Aleksandrs Puškins - Ruslans un Ludmila

Tā, zemes gājējs vienaldzīgais,
Es vaļas brīžos, klusi sveikts,
Te liku skanēt liras stīgai,
Par senatni tāltumšo teikt.
Es dziedāju — un zuda sāpes,
Ka laime pāri dara man,
Ka pieviļ Dorīda nez kāpēc,
Ka muļķu mēlnesība skan.
Uz izdomas visātriem spārniem
Līdz zemes malai skrēja prāts;
Un nemanīju, kaismes pārņemts,
Ka mākons tumšs man pāri krāts!.
Es gāju bojā… Svētais glābējs
Kopš pirmām aukām tu man šeit,
Ai draudzība, kas sniedzi slāpēs
Man malku slimai dvēselei!
Tu vētru bargo remdināji,
Sirds atkal mierā saldi smelgs;
Tu brīvību man saglabāji,
Kas visu karsto siržu elks!
No Ņevas krastiem tālu šķīries
Un zudis tenku pasaulei,
Es redzu te, caur gaisiem tīriem
Kā Kaukāzs lepnās pieres slej.
Es, lūkodamies stāvās kraujās
Un klinšu drūmā daiļumā,
Sev jaunu spēku jūtu saujās,
Man dabas ainas pretī māj
Un mežonīgas plaši veras;
Kā agrāk dvēsele arvien
Vēl smagu domu neatdzeras —
Bet dzejas dzirksts tai garām skrien.
Un iespaidus man meklēt velti:
Ir pagājis mans dzejas laiks,
Viss mīlas, sapņu cēliens maigs,
Kad iedvesmu sirds prata smelties!
Ir garām īsais jūsmas rīts —
Uz mūžu zudis tam ir līdz
Mans dzidro dziesmu kamols zeltīts…