Viņi bija četri — trīs diezgan nenozīmīgi ļaudis, fanātiski uzticīgi Napoleonam, neciešami bļaukas, tiesa, par savu dižošanos viņi bija samaksājuši ar nopietniem ievainojumiem. Bet ceturtais bija visnotaļ ievērības cienīgs cilvēks.
Viņam toreiz bija divdesmit seši gadi. Viņš piederēja pie labas ģimenes. Viņam bija patīkama seja un ļoti smalkas manieres. Mēs tūlīt viņu ievērojām. Uzmanību viņš pieņēma ar pateicīgu vienkāršību. Viņš runāja maz, bet viņa vārdi bija labi pārdomāti. Poļinai viņš patika tālab, ka bija pirmais, kas mācēja viņai izskaidrot karadarbību un karapulku kustību. Viņš nomierināja Poļinu, pārliecinādams, ka krievu karaspēka atkāpšanās nav bezjēdzīga bēgšana un frančus satrauc tādā pašā mērā, kādā sanikno krievus. — Bet jūs, — Poļina viņam jautāja, — vai tad jūs neesat pārliecināts par jūsu imperatora neuzvara- mību? — Sinekūrs (saukšu viņu vārdā, kādu tam devis Zagoskina kungs) — Sinekūrs, brītiņu klusējis, atbildēja, ka viņa stāvoklī būt atklātam esot grūti. Poļina nepiekāpīgi prasīja atbildi. Sinekūrs atzinās, ka franču karaspēka virzīšanās uz Krievijas sirdi varot kļūt bīstama pašiem frančiem, ka 1812. gada karagājiens patiesībā jau beidzies, bet neesot devis neko izšķirošu. — Beidzies! — Poļina nepiekrita. •— Bet Napoleons vēl vienmēr soļo uz priekšu, un mēs vēl vienmēr atkāpjamies! — Jo ļaunāk tas mums, — atbildēja Sinekūrs un sāka runāt par citu tematu.
Poļina, kurai bija apnikuši gan mūsu kaimiņu bailīgie pareģojumi, gan viņu muļķīgā plātība, aizrautīgi klausījās spriedumus, kas bija lietpratīgi un objektīvi. No brāļa es saņēmu vēstules, pēc kurām neko nevarēja saprast. Tajās bija gan gudri, gan muļķīgi joki, jautājumi par Poļinu, salkani mīlestības apliecinājumi un tā tālāk. Poļina, šīs vēstules lasīdama, dusmojās un raustīja plecus. — Atzīsties, — viņa sacīja, — ka tavs Aleksejs ir pavisam gaisīgs cilvēks. Ja pat šajos apstākļos viņš no kaujaslauka raksta tik tukšas vēstules, ko gan viņš runās ar mani klusā ģimenes dzīvē? — Viņa maldījās. Tukšums brāļa vēstulēs radās ne jau tāpēc, ka viņš pats būtu mazattīstīts cilvēks, bet gan no iepriekšēja pieņēmuma, kas, starp citu, ir mums pats apvainojošākais: viņš bija pārliecināts, ka ar sievietēm jārunā tādā valodā, kas būtu piemērota viņu vājajai izpratnei, un ka svarīgas lietas mums nav aptveramas. Tādi uzskati jebkur būtu nepiedienīgi, bet pie mums tie ir pat muļķīgi. Nav šaubu, ka krievu sievietes ir labāk izglītotas, vairāk lasa, vairāk domā nekā vīrieši, kas noņemas ar diezin ko.
Izplatījās vēsts par Borodinas kauju. Visi par to runāja: katram bija savas vispatiesākās ziņas, katram bija savs kritušo un ievainoto saraksts. Brālis mums nerakstīja. Mēs bijām ārkārtīgi uztraukušies. Beidzot kāds no visādu tenku izvadātājiem atbrauca mums paziņot, ka brālis esot kritis gūstā, un tanī pašā laikā pačukstēja Poļinai par viņa nāvi. Poļina ļoti noskuma. Viņa nebija manā brālī iemīlējusies un bieži uz viņu dusmojās, bet šinī brīdī Poļina viņā saskatīja mocekli, varoni un, man neredzot, apraudāja. Vairākas reizes es atradu viņu asarās mirkstam.
Es par to nebrīnījos, jo zināju, cik sāpīgi viņa pārdzīvo mūsu nelaimīgās tēvijas likteni. Es nenojautu, ka viņas bēdām bija vēl kāds cits cēlonis.
Reiz es no rīta pastaigājos pa dārzu; man blakus gāja Sinekūrs, mēs runājām par Poļinu. Es ievēroju, ka viņš dziļi izjūt Poļinas neparastās īpašības un ka viņas skaistums atstājis uz francūzi lielu iespaidu. Es smiedamās liku viņam noprast, cik romantisks viņa stāvoklis. — Nokļuvis ienaidnieka gūstā, ievainotais bruņinieks iemīlas cēlsirdīgajā pils īpašniecē, saviļņo viņas sirdi un beidzot iegūst viņas roku. — Nē, — Sinekūrs man sacīja, — kņaze manī redz Krievijas ienaidnieku un nekad nebūs ar mieru pamest savu dzimteni. — Šinī brīdī alejas galā parādījās Poļina, mēs gājām viņai pretim. Viņa tuvojās ātriem soļiem. Viņas bālums mani pārsteidza.
— Maskava ieņemta, — viņa man sacīja, neatbildēdama Sinekūra sveicienam; mana sirds sažņaudzās, asaras sāka līt straumēm. Sinekūrs klusēja, nodūris acis. — Cēlsirdīgie, izglītotie franči, — Poļina turpināja balsī, kas drebēja no sašutuma, — atzīmējuši savu uzvaru pienācīgā kārtā. Viņi aizdedzinājuši Maskavu — Maskava deg jau divas dienas. — Ko jūs sakāt, — iesaucās Sinekūrs, — tas nevar būt! — Pagaidiet nakti, — viņa dzedri atbildēja, — varbūt redzēsiet blāzmu. — Ak dievs! Viņš ir pagalam, — Sinekūrs sacīja, — vai tad jūs nesaprotat, ka Maskavas ugunsgrēks ir visas franču armijas bojā eja, ka Napoleonam nebūs kur un ar ko turēties, ka, ziemai tuvojoties, viņš būs spiests pēc iespējas ātrāk atkāpties caur izpostītu, tuksnešainu zemi ar dezorganizētu un neapmierinātu karaspēku. Un jūs vēl domājat, ka franči paši sev izrakuši bedri! Nē, nē, krievi, krievi aizdedzinājuši Maskavu! Briesmīgā, barbariskā augstsirdība! Tagad viss izšķīries: jūsu dzimtene glābta no briesmām; bet kas notiks ar mums, kas notiks ar mūsu imperatoru?
Viņš mūs pameta. Mēs ar Poļinu nevarējām attapties. — Vai tiešām, — viņa sacīja, — Sinekūram taisnība un Maskavas dedzināšana ir mūsu roku darbs? Ja tā … Ak, tad es varu lepoties, ka saucos par krievieti! Visums būs pārsteigts par diženo upuri! Tagad mani nebiedē mūsu sabrukums, mūsu gods ir glābts; Eiropa vairs nekad neuzdrīkstēsies cīnīties ar tautu, kas pati sev nocērt rokas un aizdedzina savu galvaspilsētu.
Viņas acis zibēt zibēja, balss skanēt skanēja. Es viņu apkampu, mēs abas raudājām aiz cildenas pacilātības un dedzīgi aizlūdzām par tēviju. — Vai tu zini? — Poļina man sacīja ar apskaidrotu seju. — Tavs brālis .. . viņš ir laimīgs, viņš nav gūstā — priecājies: viņš kritis, lai glābtu Krieviju.
Es iekliedzos un bez samaņas ieslīgu viņas apkampienos.