu būsi smieklī­gāks par ģenerāli G**. Vai nav labāk jau laikus pieradināties pie nobrieduša vecuma stingrības un labprātīgi atteikties no vīstošās jaunības? Zinu, ka sprediķoju veltīgi, bet tāds ir mans uzdevums.

Visi draugi sveicina Tevi un ļoti nožēlo Tavu pār­agro bojā eju — arī Tava agrākā draudzene, kas at­griezusies no Romas, kur iemīlējusies pāvestā. Kā tas izskatās pēc viņas, un kā Tev vajag par to sajūs­mināties! Vai neatbrauksi sacensties cum servo ser- vorum dei? Tas izskatītos pēc Tevis. Es katru dienu Tevi gaidīšu.