Aleksandrs Puškins - Ruslans un Ludmila

Tad gan tur asins upes šļāks,
Būs mīlas atriebei labs pļāvums!
Šķēps asais, dzirksti liesmaināk,
Jau kumeļš dedzīgs slienas stāvus!»
Bet Ratmirs, hazariešu hans,
Jau sapņos Ludmilu slēdz skavās;
Viņš seglos it kā dej un skan,
Pats reibdams asins dziesmā savā.
Kā uguns skatiens kaislē kvēl,
Nav zirga straujā šodien žēl;
To brīžam triec ar traku trauksmi,
Tad pēkšņi griež un stāvus slien,
Tad kalnup brāž ar kaujas sauksmi.
Drūms Rogdajs jāj un klusē drausmi,
Baiss šķiet tam liktens pavediens…
Tumšs nemiers ēno viņa vaigu —
Vēl greizsirdība plosa to;
Un bieži vien ar skatu baigu
Viņš jauno kņazu uzlūko.
Tā sāncenši nu augu dienu
Pa vienu ceļu kopā jāj,
Līdz Dņepras krastmalu arvienu
Jau tumšāk vakarkrēsla klāj;
No Dņepras ūdeņiem kāpj migla;
Laiks arī zirgus pūtināt.
Lūk, lejā ceļš! Kā šautra žigla
Tas šķērso šo. Var savrup jāt.
«Laiks doties katram savu gaitu,
Lai katram liktens savs!» tie teic.
Un zirgs bez laužņu, riksi raitu,
Pats ceļu izvēlējies, steidz.
Ko dari, nelaimīgais Ruslan,
Viens klajumā, kur zvaigznes zied?
Kā sapnis vien, kā ēna kusla
Tev Ludmila un kāzas šķiet!
Slīd zemu bruņu segs pār seju,
Slīd pavada no rokām lejup,
Un lēni tālos laukos viens
Tavs kumeļš pusnakts rasā brien,
Sirds izmisumā grimst bez gala.
Tad pēkšņi priekšā klintīs ala;
Tur gaisma spīd. Viņš zirgu sien
Un dodas turp zem akmens sienām,
Kas stāv kopš dabas pirmām dienām.
Viņš sagrauzts iet un ko gan redz?
Sēž vientulis tur sirms un vecs:
Tam skatiens rāms un balta bārda,
Līkst zemu lampas gaismā plecs;
Tas kādu senu rakstu sedz,
Ko lasot nebilst viņš ne vārda.
«Nāc iekšā, sveicināts, mans dēls!»
Viņš smaidot teic, kad viesi mana.
«Jau gadu divdesmit še kvēl
Tā vientulībā spuldze mana;
Nu beidzot diena tā ir klāt,
Ko sen jau viedu laika tālēs.
Jel sēdi, klausies. Nakts drīz bālēs.
Liek liktenis mums kopā stāt.
Tev, Ruslan, Ludmila ir projām;
Zūd drosme, izmisums dzen bojā;
Bet ātri paies ļaunais laiks,
Un atkal atplauks laimes vaigs.
Ar cerību un sirdi drošu
Ik šķērsli veic, nav noskumt vērts;
Uz priekšu vien! ar šķēpu spožu
Uz pusnakts pusi ceļu cērt.
Tavs ienaidnieks un aplaupītājs
Ir baigais burvis Mērapuns;
Sen kārs uz jaunavām viņš glītām,
Šis pusnakts kalnu pundursuns,
Bet to nekad pa pēdām dzītām
Nav panākusi soda guns;
Vien tev rast taku kādā rītā,
Pa kuru ļaunā ligzdā tiek;
Tavs zobens burvi pīšļos trieks!
Teikt vairāk nedrīkstu, kas darāms;
Viss, ko tev nākamība sniegs,
Mans dēls, ir tavā paša varā.»
Pie veča kājām Ruslans krīt
Un priekā skūpsta viņa roku.
Viss pēkšņi it kā gaišāk spīd,
Sirds nesajūt vairs tumšo moku.
Bet mirkli atplaukušais skats
Drīz atkal tumšā ēnā tinas…
«Tavs skumju cēlonis man zināms,
To tūdaļ izkliedēšu pats,»
Teic sirmgalvis. «Tu mokies domās,
Ka burvis viņu glāstiem skar;
Jel esi mierīgs: šādā lomā
Maz jaunavai viņš kaitēt var.
Viņš zvaigznes sedz pie debess juma,
Viņš iesvelpjas — un mēness trīc;
Bet spītēt laika tecējumam
Pat viņa zintis nepalīdz.
Viņš, greizsirdībā trīcot, sargāt
Aiz durvju bultām vien vairs māk
Un mocīt nevarībā bargā
To, kur nekā tas nepanāk;
Viņš kluss ap gūstekni tur staigā
Un nikni savu likstu lād…
Bet, varoni, jau nakts; tev vaigā
Ir nogurums; laiks spēkus krāt.»
Uz mīkstām sūnām Ruslans liekas
Pie pavarda, kas lēni dziest,
Lai guļot spirgtums kaulos briest.
Viņš valstās, pūš, bet nejūt miega…
Līdz beidzot pieceldamies teic:
«Tēvs, šonakt miegs no manis steidz!
Nav miera sirdij, ko lai dara,
Ne aizmigt var, ne tālāk jāt;
Ļauj sarunā vēl spirdzināt
Man dvēseli pie tava gara.
Jel piedod pārdrošību, teic:
Kas esi tu, man it kā sūtīts
Par labvēli šeit ceļa jūtīs?
Kādēļ še vientuļš mūžu beidz?»
Ar skumju nopūtu un smaidu
Bilst vientulis: «Dēls, laika loms
Jau grimis liels, kopš tevi gaidu.
Tāls tēvu krasts. Es dzimis soms.
Kur svešiem nezināmas lejas,
Kur apkārt klintis drūmas slejas,
Tur bij mans jauno dienu rīts;
Tur ciema lopus ganos dzinu
Un, sila šalku piepildīts,
Nekā es cita nepazinu.
Bet nebij lemts, ka ilgi man
Tur bezrūpībā dienas skan.
Tai laikā auga ciemam tuvu
Kā zieds, kas rotā rudzu druvu,
Visdaiļā Naīna. Ikviens
Starp meičām viņu daudzināja
Par skaistāko. Reiz prcm no mājas
Es lopus laidu kā ikdien
Uz tālo līci meža galā.
Man dūkas dzied. Strauts oļus trin,
Un pēkšņi redzu: krasta malā
Sēž daiļava un kroni pin.
Mans liktenis te likts bij svaros…
Tā bija Naīna, mans varoni
Es gāju klāt — un dīvains kvēls
Man balva bij par skatu vienu;
Sirds juta — rīts vai vakars vēls —
Šo mīlas liesmu pieskārienu,
Kas reizē sāpīgs, salds un cēls.
Jau vasara bij pagājusi,
Kad reiz pa vidu rotaļai
«Es mīlu tevi, Naīn!» klusi,
Pats tvīkdams, izsacīju tai.
Bet Naīna tik pasmīnēja,
Tās skatiens lepnais kļuva ass;
Tad vienaldzīgi atbildēja:
«Gans, tevi nemīlu nemaz!»
Un viss man kļuva drūms un naidīgs:
Ne mežs, ne strauts, ne klinšu krūts,
Kur jautrās ganu spēles dūc, —
Nekas vairs nelika man smaidīt.
Sirds kalta, nerimdama gaidīt,
Un beidzot nodomāju es
Tad aizceļot no dzimtenes
Un jūrā kliedēt kaisles gūstu
Starp vīriem, kas prot vētru sveikt;
Tur kaujās varoņdarbus veikt,
Lai Naīnai reiz lepnums lūztu.
Bij drošu zvejas vīru daudz,
Kas atsaucās uz šādu dēku.
Drīz bruņas tēvu krastā klaudz
Ar še vēl nedzirdētu spēku:
Tur kaujas laivas selgā brauc…
Ar cerībām un kaismi spriegu
Mēs airējām, kurp vēji sauc;
Un desmit gadus viļņus, sniegus
Eij asins šaltīm sārtot ļauts.
Un skrēja vēsts: dažs ķēniņš nobāl,
Kad uzlido mans pulks kā rēgs,
Un bruņiniekiem rindas šķobās,
Un tie no mūsu šķēpa bēg.
Mēs bargi cirtāmies bez bēdām,
Tad meslus, veltes dalījām,
Ar uzvarētiem dzīrot sēdām
Un visi kopā līksmojām.
Bet sirds bez Naīnas man kaisa,
Vai kauja bij vai dzīru tvans,
Un ilgas allaž tālē gaisa,
Kur dzimtie somu krasti skan.
Tad teicu: «Laiks mums doties mājās,
Lai bruņas vadzī pakarājas
Zem dzimto sētu lieveņiem!»
Tā sacīju — un airi svila
Līdz somu līča ūdeņiem;
Un, kāpjot krastā, varoņiem
Sirds lepnumā un priekā sila.
Nu brīdis cerētais ir klāt,
Nu piepildītas senās ilgas!
Ai satikšanās dienas zilgas,
Reiz arī man jūs atausāt!
Pie skaistules vislepnās kājām
Mans šķēps, ko asins rūsa klāja,
Un zelts, un pērles — viss bij mests
Un pats es karstas kaisles varā,
Viens apklusušu meiču barā,
Kur katra apskauž draudzenes,
Mēms stāvēju kā liktens svaros;
Bet viņa sprauda adatas
Un vienaldzīgi teica: «Varon,
Es tevi nemīlu nemaz!»
Vai vērts gan stāstīt to, mans dēls,
Ko izsacīt nav vārdiem spēka?
Vēl tagad sirdī senais kvēls
Kā ogles gail pēc ugunsgrēka;
Kaut esmu viens un visam tāls
Un dzird jau klaudzam kapu vārtus,
Vēl tomēr sūro miņu sāls
Rieš asaru pār sirmo bārdu.
Bet klausies: manā tēvijā
Ir mežos ciems, kurp reti jāj;
Tur zveji glabā zinšu vārdus.
Tur ezeri starp klintīm dus
Un mūžameži apkārt slienas,
Tie sargā sirmus zintniekus,
Kas domu domā augas dienas
Un, noslēpumā grimstot, klus.
Vied viņu jausma šaušalīgā
Gan to, kas bijis, to, kas taps,
Un burvju varai paklausīga
Pat mīlestība kļūst un kaps.
Un, lūk, es, mīlas alcējs, arī
Tad nolēmu, lai dlvie gari
Man palīdz Naīnu reiz burt,
Tai saltā sirdī pavasari
Un kaislu mīlas kvēli kurt.
Es devos tālu brīvā klaidā
Un dziļi mežu biezokņos;
Tur burvju zintīs gremdējos
Daudz gadu nemanāmā laidā.
Un beidzot nāca mirklis tas,
Kad piecēlos es laimes smaidā:
Man apslēpts nebij vairs nekas!
Man vārdotāju spēks bij rokā.
Lai mīla plaukst! Gals ilgu mokām!
Jau uzvara pie sliekšņa skan;
Tu, Naln, piederēsi man!
Tā domāju — bet liktens smēja:
Viņš atkal mani uzvarēja.
Es, jauneklīgas skubas dzīts,
Pilns kaislas vēlēšanās, skrienu
Un vārdus burvju mezglā sienu,
Lai gari nāk; mežs krēslā tīts,
Tad cauri zibens bulta šaujas,
Kauc gaisi, koki vaida līdz,
Un zeme man zem kājām trīc…
Tad pēkšņi viss ir piepildīts —
Un redzu: vecenīte sīka
Sēž manā priekšā sirma, līka;
Tai kūkums dreb un deguns sīc,
Un trūdi jau no elpas garo.
Tā bija Naīna, mans varon!..
Es, šausmās sastindzis un bāls,
Uz baigo parādību vēros,
Sev neticēdams, šaubās svēros,
Tad raudot saucu: «Sapnis tāls!
Vai tiešām, Naīn, tu tā esi!
Kur jaunība un skaistums tavs,
Kam līdzīga zem saules nav?
Kāds jods šo lāstu tev ir nesis?
Teic — vai ir sen, kopš toreiz pats
No dvēseles un tevis šķīros?
Teic, Naīn!» — «Četrdesmitais gads!)
Un vecenei zib kautri skats:
«Man šodien septiņdesmit dzīro.
Ko darīt, draugs,» tā viņa ķērc,
«Kā putni mūsu gadi skrēja,
Reiz bijām jauni — skumt nav vērts
Tie ziedi abiem noziedēja.
Jo labāk, draugs, jel tici man,
Ja prom tās palaidnību dienas;
Es esmu sirma, tiesa gan,
Varbūt pat kūkums plecos slienas,
Nav vairs, kā bija, šis un tas,
Trūkst senās dzirksts un mīlības;
Bet toties (vecā aiztur dvesmu)
Tev atklāšu: es burve esmu!»
Un bija tiešām tiesa tai.
Mēms stāvēju es viņas priekšā
Un stulbs kā muļķis beidzamais,
Ar visu zinti purvā iekšā.
Bet, lūk, kur šausmas: piepildīts
Mans būrums vigā bij, kā nākas.
Jau sirmā dīva kaislē trīc,
Pret mani mīla viņai sākas.
Tā muti baigo smaidā viebj,
Par mīlu šļupst un pretim stiepj
Man savas izģindušās rokas.
Jel iedomā tu manas mokas!
Man mulsā skatiens sānis klīst,
Tai kāss pa vidu vārdiem pinas,
Bet kaislais stāsts kā straume līst:
«Sirds mana beidzot iepazina,
Kur viņas prieks, mans dārgais draugs;
Tā mūžam maigās jūtās plauks
Kā puķe pavasara šalkās…
Es tvīkstu, mīļais, ātrāk skauj
Un visu, visu baudīt ļauj…
Nāc, mīļais, nāc, es mirstu alkās…»
Tad viņa gurdi plakstus ver
Un ilgošanās pilna sliecas;
Tad manu svārku malu tver
Un kārnām rokām tālāk tiecas…
Es šausmās miedzu acis ciet,
Lai neredzētu baigo rēgu;
Tad izrāvos un kliegdams bēgu,
Līdz zemes malai gatavs skriet.
«Ak necienīgais!» viņa sauca.
«Kurš cits gan rāmo mūžu jauca
Man, nevainīgai jaunavai!
Pats zagi Naīnai tu sirdi,
Pats tagad nicini, vai dzirdi!
Lūk, vīrieši! Posts pieviltai:
Tā pati vainīga, ak vai!
Viņš mani, nelietīgais, paved,
Sveļ mīlas kaislībā un pamet!..
Ak krāpnieks ļaunais! Kur mans gods?
Gan nāks tev, meitu zaglim, sods!»
Tā šķīrāmies. Sen apsūnots,
Se mītu viens kopš viņām dienām
Ar sirdi, kur viss rūgtums krāts;
Un sirmgalvi starp akmens sienām
Te priecē daba, miers un prāts.
Jau kapa bedre tumša zvēro;
Bet seno kaisli neaizmirst
Vēl vecene un naidā vēro,
Man atriebt alkdama, vai mirst;
Ar ļaunu vēlo mīlu mēro.
It visu gaišu sirds tai nīst,
Un arī tavā ceļā, protams,
Šīs vecās burves ienaids līst;
Bet bēdām mūžība nav dota.»
Ar dedzi Ruslans visu tver,
Ko sirmais stāsta; acis spodrās
Ne mirkli snaudā neaizver
Un nejūt domu zibā modrā,
Ka nakts jau rītam vārtus ver.
Ved saule starodama dienu…
Ar nopūtu un domu vienu
Skauj Ruslans burvi vientuļo;
Un cerība jau spārno to;
Viņš ārā iet. Zviedz kumeļš raitais.
Lēkt seglos aši Ruslans steidz,
Cērt svilpdams piešus tālai gaitai,
«Tēvs, neaizmirsti mani!» sauc
Un auļo pāri stepes pļavai.
Bet zintnieks, tāls jau kaujas slavai,
Sauc: «Labu ceļa vēju, dēls!
Sveiks, uzticīgais mīlai savai!
Lai padoms mans tev sirdī kvēl!»
Читать дальше