ALEKSANDRS PUŠKINS: NELAIĶA IVANA PETROVIČA BELKINA NOVELES

Lizaveta Grigorjevna iegāja savā istabā un ataici­nāja Nastju. Abas ilgi pārsprieda rītdienas apciemo­jumu. Ko domās Aleksejs, ja smalki audzinātajā jaunkundzē pazīs savu Akuļinu? Ko viņš domās par viņas uzvedību un principiem, par viņas saprātu? Taču, no otras puses, Lizai ļoti gribējās redzēt, kādu iespaidu uz Alekseju atstātu tik negaidīta tikšanās . .. Pēkšņi viņai prātā pazibēja kāda doma. Viņa to tūliņ pateica Nastjai; abas nopriecājās par laimīgo atra­dumu un nolēma to katrā ziņā realizēt.

Nākamajā dienā brokastojot Grigorijs Ivanovičs apjautājās meitai, vai joprojām šī nolēmusi slēpties no Berestoviem. — Tēt, — Liza atbildēja, — es viņus uzņemšu, ja jūs tā vēlaties, tikai ar norunu: lai kādā izskatā es parādos, lai ko es daru, jūs mani nebārsit un nekādi neizrādīsit izbrīnu vai nepatiku. — Atkal jau kādi nedarbi! — Grigorijs Ivanovičs smiedamies teica. — Nu labi, labi; esmu ar mieru, dari, ko gribi,

mana melnacainā nebēdne. — Ar šiem vārdiem viņš meitu noskūpstīja uz pieres, un viņa aizskrēja posties.

Tieši pulksten divos mājās darināta kaleša ar se­šiem zirgiem priekšā iebrauca pagalmā un apripoja apkārt tumšzaļajam maura aplim. Vecais Berestovs, diviem livrejās tērptiem Muromska sulaiņiem piepa­līdzot, uzkāpa lievenī. Drīz pēc viņa jāšus ieradās viņa dēls un reizē ar tēvu iegāja ēdamistabā, kur galds jau bija klāts. Muromskis saņēma savus vie­sus, cik vien laipni varēdams, pirms pusdienām pie­dāvāja apskatīt dārzu un zvērnīcu un vadāja viņus pa rūpīgi noslaucītajiem un ar granti nokaisītajiem celiņiem. Vecais Berestovs nožēloja velti zaudēto darbu un laiku, kas izšķiests tik nevajadzīgiem untu­miem, taču aiz pieklājības klusēja. Viņa dēls nepie­vienojās ne taupīgā muižnieka nepatikai, ne patmī­līgā anglomāna sajūsmai; viņš nepacietīgi gaidīja parādāmies mājastēva meitu, par kuru bija daudz dzirdējis, jo kaut gan, kā mums zināms, viņa sirds bija jau aizņemta, jaunai daiļavai vienmēr atradās vieta viņa iztēlē.

Atgriezušies viesistabā, viņi trijatā apsēdās; vecie vīri atcerējās agrākos laikus un sava dienesta anek­dotes, bet Aleksejs domāja, kāda loma viņam būtu jātēlo Lizas klātienē. Viņš nolēma, ka salta izklaidība katrā ziņā būs vispieklājīgākā forma, tāpēc attiecīgi sagatavojās. Durvis atvērās; viņš pagrieza galvu tik vienaldzīgi, tik lepni nevērīgi, ka pat visrūdītākās skaistules sirdij būtu neglābjami jānodreb. Diemžēl ienāca nevis Liza, bet vecā mis Zaksone, nobalsinā- jusies, sažņaugusies, un, acis nodūrusi, sīki paknik­sēja; un tā Alekseja lieliskais karaplāns izputēja velti. Nepaguva viņš atkal sakopot spēkus, kad dur­vis atvērās un šoreiz ienāca Liza. Visi piecēlās; tēvs jau sāka iepazīstināt viesus, taču pēkšņi sastomījās, bet tūliņ iekoda sev lūpā . . . Liza — viņa tumšvaidzīte Liza bija nobalsinājusies līdz ausīm, saziedusies ar antimonu trakāk nekā,pati mis Žaksone; liekās cirtas, daudz gaišākas par viņas pašas matiem, bija uzbu- žinātas kā Ludviķa XIV parūka; piedurknes a l'imbe- cile ] slējās gaisā kā Madame de Pompadour krinolīni; viduklis bija sažņaugts līdzīgi burtam x, un visi no mātes mantotie un lombardā vēl neieķīlātie briljanti spīguļoja viņai uz pirkstiem, ap kaklu, ausīs. Aleksejs nepazina savu Akuļinu šai smieklīgajā un greznajā jaunkundzē. Viņa tēvs noliecās pār Lizas roku, un dēls nepatikā viņam sekoja; taču, pieskaroties jaun­kundzes baltajiem pirkstiņiem, šķita, ka tie nodreb. Viņš bija paspējis arī pamanīt kāju, tīši pastieptu un apautu visai koķeti. Tas viņu mazliet samierināja ar pārējo tērpu. Kas attiecās uz balto krāsli un anti­monu, jāatzīstas, ka savā vientiesībā viņš pirmajā acu uzmetienā tos nepamanīja un arī vēlāk neiedo­māja. Grigorijs Ivanovičs atcerējās solījumu un cen­tās neizrādīt pārsteigumu; tomēr meitas draiskulība šķita tik jocīga, ka viņš tikko valdījās. Vienīgi klīrī- gajai anglietei smiekli nenāca. Viņa nojauta, ka anti- mons un krāšļi izzagti no viņas kumodes, un tumšs dusmu sārtums spraucās cauri viņas sejas mākslīga­jam baltumam. Viņa meta liesmu pilnus mirkļus uz jauno aušu, kura, atlikdama izskaidrošanos uz vēlāku laiku, izlikās neko nemanām.

Apsēdās pie galda. Aleksejs turpināja tēlot izklai­dīga un domīga jaunekļa lomu. Liza vaikstījās, runāja caur zobiem, padziedādama un tikai franciski. Tēvs arvien uzmeta viņai acis, nesaprazdams viņas no­lūkus, taču uzskatīja to visu ļoti smieklīgu. Angliete dusmīgi klusēja. Vienīgi Ivans Petrovičs jutās kā mā­jās: ēda par diviem, dzēra pēc savām spējām, smējās saviem smiekliem, kļūdams ik brīdi jo draudzīgāks un skaļāks.

Beidzot piecēlās no galda; viesi aizbrauca, un Gri­gorijs Ivanovičs ļāva vaļu smiekliem un jautāju­miem. — Ko tu biji sadomājusi viņus izāzēt? — viņš jautāja Lizai. — Bet vai zini? Krāšļi tev, nudien, pie­stāv; neiedziļināšos sieviešu tualešu noslēpumos, taču tavā vietā es arī balsinātos; protams, ne jau pārlie­cīgi, bet mazliet gan. — Liza bija sajūsmā par savas izdomas sekmēm. Viņa apskāva tēvu, solījās padomāt par tā padomu un aizskrēja nolūgties pikto mis 2ak- soni, kura pēc lielām pūlēm tikai bija ar mieru atslēgt durvis un uzklausīt taisnošanos. Lizai esot bijis kauns svešiem rādīties tik melnai; viņa nedrīkstējusi lūgt… bijusi pārliecināta, ka labā, mīļā mis 2aksone viņai piedošot… utt., utt. Mis Zaksone, pārliecinājusies, ka Liza nav gribējusi viņu izjokot, nomierinājās, no­bučoja Lizu un par samierināšanās ķīlu iedāvināja viņai trauciņu angļu krāšļu, ko Liza saņēma, sirsnīgi pateikdamās.

Lasītājs no jautīs, ka nākamās dienas rītā Liza ne­kavējās ierasties birzī uz tikšanos. — Vai tu, kungs, vakar biji pie mūsu kungiem? — viņa tūliņ jautāja Aleksejam. — Kā tev patika jaunkundze? — Aleksejs atbildēja, ka neesot to pamanījis. — Žēl, — Liza at­bildēja. — Kāpēc žēl? — Aleksejs jautāja. — Nu tā­pēc, ka gribēju tev jautāt, vai tiesa, ko runā … — Ko tad runā? — Vai tiesa, runā, ka es izskatoties jaun­kundzei līdzīga? — Blēņas! Salīdzinājumā ar tevi viņa ir tīrais spoks. — Ai, kungs, nelāgi tā runāt; mūsu jaunkundze ir tik baltiņa, tāda modes dāma! Kur man ar viņu līdzināties! — Aleksejs dievojās, ka šī esot daiļāka par visām baltajām jaunkundzēm, un, lai no­mierinātu pavisam, sāka notēlot jaunkundzi tik smieklīgu, ka Liza no sirds smējās. — Tomēr, — viņa teica nopūzdamās, — lai arī jaunkundze varbūt ir smieklīga, es salīdzinājumā ar viņu esmu nemācīta muļķe. — Nu, — Aleksejs teica, — ir par ko bēdā­ties! Ja jau gribi, es tev tūliņ iemācīšu ābeci. — Pa­reizi gan, — Liza atbildēja, — vai patiesi nepamēģi­nāt? — Lai notiek, mīļā, sāksim kaut tūliņ pat. — Viņi apsēdās. Aleksejs izvilka no kabatas zīmuli un pie­zīmju grāmatiņu, un Akuļina apbrīnojami ātri iemā­cījās burtus. Aleksejs nevarēja vien nobrīnīties par viņas saprātību. Nākamo rītu viņa gribēja pamēģināt arī rakstīt; sākumā zīmulis neklausīja, taču pēc da­žām minūtēm viņa diezgan kārtīgi uzvilka bur­tus. — Tas taču brīnums! — Aleksejs runāja. — Mums mācības veicas ātrāk nekā pēc Lankastera sistēmas. — Un patiesi, trešajā mācību stundā Akuļina jau pēc zilbēm burtoja «Nataļju, bajāra meitu», pārtrauk­dama lasīšanu ar piezīmēm, par kurām Aleksejs pa­tiesi bija pārsteigts, turklāt viņa vēl veselu lapu piešvīkāja ar aforismiem no tās pašas noveles.