ALEKSANDRS PUŠKINS: PASAKA PAR CARU SALTANU

Skatās vien, kur cara pūrs,

Trejas četrām acīm lūr.

Saltans viesus sauc pie galda,

Dod tiem baudīt vīna salda,

Vaicā: «Vai jums cep bij tāls?

Kāds ir svešo zemju māls?

Kā aiz jūrām ļaudis dzīvo?

Kādi brīnumi tur spīgo?»

Kuģinieki caru sveic,

Rāmi atbildi tam teic:

«Mēs šai reizē teju tej

Apbraucām vai pasaulei;

Dzīve aizjūrā nav ļauna,

Arī brīnums dažs no jauna

Pasaulē ir nācis klāt,

Un tas brīnums, car, ir šāds:

Jūras vidū sala skaista,

Pilsēta tur mirdz un laistās;

Pēkšņi jūra iesāk milzt,

Vētra kauc un dzelme zilst,

Selgā varens vilnis ceļas,

Putodams uz krastu veļas,

Arvien bargāk bangot sāk,

Krākdams tukšā krastā nāk;

Un no putu virmas košās

Varoņdēli zvīņās spožās,

Kurām pāri ūdens līst,

Izkāpj trīsdesmit un trīs;

Visi — spēkavīri braši,

Milži augumā, bet aši,

Visi izskatā kā viens;

Krusttēvs Melnjūrs pirmais brien,

Varoņus pa pārim stāda,

Sardzes vietu katram rāda;

Dien no dienas sen jau tā

Salu droši apsargā;

Kņazs Gvidons tai salā valda;

Mielastā pie viņa galda

Sēdējām mēs paši klāt;

Liek viņš tevi sveicināt.»

Brīnās cars par salu dīvo,

Saka: «Ja vien lemts būs dzīvot,

Ceru kādreiz aizkuģot,

Gvidonkņazu apciemot.»

Audēja un virējiņa

Klusu cieš, bet Vecatiņa

Smīnot saka: «Kas nu ies

Daudz par tādiem brīnīties?

Liela lieta — nāk no jūras

Varoņi un sarga mūrus!

Vai nu neprāts tas, vai prāts,

Brīnums gan tur nav nekāds.

Ir gan dzirdēts brīnums patiess,

Tāds, ka klausies vien un skaties:

Princese aiz jūras mīt,

Daiļa, ka ne atskatīt, —

Dienā pārspēj saules gaismu,

Naktī kliedē tumsu baismu;

Matos viņai mēness pīts,

Pierē spoža zvaigzne spīd.

Princesei sirds žēla žēla,

Gaita iznesīga, cēla,

Un, kad reize runāt nāk,

Liekas — strautiņš čalot sāk.

Lielāks brīnums nav ne acī

Redzēts; to var droši sacīt.»

Viesi negrib strīdu sākt,

Visi gudri klusēt māk.

Mērkdams ūsas saldā vīnā,

Cars par tādu daili brīnās.

Bet Gvidons jau dusmās kvēl,

Tomēr sametas tam žēl

Bojāt vecaimātei aci,

Tāpēc dzeloni viņš paceļ

Tai pret degunu; zib guns —

Večai snīpī uzmilzt puns.

Atkal pilī liela brēka:

«Glābiet!… Palīgā! …» Trīc ēka.

«Re ku! . . . Grasās pierē kost! .. .

Ķeriet! … Kampiet! … Sitiet nost! .. v

Pag, pag, tūdaļ būs man rokā …

Es tev gan! …» Bet, lūk, jau logā

Kamene sev spraugu rod,

Steidz pār jūru aizlidot.

Vientuļš kņazs gar jūru staigā,

Raugās tālē zili zaigā;

Pēkšņi redz: pār ūdeņiem

Gulbe peld no dziļumiem.

«Esi sveicināts, kņaz drošais!

Ko tik skumjš tavs skatiens spožais?

Kāda rūpe sirdī nāk?»

Baltā gulbe runāt sāk.

Gvidons gulbei sirdi klāsta,

Savas klusās ilgas stāsta:

«Citi puiši sievas prec,

Es te vientuļš kļūstu vecs.» —

«Vai tad līgaviņa glīta

Ir kaut kur jau noskatīta?» —

«Princese aiz jūras mīt,

Daiļa, ka ne atskatīt:

Dienā pārspēj saules gaismu,

Naktī kliedē tumsu baismu;

Matos viņai mēness pīts,

Pierē spoža zvaigzne spīd.

Princesei sirds žēla žēla,

Gaita iznesīga, cēla,

Un, kad reize runāt nāk,

Liekas — strautiņš čalot sāk.

Tikai nez vai tas ir tiesa?»

Gaidot atbildi, kņazs piesarkst.

Baltā gulbe brīdi klusē:

«Tādai meičai mūsu pusē

Tiešām lemts ir bijis dzimt.

Tikai sieva nav vis cimds,

To no rokas nenorausi,

Neaizmetīsi gar ausi;

Tāpēc padoms man ir tāds:

Apdomā, kad vēss tev prāts,

Lai nav rūgti jānožēlo,

Kad jau labot būs par vēlu.»

Kņazs nu iesāk dievoties,

Ka ir laiks šim sievoties,

Ka it visu vēsuprāt

Paguvis jau apdomāt;

Ka ar visu sirdi kaislo

Gatavs princesei visskaistai

Kaut vai kājām pakaļ steigt,

Trejdeviņas zemes veikt.

Gulbe izpeldēja seklē,

Teica: «Kam tik tālu meklēt?

Princese tev blakus stāv:

Es jau pati esmu tā.»

Sacījusi — spārnus pleta,

Pāri viļņiem loku meta

Un no debess saulainās

Krasta krūmos nolaidās.

Spārnus sasita it tuvu

Un par meiču pēkšņi kļuva:

Matos zeltains mēness pīts,

Pierē spoža zvaigzne spīd;

Gaita iznesīga, cēla,

Vaigos sārtums kautri kvēlo,

Runādama tuvāk nāk, —

Liekas, strautiņš čalot sāk.

Gvidons ķēniņmeitu skaisto

Kļauj pie krūtīm, sirdij kaistot,

Un ar skubu ved tūlīt

Māmuliņai parādīt.

Kņazs pie cares ceļos krita:

«Raugies, labā māmulīte, —

Esmu sievu radis sev,

Būs kā mīļa meita tev;

Abi lūdzam mūsu mīlai

Tavu svētību par ķīlu;

Novēli mums laimi, māt,

Saticībā kaldināt!»

Māte meiču noskūpstīja,

Abus laipni nosvētīja,

Piebilda ar asarām:

«Ziedēt jums simt vasarām!»

Laimīgs Gvidons saules rītu

Laulājās ar princesīti,

Sāka mīļi dzīvoties,

Pieauguma ilgoties.

Vēji jūras klaidā klejo,

Kuģim liek pa viļņiem dejot;

Kuģis, nebēdādams daudz,

Pilnām burām selgā trauc —

Garām vienai stāvai salai,

Pilsētai pie jūras malas;

Lielgabali dunēt sāk,

Kuģim pavēl ostā nākt.

Kuģis labprāt griežas ostā

Un uz enkura tur nostāj;

Kuģinieki krastā brauc,

Kņazs Gvidons tos ciemos sauc,

Vaicā: «Kurpu kuģodami?

Kādu preci tirgodami?»

Saka šie: «Mēs teju tej

Apbraucām vai pasaulei;

Bij mums preces šādas tādas,

Ļaudis pirka labu prātu;

Tagad mums ir atceļš jau,

Braucam turp, kur saule aust,

Apkārt Bargo Auku salai,

Garām Silto Straumju malai,

Turp, kur cēls un slavas skarts

Valda gudrais Saltancars.»

Kņazs tad pilnu kausu lēja,

Bilda: «Labu ceļa vēju!

Saltancaram teiciet tā:

«Kņazs Gvidons liek sveicināt.»»

Atgādiniet vēl pie viena,

Ka viņš solījies sendienas

Mūsu salu apciemot;

Lai tad vārdu turēt prot.»

Viesi kuģī tālāk trauca,

Kņazs tiem līdzi neaizbrauca;

Negribēja šķirties tas

Vairs no savas sieviņas.

Vēji buras piepūš jautri,

Kuģis viļņos skrien kā šautra —

Apkārt Bargo Auku salai,

Garām Silto Straumju malai,

Turp, kur meži tāles skar,

Turp, kur valda Saltancars.

Steidzas laiks — un, lūk, no mastiem

Redzami jau dzimtie krasti;

Kuģinieki ostā stāj,

Gaidītāji sveikas māj.

Viesi cauri pūlim spraucas —

Saltancars tos ciemos saucis —

Skatās — Saltans tronī sēd,

Apkārt trejas sievas dēd:

Audēja un virējiņa

Sirmā veča Vecatiņa —

Skatās vien, kur cara pūrs,

Trejas četrām acīm lūr.

Saltans viesus sauc pie galda,

Dod tiem baudīt vīna salda,

Vaicā: «Vai jums ceļš bij tāls?

Kāds ir svešo zemju māls?

Kā aiz jūrām ļaudis dzīvo?

Kādi brīnumi tur spīgo?»

Kuģinieki caru sveic,

Rāmi atbildi tam teic:

«Mēs šai reizē teju tej

Apbraucām vai pasaulei;

Dzīve aizjūrā nav ļauna,

Arī brīnums dažs no jauna