Aleksandrs Puškins - Ruslans un Ludmila

Jums velti ēnā slēpties bija,
Kur draugiem vien zib jūsu dzirksts,
Ai manas dziesmas! Pamanīja
Jūs tomēr skauģa baigais pirksts.
Jau kritiķis velk pierē rievu
Un jautā: kā var jēgas jaukt?
Kā Ruslanam es drīkstu sievu —
It kā tās laulātam par nievu —
Par jaunavu un kņazi saukt?
Tu redzi, lasītāj mans labais,
Kā māk te ļaunums indi sēt!
Teic, pēlēj, pats, ja spītē dabai,
Nu ko un kā man atbildēt?
Tu sarksti, nelga, dievs ar tevi!
Var sarkt — par to es nestrīdos;
Es patiesībai ziedu devis
Un klusu ciešot mierinos.
Tu gan, Klimēna, sapratīsi,
Tavs skatiens gurdi lejup slīgs,
Jo Himenejs, kā varā trīsi,
Tev sen jau sirdij apnicīgs…
Es redzu asaru tev ritam
Uz manām rindām; sarksti tu
Un nopūties; bet kam vēl citam
Gan velti šādu nopūtu?
Jel sargies, greizsirdīgais! Stopā
Liek Amors bultu, īgne skumst;
Tiem sen jau gatavs abiem kopā
Tev pierei kauna rotājums.
Jau drūmo kalnu ledus gālēs
Sen atmirdz rīta sārtā guns;
Bet pili klusums valda zālēs.
Ar īgnu skatu Mērapuns
Bez naktscepures, rīta svārkā
Pikts žāvājas vēl gultā dārgā;
Ap sirmo bārdu vergu daudz
Ar bijāšanu klusot strādā,
Un kaula suka maigi saudz
Tās kuplumu, par viļņiem gādā.
Un bezgalīgo ūsu gods
Tiek celts, tās notaļ iesvaidot
Ar austrumzemju smaržām smalkām,
Lai gredzenos var glītos griezt.
Te pēkšņi, nez kur gadījies,
Pa logu spārnots pūķis talkā:
Dzelzs zvīņas dārd, un liesmo nāss;
Tad, pārsteigumā visiem skatot,
Viņš mirklī liecās lokos platos
Un Nalnā tad pārvērtās.
«Es sveicu amatbrāli viedu,»
Teic viņa, zemu palokās,
«Sen Mērapuna slavu ģiedu,
Nu sastapties reiz gadījās.
Ir nejausts liktenis mums licis
Iet kopā- naida tekas tās;
Jo tev draud briesmas: tiešām tici!
Drīz negaiss tev virs galvas stās;
Bet mana sirds par jutu zaimu
Pēc atriebšanas sen jau kliedz.»
Ar vaibstu viltīgu un glaimu
Tai pundurkrupis roku sniedz:
«Ai cēlā Naīna! Šo domu
Un vienošanos sveicu es.
Mēs piesmiesim to nelgu Somu;
Bet viņš gan mani nebiedēs;
Vājš pretinieks man draudēs velti,
Jo ir man dīvains talismans:
Šai bārdā milzu spēki smelti,
Un pagaidām tā pieder man.
Kamēr tās sirmo matu klāsts
Nav cirsts ar vienu šķēpu baigu,
Nedz varoņspēks, nedz burvju lāsts
Spēj draudot stāt pret manu vaigu
Un manu darbu postā gāzt;
Man paliks Ludmila uz laikiem,
Bet Ruslans dzīvs to nesastaps!»
Šņāc ragana ar smiekliem baigiem:
«Tam nolemts kaps! Tam nolemts kaps!»
Trīs reizes dvašu pūš no vaigiem,
Trīs reizes kāju grīdā sper —
Un puķi aizlido caur tvaikiem.
Tērps spožais zelta mirgu ber,
Kad burves iedvesmotais burvis
Pie kājām gatavs vēlreiz mest
Tai, kuru sargā drošas durvis,
Pats sevi, ūsas, verdzenes.
Un dodas, izgreznojies koši,
Uz viņas galu bārda droši;
Ver durvis — klusums viņu sveic:
Tur kņazes nav. Viņš dārzā steidz,
Pa mežu skrien, gar žogu raugās,
Pie ezermalas, klinšu spraugās,
Zem tilta, visās lapenēs…
No kņazes it nekur ne vēsts!
Kā aprakstīt man viņa vaigu
Un dusmas, ierēcienu baigu!
Viņš trakā izmisumā sten
Un visu sardzi kopā dzen:
«Šurp, vergi, ātrākie par vējiem!
Lai uguns jūsu pēdās kūs!
Man Ludmilu še sameklējiet!
Tūlīt uz vietas! Dzirdiet jūs!
Ja ne — es netērēšu vārdu, —
It visus nožņaugšu ar bārdu!»
Vai lasītājs man nejautās,
Kur daiļava ir palikusi?
Tā augu nakti brīnījās
Un raudāja, un smēja klusi.
No bārdas viņai bija bail,
Bet pēkšņi Mērapuns tai jocīgs
Bij licies; un, ja smiekli gail,
Tad reizē bailes nespēj mocīt.
Kad ausa rīts pēc rēgiem tiem,
Jo agri Ludmila bij kājās,
Un neviļus bij jāapstājas
Pie lieliem, dzidriem spoguļiem;
Un neviļus tai zelta mati
Virs pleciem baltiem jāpašķin;
Un neviļus jau roka pati
Tos nevērīgi pīnē pin;
Tad nejauši pa rokai gadās
Ir tērps, ir greznais rotājums;
To uzģērbj; tomēr neatvadās
No spoguļiem; mazlietiņ skumst
Un turpat paraud; skatiens tumst,
Bet stiklā raugās nenoguris;
Un pēkšņi domas rosmi rod:
Tai prātā ienāk pielāgot
Sev Mērapuna naktscepuri.
Neviens te neredz; daiļavai
To paķert — tikai rokas sviediens…
Bet septiņpadsmit gados tai
Ikviena galvas sega piedien!
Un pielaikot arvien ir prieks!
Ņem Ludmila un groza steigā —
Uz pieres, taisni, šķērsu liek.
Tad ačgārni vēl sagriež beigās.
Kas nu? Ai seno teiksmu dīvs!
Gaist Ludmila no spoguļstikla!
Griež apkārt — tēls ir atkal dzīvs,
Stāv pati Ludmila tur bikla;
Liek ačgārni — un atkal gaist;
Ņem nost — stāv spogulī! «Nu skaisti!
Paldies tev, burvi spocīgaisl
Neviens vairs nespēs mani aiztikt,
Vairs briesmas mani neuztrauc!»
Un, priekā sarkstot, jaunā kņaze
Ņem burvja naktscepuri mazo
Un ačgārni sev galvā mauc.
Bet laiks par varoni teikt vārdu,
Jo ilgi ņemties nepiedien
Ap naktscepuri un ap bārdu,
Kad Ruslans pamests gluži viens.
Pēc bargās kaujas ar Rogdaju
Viņš cauri biezam mežam klīst
Un uzjāj kādu lielu klaju,
Kad sāk jau rīta gaisma svīst.
Ar trīsām Ruslans apkārt rauga:
Viņš stāv uz sena kaujas lauka.
Cik tālu saredz — bruņas rūs,
Un balo kauli, pīšļos grūst.
Guļ izmētāti stopi, makstis,
Gan segli, vairogs, zālē slēpts,
Vēl kaulu riekšā satverts šķēps;
No bruņu cepures aug laksti,
Tur iekšā trūdošs galvaskauss;
Un tālāk milzīgs jātnieks nogāzts
Ar visu zirgu zemē snaust;
Tam apkārt smilgas rāmi lokās;
Dažs pīķis slejas, dziļi dzīts,
Stāv, slīpi ieurbušās, šautras;
Ikvienai kāts ar vīniem vīts,
Un tuvu liecas lapas kautras…
Dziļš klusums. Miers. Vien saules rīts
Dedz nāves laukā dzirkstis skaudras.
Ar skumju skatu lūkojas
Kņazs apkārt, zirgu pieturējis.
«Ai drūmais lauks! Jel saki — kas
Ar miroņkauliem tevi sējis?
Kur zviedra agrāk kumeļš raits,
Kas asinskaujā tevi mina?
Kur rodams vīru vārds un skaits,
Kas šeitan nāvi iepazina?
Kādēļ tu klusē, drūmais lauks,
Ar aizmirstības kūlu klājies?
Varbūt ir mani turpu sauks,
Kur laiku tumsā pagaist gājiens.
Varbūt ir Ruslanu reiz klās
Tā velēnas zem klusām kļavām,
Un Bajāni uz stīgām savām
Par viņu dziesmas nedziedās!»
Bet atcerējās Ruslans drīz,
Ka "derīgs šķēps tam nepieciešams;
Kopš kaujas, kas vēl sirdi trīs,
Viņš jāj bez ieroča patiešām.
Viņš sāk pa lauku apkārt iet,
Pa krūmiem, miroņkaulu kaudzēm;
Un bruņas, kur jau rūsa zied,
Un šķēpi, pīķi iesāk klaudzēt,
Ko lūkodams viņš pacilā.
Skarbs troksnis kluso stepi satrauc,
Viss brūk un šķind, kur ķeras klāt;
Ir beidzot vairogs pīšļiem atrauts,
Vēl bruņu cepure un rags,
Bet šķēps neviens nav diezgan smags.
Viņš cilā tos un smilgas patrauc,
Ar vienu otru vēzējot;
Bet visi viegli tie un mazi,
Jo kņazs nav tāds kā daži kņazi —
īsts milzis, kādu reti rod.
Lai tomēr būtu kaut kas rokās,
Viņš pīķi ņem, kurš mazāk lokās,
Uz krūtīm krietnas bruņas klāj
Un tālāk savu ceļu jāj.
Jau vakars. Nobāl rieta sārtums;
Pār zemi, kas jau dusā rimst,
Ver zila migla krēslas vārtus,
Un debesmalā mēness dzimst.
Tumst stepe. Vientulīgu teku
Jāj domīgs Ruslans. Nakts jau zilst.
Viņš pēkšņi redz: caur miglu milzt
Tam priekšā paprāvs kalna cekuls,
Un kaut kas baismīgi tur krāc.
Viņš tuvāk jāj, vēl tuvāk — mana:
No kalna skan kā elpošana.
Bet Ruslanam ir mierīgs prāts,
Viņš vēro, uzmanīgi klausās;
Vien zirgs kļūst tramīgs, dreb un ausās,
Sāk stāvus slieties, klusu krāc
Un nesper soli tumsā baismā,
Spurst krēpes nikni gaisā tam.
Tad mēness izpeld mākoņplaismā,
Un kalns kļūst skaidri saredzams:
Stāv priekšā mūsu jātniekam
Dižs brīnums blāvā mēness gaismā.
Kā vārdos krāsas lās lai dedz?
Kņazs milzu galvu dzīvu redz.
Tai acis dziļā miegā vērtas;
Tā krāc — un, augslu.gaisos svērtas,
Kust spalvas bruņu cepurei,
Kā milzu ēnas plīvodamas.
Tai mēness vizmu pāri lej,
Un drūmā stepe tai viss pamats,
Pār kuru slejas tā kā sargs
Un savā drausmīgajā dailē
Stāv pretim Ruslanam kā bargs
Un milzīgs cilnis ceļa ailē.
Kņazs pārsteigts dodas galvai klāt
Un grib no miega modināt.
Vispirms viņš apkārt jāj to vietu
Un noslēpumu apbrīno,
Zem pašas nāss tad zirgu pietur,
Ar pīķi pakutina to.
Un galva, viebdamās no snaudas,
Sāk žāvāties, ver acis, šķauda…
Brāž viesulis no šķavu jaudas,
Un stepe bargā vētrā dim;
No ūsām, skropstām, uzacīm
Bars iztraucētu pūču ceļas,
Pār birzīm šķavu atbalss veļas;
Zirgs zviegdams danco, projām pūsts,
Pats jātnieks seglos gandrīz lūst;
Tad pērkonbalsī atskan sauciens:
«Kurp, neprātīgais varon, traucies?
Jāj atpakaļ, ja dzīvot prieks!
Man tevi aprīt — tīrais nieks!»
Pār plecu Ruslans skatās smīnot,
Ar varu zirgu valda ciets
Un lepni drasē izaicinot.
«Ko vēl tev? Taisies vien, ka tiec!»
Sauc galva, pikta jau patiesi,
«Lūk, uzgrūdis man liktens viesi!
Klau, vācies prom, kur klusāks kakts!
Es gribu gulēt, sen jau nakts,
Ardievu!» Ruslans drošsirdīgais,
To nievu dzirdot, dusmas ģied
Un, jādams tuvāk iedomīgai,
Sauc: «Tukšā galva, klusu ciet!
Sens teiciens piestāv te uz mata:
Maz smadzeņu, kaut piere plata!
Es jādams diži nelielos,
Bet cīņā cērtu gabalos!»
Tad galva, saniknota īsti,
Sāk sašutumā elpu rīstīt,
Un dusmās piepampst viņas vaigs;
Ku uguns zibšņo acu skati,
Dreb putas lupas, vērtas plati,
No ausīm, nāsīm ceļas tvaiks;
Tad pēkšņi visā savā spēkā
Tā iesāk kņazam pretim pūst;
Un zirgs ka skaida straumē lēkā
Un sprīžiem vien uz priekšu kļūst;
Viņš turas godam šajā dēkā,
Bet nespēj vētru veikt, kas plūst
Tam pretim kā ar viesuļvālu;
Viņš stepē projām auļo tālu,
Tur atpūšas un spēkus gūst.
Tad jātnieks mēģina no jauna —