Aleksandrs Puškins - Ruslans un Ludmila

To atkal atsviež pūtiens tvirts,
Bet galva viņam pakaļ ņirdz
Un, smieklos rēcot, gānās ļauna:
«Ai varoni! Ai spēka virs!
Kurp steidzies? Lēnāk! Gaiss ir tīrs!
Tā skriedams, lauzīsi vēl sprandu;
Ņem drosmi, jātniek, nav kur steigt,
Kaut reiz ļauj baudīt tavu sklandu,
Kamēr vēl zirgs nav gluži beigts.»
To sacījusi, milzu mēli
Tā izkar, mēdīt sāk un spļaut,
Bet Ruslans, naidu sirdī smēlis,
Tai klusēdams ar pīķi draud,
Tad spēji atvēzē — un asmins,
Pa gaisu mests ar kaujas prasmi,
Jau nekaunīgo mēli šķeļ.
Un asins šalts no mutes baigās
Ar karstu vilni zemi sveļ.
Deg sāpes savalbītā vaigā,
Un zudis ir viss lielīgums;
Grauž dzelzi galva nobālusi
Un kņazā skatās apstulbusi.
Tā dažkārt gadās redzēt mums,
Kā Melpomenas skolnieks vājāks
Uz skatuves jūt krampjus kājās;
Tad, pēkšņi izsvilpts, stāv kā stabs
Un viss tam priekšā tumst kā kaps;
Viņš mirklī aizmirst visu lomu,
Dreb, galvu nodūris, un trīc,
Un apklust, nevaldīdams domu
Un pūļa smieklu pavadīts.
Kņazs, apmulsumu izmantodams,
Kā vanags galvai virsū dodas,
Jau ieskrējienā roku ceļ
Un, nievu atmaksādams sūri,
Dzelzs cimdā tērpto smago dūri
No visa spēka vaigā zveļ.
Un sitiens satrauc stepes tāli,
Visapkārt asins putas šļāc
Un šķīst pa rasas pilno zāli,
Un galva līgojas kā vāts,
Tad gāžas, ripo dunot tālu,
Dzelzs ķivere vēl dobji klaudz.
Un atmirdz tur, kur galva bija,
Šķēps varens, spožs, kā staru skauts.
Prieks kņazam sejā atplaiksnīja;
Viņš šķēpu tver un aši vien
Pa asiņaino zāli skrien
Pie galvas klāt ar ļaunu gribu —
Tai degunu un ausis cirst;
Jau vēzienā kā dzirkstis birst
No asmeņa ar baigu zibu —
Kad pēkšņi kņazā rimst viss naids:
Viņš dzird, ka galva lūdzot vaid…
Laiž Ruslans šķēpu lēnām lejup,
Vairs dusmu sārtums nededz seju,
Beidz atriebības slāpē kaist
Tam sirdī žēlu atvaldzētā:
Tā ledus kusdams irst un gaist
Zem karstiem saules stariem sētā.
«Tu mani pārmācīji, draugs,»
Teic galva, nopūzdamās sūri,
«Bij pelnīts belziens tavs ar dūri
Par tukšo lielību; nu augs
Tev padevīgums mans un staros;
Bet esi cēlsirdīgs jel, varon!

Nav izsmejams mans sāpju trauks.
Reiz arī man bij augums jauks!
Sev asins kaujās līdzinieku
Nekur es nevarēju rast,
Bet paša brālis, Jauns un mazs,
Man dzīvi laupīja un prieku!
Ai ļaunais viltniek Mērapun!
Trūkst taviem briesmu darbiem vārdu!
Posts visai ģimenei, šis suns,
Sīks punduris ar milzu bārdu,
Kopš mazām dienām sāka skaust
Viņš manu brīnumaino stāvu
Un ļaunu viltu sāka aust;
Tam sirdi naida domas skāva.
Es allaž biju naivs mazliet,
Kaut diža auguma; bet viņam —
Tāds mērs, ka vai zem naga spied,
Bet velna prāts un velna dziņas.
Turklāt vēl, zini, posts man tāds,
Ka viņa brīnumbārdā krāts
Ir dīvains spēks; tās ļaunā vara
Tam visus burvja darbus dara —
Un, kamēr vien viņš bārdu nes,
Nav baiļu tam uz pasaules.
Lūk, reiz viņš man jo draudzīgs teica
Ar viltus mēli: «Klausies, brāl,
Ir svarīgs varoņdarbs tev veicams:
Es melnās grāmatās tiktāl
Te atklāju, ka austrumpusē
Aiz kalniem, tur, kur jūras šalc,
Guļ velvēs, kas kopš mūžiem klusē,
Kāds šķēps, ar brinumspēku kalts;
Es zintls atminēju miņu,
Ka lemts ar kādu ļaunu ziņu,
Lai skartu mūs šis zobens plats
Un nestu abiem pazušanu:
Man nocirtīs viņš bārdu manu,
Tev — galvu; tad nu redzi pats,
Cik svarīgi mums pašiem glabāt
Šo ieroci, kur ļaunums mīt!»
Nu, ko? Daudz prātot nav man dabā
Es teicu: «Varu kaut tūlīt
Līdz pašai zemes malai doties.»
Es steidzu priedi plecā celt,
Uz otra — brāli liku toties,
Lai ceļā padomu var smelt;
Tai devos droši tālā klaidā
Un gāju, gāju vienā laidā;
Un, kai par spīti pareģiem,
Es laimīgi līdz kalniem tiem
Jau nonācu un pāri tiku.
Drīz uzgājām mēs velves tās —
Es abas rokas darbā liku —
Un tiešām šķēps lur atradās.
Bet, lūk, te sākās posta brīdis;
Mums savā starpā cēlās strīdi —
Un jāatzīst, ka bij par ko:
Kam valdīt šķēpu vareno?
Es strīdējos, un pundurs kaisa;
Tā brēcām ilgi; beidzot šis
Kļūst rāms un mierīgs; nelietis
Arvien it laipni cilpu raisa.
«Sācis strīds nav vīru cienīgs veids,»
Tad Mērapuns man svinīgs teic,
«Ar to mēs neslavu sev darām,
Jo prāts liek saticīgiem būt;
Lai izlemj liktens lāmā garā,
Kam šķēpu valdīšanā gūt.
Pie zemes abi liksim ausi
(To neizgudros prāti gausi!),
Kam laime pirmām zvanus ģist,
Tam šķēpu vienprātīgi ļausim.»
To teicis, manās zemē krist.
Es, muļķis, pakaļ nepaliku;
Nu, guļu, nedzirdu neko;
Sak, paga: piemānīšu šo!
Bet pats jo rūgti piekrāpts tiku.
Viņš klusi, velns, bij piecēlies,
Uz pirkstgaliem man piezadzies
No mugurpuses; atvēzējās,
Kā zibsnis asmens steidza kost,
Un, pirms bij atskatīties spējams,
Jau galva man no pleciem nost —
Bet kāda pārdabiska vara
Liek palikt lajā dzīvam garam.
Mans ķermenis ar zāli klāts,
Guļ svešā malā neapbedīts,
Kur tikai zvērs kāds iemūk medīts,
Bet galvu ļaunā kupra prāts
Surp pārnesa, lai dusmās nedīc,
Bet mūžam sarga šķēpu to,
Ko tu, draugs, šodien iemanto.
Ai varon, liktenis tev vēlīgs!
Ņem viņu — un lai dievs tev žēlīgs!
Var gadīties, ka ceļodams
Tu burvi bārdaino kur mani, —
Tad, lūdzams, neaizmirsti mani,
Par ļauno viltu atrieb tam!
Tad beidzot gūšu mieru jauku
Un šķiršos no šīs pasaules;
Un karstā pateicībā es
Tad aizmirsīšu tavu pļauku.»

No rītiem mozdamies arvien
Es priecīgs saku: dievam slava,
Ka mūsu laikos vairs, nudien,
Tik pārāk daudz to burvju nava.
Turklāt — lai atzinība tiem! —
Bez baiju precēties mēs varam:
Tie neuzbrūk vairs laulātiem,
Un jaunavām tie nepieskaras.
Bet ir gan gluži citi burvji,
Pret tiem man ienaids sirdī aug:
Smaids, zilas acis, ziedu kurvji
Un maiga balss — jel sargies, draugs!
Tiem netici — tie viltus pilni!
Un vairies to tāpat kā es;
Bēdz, juzdams saldās indes vilni, —
Un dusai meklē vienatnes.
Tu dzejas ģēnijs brīnumainais,
Kas tēlo senas teiksmu ainas
Par mīlu, velniem, nopūtām —
Gan pazemē, gan paradīzē!
Tu, manām vārsmām nerātnām
Sens paraugs būdams šādā vīzē,
Jel piedod, Orfej, šoreiz tām,
Ka savā rotaļīgā stāstā
Tev pēdās lieku viņām steigt
Un senās liras melu klāstā
Jel graudu patiesības teikt.
Ir dzirdēts, draugi, teikā žēlā,
Ka velnam reiz kāds ļaundaris
Pats sevi sākumā, bet vēlāk
Ir savas meitas pārdevis;
Kā redzēts upurdevas dodam
Un gadiem ilgi gavējam,
Kā, grēkus sūri nožēlodams,
Mīļš kļuvis kādam svētajam;
Kā miris viņš, bet meitas miegā
Guļ visas daiļās divpadsmit;
Un, klausoties šai stāstā liegā,
Sirds mums vēl šodien strauji sit —
Kad redzam valdzinošās baismas,
Kur ļaundaris kā lāstu nes
Pats savu grēku un bez gaismas
Mīt nevainīgās meitenes.
Tām līdzi asaras mēs lējām,
Gar drūmo pili staigājot,
Un līdzjūtībā iemīlējām —
It visu gatavi tām dot;
Pats Vadims sirdij piesaukts tapa,
Un redzējām, kā mostas tās,
Un visas svētās nožēlās
Iet allaž lūgt pie tēva kapa.
Bet.. vai tas spējams?. . Sarksti, lapa!
Sis tikums — viltus vien un nieks!
Es patiesību vēstīt gribu,
Un Ratmirs būs man liecinieks.
Uz dienvidiem viņš jāj, un prieks
Tam acīs mirdz ar spožu zibu,
Jo Ludmilu viņš panākt cer
To pašu dien. Bet vakars sārto
Jau upes krastu, tumst ik cers,
Un tāles pagaist miglas vārtos;
Skats velti tukšā klajā tver.
Vēl pēdējs rieta stars pār siliem
Kā spožu zeltu pāri lej,
Kad garām klinšu bluķiem ziliem
Viņš jāj un lūko naktsmītnei
Starp kokiem piemērotu vietu.
Viņš izjāj ielejā un redz:
Tumst diža pils uz klints pret rietu,
Tās četrus stūrus torņi sedz;
Un jaunava uz augstās sienas
Kā gulbis padebešos viena
Tur, blāzmas apspīdēta, iet
Un klusā krēslā dziesmu dzied,
Kas tikko sadzirdama sienas.
«Jau tumsa lejās ēnas liek,
No viļņiem dzestrums vējo skaudrāk.
Jau vēls, ak jaunais ceļinieki
Nāc tveries mūsu namā jautrā!
Še naktī maigi auklēs miegs,
Bet dienā celsim dzīru traukus;
Jel nāc uz saderību jauku,
Jel nāc, ak jaunais ceļiniek!
Še daiļavas tev skūpstus sniegs,
Še vērsies tev viss mīlas plaukums.
Jel nāc uz satikšanos jauku,
Jel nāc, ak jaunais ceļinieki
Kad ausmā izbaudīts būs prieks,
Ar kausu pavadīsim draugu.
Jel nāc uz sadraudzību jauku,
Jel nāc, ak jaunais ceļiniek!
Jau tumsa lejās ēnas liek,
No viļņiem dzestrums vējo skaudrāk.
Jau vēls, ak jaunais ceļiniek!
Nāc, tveries mūsu namā jautrā!»
Tā viņa dzied, tā viņa sauc,
Un jaunais hans jau vārtu priekšā;
Bars daiļavu tam pretī trauc
Un laipni aicina to iekšā;
Ar valdzinošām valodām
To visas lenc un vada maigi;
Kvēl kairi skatiens glāstošs tām,
Bet divas zirgu aizved naigi.
Iet greznā pili jaunais hans,
Tam līdzi meiču balsis skan:
Nāk ķiveri tam noņemt viena,
Slej otra vairogu pie sienas,
Jau trešā šķēpu noliek nost,
Steidz cita bruņas vaļā jozt.
Dzelzs vietā dos tam tērpu maigu,
Bet visupirms vēl viesi ved
Uz pirti — mazgāt tīru vaigu —
Un stipru garu lāvā met.
Šļāc sudrabbaļļās ūdens dzidri,
Berž gurdos plecus dvieļi mitri;
Uz paklāja, kas solu sedz,
Hans padevīgs un gurdens gulstas;
Sev apkārt jaunavas viņš mulstam
Caur garaiņiem un krēslu redz;
Tās, kautri plakstus nolaidušas,
Puskailas, maigā rūpībā
Ap hanu pulkā apstājušas,
Ņirb kārdinošā daiļumā.
Ar mīkstu bērza slotu vāri
To daža sautē, vēdinot
Jo karstu tveici miesām pāri,
Bet cita steidzas atsvaigot
Tam locekļus ar rožu sulu
Un kuplos matus tāpat guļus
Jau dārgās smaržās izskalo.
Hans varonīgais jūsmā kvēlā
Sen aizmirsis ir jūtas cēlās
Pret Ludmilu visdaiļāko;
To salda vēlēšanās apņem,
Un skatiens, apkārt klīzdams, mirdz;
Jau, atdodamās kaisliem sapņiem,
Tam kūst un kvēlo karstā sirds.
Bet, lūk, jau nāk no pirts viņš, plānās
Un vieglās ietērpts samta drānās;
Visapkārt daiļavas; starp tām
Sēž Ratmirs krāšņā mielastā.
Es Homērs neesmu: viņš vienīgs
Reiz dzīres prata apdziedēt,
Kur grieķu varoņi bij klāt
Un kausos šļāca dzēriens cienīgs.
Es mīļāk dziedu kā Parnī
Un lirai draiski skanēt lieku
Par kailumu nakts pavēnī
Un maigās mīlas skūpstu prieku!
Stāv klusā mēnesnīcā pils;
Es redzu attālāku telpu,
Kur Ratmirs nemierīgu elpu
Dveš miegā; apkārt ēnas zilst;
Kairs sapnis sārto viņa vaigus
Un mirklī visu seju dedz;
Kaist lūpas, it kā skūpstu maigu
Tam pāri kādas citas sedz;
Viņš elso, lūpām gaisu tvarsta,
Viņš visas redz — un pēkšņi tver,
Pie krūts sev kļaudams segas karstas.
Tad klusumā kāds durvis ver;
Čīkst grīda, greizsirde, zem kājām;
Lūk, mēnesnīcas gaismā vājā
Un sudrabainā klusi sper
Tur soļus jaunava ar trīsām.
Jel gaisti, sapņu saldums zagts!
Draugs, mosties — tava ir šī nakts!
Jel mosties — laimes stundām īsām!..
Pie gultas viņa klusu slīd;
Viņš elso, kairā sapnī grimis;
Pār malu segas lejup krīt;
Bez skaņas, elpu aizturot,
Stāv jaunava pie viņa gultas
Kai Diāna, kas mīlas bultas
Ar viltu mērķi raidīt prot;
Tad nošalc drānas, krokās kultas,
Zib celis balts; tas vietu rod
Uz gultas malas; noliekdamās
Pār laimīgo, tam kļaujas klāt
Un elso, kaislē iedegdamās;
Ar skūpstu steidz to modināt..
Bet, draugi, lira nevainīgā
Šai vietā kautri apklust man,
Un balss arvienu mulsāk skan;
Lai paliek Ratmirs; citām stīgām
Ir jāturpina dziedājums:
Par Ruslanu laiks domāt mums,
Par varoni visvaronlgo
Un mīlētāju uzticīgo.
No smagās kaujas guris, dus
Viņš milzu galvas ēnā droši;
Un, dziļā miegā grimis, klus,
Līdz rīta blāzma sārto koši
Jau ausmas malā mākoņus;
Jau zeltī pirmie saules stari
Kā kalnam galvai virsotnes.
Tad Ruslans ceļas, kumeļš sparīgs
Kā bulta tālāk kņazu nes.
Un dienas rit; sen pavasaris
Jau projām; kokiem lapas krīt;
Un druvas rudens zeltā spīd;
Jau mežos salti vēji rājas,
To auros putnu balsis gaist;
Pār kalniem smaga migla klājas,
Nāk ziema — Ruslans allaž kaist,
Un allaž tālāk redz to jājam
Uz ziemeļiem; un katru rit
Tam jauni varoņdarbi krājas:
Gan spēkonis dažs pieveikts krīt,
Gan ragana, gan milzis negants;
Bet, mēnesnaktls jādams, redz
Viņš: sapņu migla visu sedz;
Un zem šīs zaigās burvju segas
Uz zariem laiski nāras zviln
Un šūpojas, un kairi smaida,
Un vilina; gaiss kaismes pilns,
Un mēmas skavas visur gaida…
Bet, kādas varas pasargāts,
Viņš pārvar briesmas, kaisli māc
Un nevēro tās ēnas zilgas;
Tam sirdī tikai vienas ilgas,
Vien Ludmilu tver viņa prāts.
Bet ko gan mūsu kņaze dara,
Kā klājas daiļai Ludmilai,
Kopš naktscepures brīnumvara
Pret burvi palīdzēja tai?
Tā neredzama pēkšņi kļuva
Un klaiņā skumja tālu, tuvu
Pa krāšņo dārzu alejām;
Par draugu domā nopūšoties
Un sapņo acīm vaļējām:
Ļauj bieži vaļu ilgām tām,
Kas sirdij Kijevā liek doties,
Ar tēvu, brāļiem apmīļoties,
Gan draudzenītes jaukās skaut,
Gan auklei klēpī galvu kļaut —
Ir aizmirsts gūsts un atšķirtība!
Bet sapņu brīdis ir tik īss…
Nāk atmoda un bezcerība,
Un kņaze atkal skumja klīst.
Bet ļaunā burvja vergi bailēs
Dien, nakti skraida dārza ailēs,
Ne mirkli mierā nerimstot;
Tie meklē gūstekni kā dzelti,
Skrien, saukā — pilī, mežā — velti,
Nekur tie kņazi neatrod.
Bet Ludmila tos kādreiz joko:
Tā birzī pēkšņi parādās
Bez cepures; stāv smaidot kokos
Un draiski sauc: «Šurp, rotaļās!»
Un barā visi metas vajāt,
Bet viņa pēkšņi acīm gaist
Un klusi sānis pabēg klajā,
Bet gūstītāji dusmās kaist.
Bij viņiem allaž jāsaskaras
Ar viņas pēdām še un tur:
Gan auglis sārts, kā burves burts,
Ar troksni pēkšņi zūd no zara,
Gan ūdens lāses saulē spurdz,
Tās šļaksta neredzama vara;
Tad zināja: to kņaze dara —
Tā mazgājas vai ēd, vai dzer.
Pa naktīm viņa ciedrā kāpa
Vai bērzā, zars kur ciešāk tver,
Lai miegs tai gurdos plakstus ver;
Bet velti atdusas tā slāpa —
Pie vīra allaž domas skrien,
Līst asaras, un žāvas moka;
Un tikai ausmā reti vien
Tā vieglā snaudā galvu slien
Pie sava glābēja — pie koka.
Bet, tikko gaisma krēslu veic,
Pie krituma jau kņaze steidz
Un strūklās mazgājas un peldas:
Pats pundurs reiz caur ausmas zeltu
Pa logu redzēja no pils,
Kā, neredzamu sauju smeltas,
Pa gaisu ūdens strūklas zilst.
Bet kņaze, savu skumju dzelta,
Līdz jaunai naktij klaiņo tā
Pa dārzu gaitā ierastā;
Un dažkārt dzird pie novakara,
Kā dziesmā balss tai jauki trīc;
Un dažkārt birztalā uz zara
Rod vainagu, kas viņas vīts,
Rod peršu šalles zīda skaras,
Guļ mutauts pieraudāts tur glīts.
Tad burvis, ļaunas kaisles kveldēts
Un īgnuma un dusmu dzeldēts,
Bij lēmis beidzot cīņu sākt —
Reiz kņazi tvert, tās spītu deldēt.
Tā klibais Kalvis Lemnosā
Pēc laulībām ar viltu sāk
Lenkt tīklos daiļo Kitereju;
Un jautriem dieviem atklāj tas,
Kur Afrodītei atrodas
Viss maigums, kuram veltī dzeju…
Lūk, kņaze lapenītē skumst
Pie loga vēsā marmorēnā;
Visapkārt lapu zaļums tumst,
Un vējiņš zarus loka lēnām,
Aiz kuriem ziedos pļava plaukst.
Dzird pēkšņi saucam: «Mīļais draugs!»
Un Ruslanu redz ceļu pētām:
Tie viņa vaibsti, augums, stāvs,
Bet bāls tam vaigs un skatiens blāvs,
Un gurnā asiņaina rēta.
Dreb kņazei sirds; zūd mirklis prāvs:
«Tas Ruslans!.. viņš.. Patiešām Ruslans!»
Steidz gūstekne pie vīra klāt,
Bet raudās nespēj parunāt
Un grīļojas kā smilga kusla:
«Tu šeit… Tu ievainots…» — un skauj:
Ak šausmas… parādība pagaist!
Stāv kņaze tīklos; linums rauj
Tai cepuri no galvas smagais,
Un barga balss to bailēs dedz:
«Būs viņa mana!» — un jau redz
Sev kņaze burvi acu priekšā.
Te jaunava ar vaidu krīt
Bez samaņas — un sapnī slīd
Kā maigā sargātāja riekšā.
Kas gan ar kņazi tagad būs!
Ak, briesmu skats: trīc burvis līkais —
Pie jaunavīgās dailes kļūst
Jau rokas glāstiens nekautrīgais!
Vai tiešām viņš te laimi gūs?
Klau… pēkšņi steidz kāds tauri pūst,
Sauc burvi kaujā sauksme baiga.
Tad pundurs, satraukumā bāls,
Liek kņazei cepuri uz vaiga.
Skan atkal taures pūtiens tāls!
Un, bārdu pāri pleciem metis,
Viņš lido nezināmam pretī.