ALEKSANDRS PUŠKINS: ROSLAVĻEVS

Visi runāja par draudošo karu un, cik atceros, diez­gan vieglprātīgi. Bija modē Ludviga XV laika franču tonis. Tēvijas mīlestību uzskatīja par pedantismu. To­reizējie prātvēderi cildināja Napoleonu ar fanātisku padevību un zobojās par mūsu neveiksmēm. Par ne­laimi, tēvijas aizstāvji bija drusku neaptēsti; viņi tika diezgan asprātīgi izsmieti, un tiem nebija nekā­das ietekmes. Viņu patriotisms aprobežojās ar to, ka viņi bargi nopēla franču valodas lietošanu sabiedrībā, uzstājās pret svešvārdu ieviesumu, nikni uzbruka Kuzņeckas ielai un tamlīdzīgām lietām. Jaunie ļaudis runāja par visu krievisko ar nicību vai vienaldzību un jokodamies pareģoja Krievijai Reinas konfederā­cijas likteni. Ar vārdu sakot, sabiedrība bija diezgan pretīga.

Pēkšņi mūs pārsteidza ziņa par iebrukumu un par cara uzsaukumu. Maskava sarosījās. Parādījās grāfa Rastopčina skrejlapiņas vienkāršajiem ļaudīm; tauta cēlās cīņai, sabiedrības balamutes pierima; dāmas iztrūkās. Franču valodas un Kuzņeckas ielas vajātāji guva sabiedrībā neapšaubāmu virsroku, un viesista­bas pildīja patrioti: dažs izkratīja no tabakas dozes franču tabaku un sāka šņaukāt krievu tabaku; dažs sadedzināja kādas desmit franču brošūras, dažs atsa­cījās no lafita un strēba skābus kāpostus. Neviens vairs nerunāja franciski, visi klaigāja par Požarski un Miņinu un pareģoja tautas karu, sagatavojušies uz ilgu palikšanu Saratovas muižās.

Poļina nespēja slēpt savu nicināšanu, tāpat kā senāk neslēpa savu sašutumu. Redzot tik krasu pār­maiņu un gļēvumu, viņa zaudēja pacietību. Uz bul­vāra vai pie Presņas dīķiem viņa tīšām runāja fran­ciski; pie galda kalpotāju klātienē tīšām nopēla patriotisko dižošanos, tīšām runāja par Napoleona milzīgajiem karapulkiem, par viņa ģeniālajām kara­vadoņa spējām. Klātesošie kļuva bāli, baidījās no denunciācijas un steidza pārmest viņai simpātijas pret tēvijas ienaidnieku. Poļina nicinoši pasmaidīja. — Lai dievs dod, — viņa sacīja, — ka visi krievi mīlētu savu tēviju tik ļoti, cik es to mīlu! — Viņa mani pārsteidza. Es vienmēr biju redzējusi Poļinu lēnprātīgu un klusu un nesapratu, kur viņā radusies tāda drosme. — Apžēlojies, — es reiz sacīju, — kāda tev vajadzība jaukties darīšanās, kas uz mums neat­tiecas. Lai vīrieši plēšas un klaigā par politiku; sie­vietes karā neiet, un viņām gar Bonapartu nav ne­kādas daļas. — Viņas acis iezibējās. — Kaunies, — viņa sacīja, — vai tad sievietēm nav tēvijas? Vai viņām nav tēvu, brāļu, vīru? Vai krievu asinis mums svešas? Vai varbūt tu domā, ka mēs esam dzimušas tikai tāpēc, lai ballēs dejotu ekosēzi, bet mājās šūtu uz kanvas sunīšus? Nē, es zinu, kāda ietekme sievie­tei var būt uz sabiedrības domu vai arī kaut uz viena cilvēka sirdi. Es neatzīstu to pazemojošo pasivitāti, kura mums uzspiesta. Paskaties uz m-me de Staēl: Napoleons cīnījās ar viņu kā ar naidīgu spēku … Un tēvocis vēl uzdrīkstas zoboties par viņas bailēm no franču armijas tuvošanās! «Neuztraucieties, kun­dze; Napoleons karo pret Krieviju, nevis pret jums…» Jā! Ja tēvocis kristu franču nagos, viņam ļautu pastaigāties pa Pale Rojalu; bet m-me de Staēl tādā gadījumā nomirtu valsts cietumā. Un Šarlote Kordē? Un mūsu Marfa Posadņica? Un kņaziene Daš- kova? Kāpēc es esmu sliktāka par viņām? Vai man mazāk dvēseles drosmes un uzņēmības? — Es klau­sījos Poļinā ar izbrīnu. Nekad nebiju nojautusi, ka viņā slēpjas tāda dedzība un tāda godkāre. Ak vai! Kur gan noveda viņas neparastās rakstura īpašības un vīrišķīgais gara cildenums? Taisnība manam iemī­ļotajam rakstniekam: «II ri est de bonheur que dans Ies voies communes.

Līdz ar valdnieka ierašanos vispārējais satraukums pieauga. Beidzot patriotiskā pacilātība pārņēma arī augstāko sabiedrību. Viesistabas pārvērtās par disku­siju zālēm. Visur runāja par patriotiskiem ziedoju­miem. Atkārtoja nemirstīgo runu, ko bija teicis jau­nais grāfs Mamonovs, ziedodams visu savu mantu. Dažas māmiņas pēc tam iebilda, ka grāfs vairs ne­esot nekāds apskaužamais precinieks, bet mēs visas

1 «Laimi var atrast, tikai pa iemītu ceļu ejot.» (Liekas, tie ir Satobriāna vārdi. Izd. piez.) bijām par viņu sajūsminātas. Poļina viņu dievināja. — Ko ziedosiet jūs? — viņa reiz jautāja manam brālim. — Es vēl neesmu savu muižu mantojis, — atbildēja mans dīkdienis. — Man pieder tikai 30 000 parādu: nolikšu tos kā upuri uz dzimtenes altāra. •— Poļina sadusmojās. — Dažiem cilvēkiem, — viņa sa­cīja, — gan gods, gan tēvija ir tikai blēņas. Viņu brāļi mirst kaujaslaukā, bet viņi māžojas pa viesista­bām. Nezinu, vai atradīsies sieviete, kas būs diezgan zemiska, lai ļautu tādiem ākstiem tēlot savā priekšā mīlestību. — Mans brālis zaudēja savaldību. — Jūs esat pārāk prasīga, kņaze, — viņš sacīja. — Jūs vēla­ties, lai visi jūsos saskatītu m-me de Staēl un citētu jums tirādes no Korinas. Zināt, tas, kurš joko ar sie­vieti, var nejokot ar tēviju un tās ienaidnieku. — To pateicis, viņš aizgāja. Es domāju, ka viņi sastrīdēju­šies uz visiem laikiem, bet kļūdījos: Poļinai bija pati­cis mana brāļa skadrums, cildenā sašutuma uzliesmo­juma dēļ viņa tam piedeva nepiemēroto joku un pēc nedēļas, uzzinājusi, ka viņš pieteicies Mamonova pulkā, pati lūdza, lai es viņus samierinātu. Brālis bija sajūsmā. Viņš tūdaļ piedāvāja Poļinai savu roku. Viņa piekrita, bet atlika kāzas līdz kara beigām. Otrā dienā mans brālis devās uz armiju.

Napoleons tuvojās Maskavai; mūsējie atkāpās; Maskava bija uzbudināta. Tās iedzīvotāji cits pēc cita taisījās projām. Kņazs un kņaziene pierunāja māmuļu braukt uz viņu **ienes muižu.

Mēs ieradāmies ** — lielā muižā kādas divdesmit verstis no guberņas pilsētas. Tuvumā bija daudz kai­miņu, pa lielākai daļai izbēgušie maskavieši. Katru dienu visi sapulcējās kopā; mūsu lauku dzīve neat­šķīrās no dzīves pilsētā. Vēstules no armijas pienāca ik dienas, vecenītes meklēja uz kartes nometņu vietas un dusmojās, ka nevar atrast. Poļina noņēmās vienīgi ar politiku un lasīja tikai avīzes vai Rastopčina lapi­ņas, un neatvēra nevienu grāmatu. Atrazdamās starp ļaudīm, kuru uztvere bija aprobežota, dzirdēdama vienmēr muļķīgus spriedelējumus un nepamatotus jaunumus, viņa ieslīga dziļā grūtsirdībā; viņas dvēseli pārņēma pagurums. Viņa šaubījās par tēvijas glāb­šanu, viņai likās, ka Krievija ātri tuvojas savam galam, katra relācija pastiprināja viņas bezcerību; lasot grāfa Rastopčina policejiskos paziņojumus, viņa zaudēja savaldību. Paziņojumu zobgalīgais tonis viņai šķita kā nepieklājības kalngals un Rastopčina organi­zētie pasākumi — neciešams barbarisms. Viņa neiz­prata tā laikmeta diženo sūtību, kuras piepildījums, par spīti visām šausmām, glāba Krieviju un atbrīvoja Eiropu. Viņa stundām sēdēja, atbalstījusies ar elko­ņiem uz Krievijas kartes, rēķinādama verstis, seko­dama ātrajiem karaspēka pārgājieniem. Viņai nāca prātā savādas domas. Reiz viņa man paziņoja par savu nodomu pamest muižu, ielavīties franču kara­spēka nometnē, nokļūt pie Napoleona un pašas ro­kām viņu nogalināt. Man nebija grūti viņu pārlieci­nāt par šāda pasākuma neprātību, bet doma par Šarloti Kordē Poļinai ilgi nedeva mieru.

Viņas tēvs, kā jau jums zināms, bija diezgan viegl­prātīgs cilvēks; viņš rūpējās vienīgi par to, lai dzīve sādžā pēc iespējas līdzinātos Maskavas dzīvei. Viņš rīkoja pusdienas, iekārtoja thēātre de Societē, kur uzveda franču pioveibes, un visādi nopūlējās dažā­dot mūsu izpriecas. Pilsētā ieradās vairāki sagūstītie virsnieki. Kņazs priecājās par jaunām personām un izlūdzās no gubernatora atļauju nometināt gūstekņus savā muižā …