ALEKSANDRS PUŠKINS: PASAKA PAR CARU SALTANU

Pasaulē ir nācis klāt,

Un tas brīnums, car, ir šāds:

Jūras vidū sala skaista,

Pilsēta tur mirdz un laistās,

Dīvi dārzi apkārt zilst,

Pašā vidū grezna pils;

Pie tās pils aug egle glīta,

Zem tās egles — vāverīte

Spulgā glāžu namā sēž,

Riekstus kož un kaudzē mēž;

Un tie rieksti nav vis kaula —

Katram tīra zelta čaula,

Katrā pērles kodols blāv.

Droša sardze apkārt stāv.

Vēl viens brīnums tur nav peļams:

Katru dienu vilnis ceļas

Jūras vidū, bangot sāk,

Krākdams tukšā krastā nāk;

Un no putu virmas košās

Varoņdēli zvīņās spožās,

Kurām pāri ūdens līst,

Izkāpj trīsdesmit un trīs;

Visi — spēkavīri braši,

Milži augumā, bet aši

Visi izskatā kā viens;

Krusttēvs Melnjūrs pirmais brien.

Sardzes drošākas uz sienām

Nava cietoksnī nevienā.

Pilī kņazam sieva mīt.

Daiļa, ka ne atskatīt:

Dienā pārspēj saules gaismu,

Naktī kliedē tumsu baismu;

Matos zeltains mēness pīts,

Pierē spoža zvaigzne spīd.

Kņazs Gvidons tai pilī valda.

Mielastā pie viņa galda

Sēdējām mēs paši klāt;

Liek viņš tevi sveicināt,

Atgādināt liek pie viena,

Ka šā salu jau sendienas

Solījies tu apciemot.

Vai vēl ilgi jāgaidot?»

Te nu cars vairs nenociešas:

Dusmas viņam sirdī riešas,

Stingru pavēli viņš dod

Tūdaļ floti sakārtot.

Audēja un virējiņa,

Sirmā veča Vecatiņa

Tomēr negrib caram Jaut

Uz to brīnumsalu braukt.

Taču cars nav atrunājams,

Bargi piesper viņš ar kāju:

«Kas es esmu? Bērns vai cars?

Ceļošu jau šovakar!»

Izgāja un — roku tvirtu

Zāles durvis cieti cirta.

Kņazs Gvidons pie loga sēž

Un uz jūru skatus vērš:

Rāma plešas tā un zaiga,

Krasta oļus noglauž maiga;

Pēkšņi zilā tālumā

Baltu buru rinda māj:

Okeāna klaidā klusi

Cara flote atbraukusi.

Kņazs, to redzot, pietrūkās,

Pērkonbalsī iesaucās:

«MāmuJ labā! Sieviņ mīļā!

Paskatieties: jūrā zvlļā

Balta buru rinda trauc!

Beidzot tētis ciemos brauc.»

Flote prenāk tuvu krastam,

Gvidons tālskatī to tvarsta,

Kamēr saredzēt jau var:

Stāv uz kuģa Saltancars;

Audēja un virējiņa,

Sirmā veča Vecatiņa

Neatiet ne soli nost,

Svešo malu apbrīno.

Lielgabali nograndīja,

Zvani torņos nozvanīja;

Kņazs Gvidons uz ostu steidz,

Caru sagaida un sveic;

Sveic viņš arī Vecatiņu,

Audēju un virējiņu;

Neteikdams vēl it nekā,

Vada viesus pilsētā.

Brīnumos tiem acis valgas —

Vārtos spožas bruņas zalgo:

Varoņdēlus itin drīz

Redz tie trīsdesmit un trīs;

Visi spēkavīri braši,

Milži augumā, bet aši,

Visi izskatā kā viens,

Krusttēvs Melnjūrs līdzi tiem.

Ieiet cars pa vārtiem pili —

Pagalmā aug egle zila,

Vāverēns zem stikla drošs

Dzied un zelta riekstus kož,

Pērli izloba un maisā

Rātni liek, bet čaulas kaisās

Pāri visam pagalmam,

Spoža zelta nosētam.

Viesi tālāk steidz un — pazīst:

Nāk tur trešais brīnums — kņaze;

Matos zeltains mēness pīts,

Pierē spoža zvaigzne spīd;

Gaita iznesīga, cēla,

Vaigos sārtums kautri kvēlo;

Vīramāte līdzi nāk.

Skatās cars. Tā līdzinās . . .

Saltanam nu sirds vai aizlūst,

Iesaucas viņš balsi kaislu:

«Ko es redzu? Vai var būt?»

Asaras viņš acis jūt. . .

Jau pēc mirkļa skauj viņš kvēli

Carieni un savu dēlu,

Tāpat vedeklu — un drīz

Prieka dzīres straumēm līst.

Pa to starpu virējiņa,

Audēja un Vecatiņa

Izbīlī pa kaktiem mūk,

Ka ne rokā sadabūt.

Beidzot atzinās ar kaunu,

Ko tās darījušas Jaunu,

Raudot lūdza: «Piedodiet!»

Priekos cars tām Jāva iet.

Augu dienu dzīres ilga,

Saltans nolūza kā smilga.

Arī es tur biju klāt,

Edu, dzēru mījuprāt,

Vīnā ūsas mirka man,

Mutē neiekļuva gan.

.