Aleksandrs Puškins - Ruslans un Ludmila

Jums, siržu karalienes cēlās,
Jums vienīgām, visdaiļās, jums
Sniegs pagājības teiksmas kvēlās
Šis krēslas stundu stāstījums,
Ko senatne man čukst un stīgo
Un spalva uzticīgā tver;
Jums sniedzu velti rotaļīgo!
Nav slava tā, ko sirds mart cer, —
Es laimīgs būšu, iedomājot,
Ka jaunava, kas mīlā tvīkst,
Jel kādreiz slepus, vaigu klājot,
Pār manām dziesmām klusi līkst.

Pie zalkšu jūras ozols zaļo,
Tam apkārt, zelta ķēdē siets,
Dien, nakti, teiksmu dzirnas maļot,
Iet mācīts runcis, zintnieks vieds.
Pa labi iedams — dziesmu skanda,
Pa kreisi iedams — teiku teic.
Tur brīnums plaukst: tur jodi granda,
No zaigas miglas nāra sveic;
Tur dīvu zvēru tekās tumšās
Kā biedu zīmes pēdas blāv;
Uz vistas kājām namiņš gumšus
Bez logu, durvju greizi stāv;
Tur mežs un lauks ir rēgu pilni;
Tur ausmā līdz ar jūras vilni,
Kas tuksnešainā krastā rit,
No dzelmes, bruņām zaigodami,
Ar jūras tēvu tērzēdami,
Kāpj varoņdēli trīsdesmit;
Tur princis cēls ar vienu žestu
Prot bargu caru valgos siet;
Tur augstu gaisos, burvja nestu,
Redz spēkoni, kad mēness riet;
Vēl pāri mežiem viņus vied;
Skumst ķēniņmeita ieslodzīta,
Tai kalpo vilks un zvēru svīta;
Uz slotas raganu tur redz,
Tai piesta līdzi pati lec;
Tur Kaščejs kalst, pie zelta stāvot;
Tur.. Krievuzemes elpa strāvo!
Es biju pats tur arīdzan,
Kur jūras malā ozols šalko.
Tur, dzerot salda medus malku,
Tās teiksmas runcis teica man;
No daudzām atceros vēl vienu —
Tai šķetināšu pavedienu…

Sen pagajušo dienu zaigs,
Vissirmās senatnības teikas.
Gaišs Vladimiram tēva vaigs,
Viņš dižu dēlu pulkā sveikas
Ar draugiem dziru zālē sauc;
Viņš meitai jaunākai, ko saudz,
Ar kņazu Ruslanu svin kāzas —
Un medu dzer no smagas glāzes,
Jo līksmei viss šai dienā ļauts.
Bez steigas paēst, krietni mielot
Bij senču tikums; apkārt laist
Bez steigas mēdza kausu lielo,
Kur alus virmo, vīni kaist.
Kauss līksmu prieku sirdīs šļāca,
Pār malām putas plūda tam,
Kad dzēriendevējs svinīgs nāca
Un zemu liecās ciemiņam.
Drīz saplūst runas šalkā vienā,
Dūc dzīrotāju jautrais bars;
Tad spēji dziesma dun pret sienām
Un kokles skaņas dzirdi skar;
Nu visi klausās. Dziesmā slavu
Dzied Bajans daiļai Ludmilai,
Ko Ruslans laimīgs gūst par savu, —
Vīts Laļa kāzu vainags tai.
Bet Ruslans, pārņemts kaisles spējas,
Ne ēd, ne dzer vairs, iemīlējies;
Vien ilgotajā noraugās,
Gan dusmo, deg, gan nopūšas,
Viņš knaiba savas ūsas skaistās
Un nepacietīgs mirkļus skaita.
Tumst vaigs un skumjas skatus sedz
Trim bruņiniekiem, ko te redz
Pie šalkojošā kāzu galda;
Tie klusē, kausos vērdamies,
Kas tukši sen; šķiet, dzira salda
Vien rūgtumu tiem sirdīs lies;
Tie neklausās, ko Bajans dziesmo,
Un drūmās acis nepaceļ —
Trīs sāncenši, kam asins liesmo
Pret Ruslanu un skaudums dzeļ;
Tiem naids un mīla sirdis sveļ.
Tas viens ir Rogdajs, drosmīgs varons;
Viņš Kijevu ir daudzos karos
Ar šķēpu pratis godā celt;
Otrs — Farlafs, vlzdegunis mēlīgs;
Viņš dzīru varonis jo dzēlīgs,
Bet kaujas laukā allaž pelts;
Un pēdējs, kaislās domās grimis,
Ir Ratmirs, hazariešu hans.
Tiem visiem prieks šķiet mūžam rimis
Un dzīru troksnis sveši skan.
Lūk, mielasts galā; viesi ceļas
No galdiem, jūk un jūkli veļas,
Un visi jaunos uzlūko:
Vērsts lejup līgavai ir skatiens,
It kā tā bītos soli atiet, —
Skauj līgavainis priecīgs to.
Bet ēna gulst pār visu dabu,
Jau tuvu pusnakts stunda nāk;
Vēl viesi palicējiem labu
Un cits pēc cita izklīst sāk.
Kaist līgavainis līksmē saldā:
Viņš iedomās jau glāstot maldās
Pie kautrās meičas daiļumiem;
Vēl lielkņazs abus skumji pētī,
Tad tēvišķīgā mīlā svētī
Un gaišu laimi novēl tiem.
Lūk, līgavu pie kāzu gultas
Jau vada drīz, un gunis dziest…
Krīt aizkari un durvju bultas,
Laiks Laja spuldzei krēslu kliest.
Nu piepildītas mīlas ilgas,
Tā ziedu vāc no laimīgiem;
Krīt slēpējs tērps kā ēna zilga
Uz Caregradas paklājiem…
Vai dzirdat mīlētāju čukstus,
Kur skūpsti skan kā avots tirs,
Un elsas, ko, vēl sirdij pukstot,
Dveš kautre pēdējā?… Jau vīrs
Jauš laimes priekus elsā biklā;
Un, lūk, tie sākas.. Pēkšņi nīgrs
Dārd pērkons, zalgo zibšņi miglā,
Dziest spuldze, smacīgs nokūp sērs,
Viss satumst, it kā dzelmē vērsts,
Un pamirst Ruslans mirklī žiglā…
Viss norimst. Klusums apkārt baiss.
Tad divkārt noskan dīvains sauciens,
Kūp miglas dzelmājs pelēkais.
Tur aizvird kāds, ar tumsu jaucies. .
Viss atkal rimst. Pils drūmi dus.
Stingst līgavainis šausmās kluss,
No pieres norauš aukstus sviedrus
Un drebēdams sev blakus ķer,
Vēl tumsai atņemt mīļo cer..
Bet velti! Nav tur maigās biedres!
Viņš akli tālāk soli sper —
Nav Ludmilas, lai kur tas tver,
Tā laupīta pirms ausmas ģiedras.
Ak draugi, ja kāds nelaimīgs
Cieš bezcerīgas mīlas mokas,
Tam dzīve dažkārt skumjās slīgst
Un tomēr dzīvot puslīdz sokas.
Bet, ja pēc gadiem laime nāk —
Skaut ilgoto un nedabūto,
Ko alcis, cik vien kaisle māk,
Un pēkšņi mīļo, mirkli gūto,
Uz mūžu zaudēt… Draugi, es
Tad labāk gulstu kapenēs!
Dzīvs tomēr Ruslans nelaimīgais.
Bet ko gan lielkņazs tagad teiks?
Tam ziņa cērt kā zobens stīgai,
Viņš dusmās znotu sauc, kas sveiks.
Sauc kopā galmu, vēsti tautā
Un, zibšņus mezdams, bargi jautā:
«Kur Ludmila, teic — kur?» Viņš kvēl.
Bet Ruslans klusē. «Bērni, draugi!
Pauž jūsu slavu kaujas lauki:
Jel sakiet — kam vien tikums cēls —
Kurš žēlos manu sirmo galvu
Un nolaupīto meklēt jās?
Kas viņu izglābs, tam kā balvu
Tad — dzirdi, trīci nožēlās,
Kas cirsties neprati dēļ tās! —
Tam došu savu acuraugu
Par sievu un vēl pusi valsts.
Jel atsaucieties, bērni, draugi!..» —
«Es!» aizlūst līgavainim balss.
«Es! Es!» sauc Rogdajs elpā straujā,
Un Farlafs, Ratmirs priecīgs sauc:
«Mēs tūdaļ seglosim, lai kaujās
Līdz zemes galam kumeļš trauc;
Met malā raizes, tēvs, un bēdas,
Mēs kņazi pārvedīsim drīz!»
Un klusā pateicībā trīs
Tēvs asarās un sveikas vēda
Tiem, kuru jājiens nebūs īss.
Tie visi četri iziet kopā:
Iet Ruslans, smagu skumju mākts;
Lūst sirds kā šķelta šautra stopā —
Par līgavu, ko nepanākt…
Kāpj visi zirgos nemierīgos,
Gar krastu jāj, kur Dņepra spīgo;
Drīz mīļodami tālē gaist,
Vien putekļi tiem pēdās kaist.
Sen nesaredz vairs aizjājējus,
Bet lielkņazam vēl ilgi skats
Klīst tālumā; ar stepes vēju
Viņš domās līdzi auļo pats.
Jāj Ruslans klusēdams un sērīgs,
Tam prāti jūk un rēgi māj.
Aiz viņa bramanīgs, maz vērīgs,
It lepni slējies, Farlafs jāj.
Viņš lielīdamies saka: «Beidzot
Nu, draugi, esmu izrāvies
Reiz savā vaļā! Greizi ies
Tam milzim — viņu sastapt steidzos!