ALEKSANDRS PUŠKINS: NELAIĶA IVANA PETROVIČA BELKINA NOVELES

Jaunie ļaudis šķīrās. Liza, no meža iznākusi, pār­gāja pār lauku, ielavījās dārzā un pa galvu pa kaklu aizskrēja uz fermu, kur Nastja viņu gaidīja. Tur viņa pārģērbās, izklaidīgi atbildēdama uz sirdsdraudzenes nepacietīgajiem jautājumiem, un iegāja viesistabā. Galds bija klāts, brokastis gatavas, un mis Zaksone — jau nobalsinājusies, ar sažņaugtu vidukli — zieda sviestu uz plānām riciņām. Tēvs meitu uzslavēja par agro pastaigu. — Nav nekā veselīgāka, — viņš teica, — kā celties rītausmā. — Tad viņš minēja da­žus piemērus, smeltus no angļu žurnāliem, par ilga mūža dzīvotājiem, piebilzdams, ka visi ļaudis, kas dzī­vojuši vairāk nekā simt gadu, nav lietojuši degvīnu un cēlušies rītausmā kā ziemu, tā vasaru. Liza viņā neklausījās. Domās viņa atkārtoja visu rīta tikšanos, visu Akuļinas sarunu ar jauno mednieku, un viņu sāka mocīt sirdsapziņa. Velti viņa mēģināja sev pie­rādīt, ka tērzēšanā nav pārkāpusi pieklājības ro­bežas, ka šai draiskulībai nevar būt nekādu seku, viņas sirdsapziņa kurnēja skaļāk, nekā prāts spēja mierināt. Vislielākās raizes sagādāja solījums, ko bija devusi uz rītdienu: viņa jau bija gatava lauzt savu svinīgo zvērestu. Taču Aleksejs, velti nogaidī­jies, varēja nākt un sameklēt ciemā kalēja Vasilija meitu, īsto Akuļinu, resnu, bakurētainu skuķi, un tā atklāt viņas vieglprātīgo nedarbu. Šī doma Lizu šaus­mināja, un tā viņa apņēmās nākamajā rītā atkal ierasties birzī Akuļinas lomā.

Aleksejs bija sajūsmināts, visu dienu viņš domāja par savu jauno paziņu; bet nakti melnīgsnējās skais­tules tēls pat sapnī vajāja viņa iztēli. Gaisma tikko ausa, kad viņš bija jau apģērbies. Pat bisi nepielādē- jis, viņš devās laukā ar savu uzticīgo Sbogāru un aizsteidzās uz norunāto tikšanās vietu. Kāda pus­stundā pagāja neciešamās gaidās; beidzot viņš pa­manīja krūmos pazibam zilo sarafānu un metās mīļa­jai Akuļinai pretī. Viņa uzsmaidīja tā pateicības jūs­mai, taču Aleksejs tūliņ pamanīja viņas sejā skumju un nemiera pēdas. Viņš vēlējās zināt iemeslu. Liza atzinās, ka šāds solis viņai pašai šķiet vieglprātīgs, ka viņa to nožēlo, ka šoreiz vienīgi nav gribējusi lauzt doto vārdu, taču šī tikšanās būšot pēdējā; viņa lūdzot pārtraukt pazīšanos, kas ne pie kā laba ne­varot novest. Tas viss, protams, tika pateikts zem­nieku izloksnē; taču domas un jūtas, vienkāršai mei­tenei neparastas, pārsteidza Alekseju. Viņš pielie­toja visu savu daiļrunību, lai atrunātu Akuļinu no viņas nodoma; centās pārliecināt, ka viņa tieksmes nevainīgas, solījās nekad nedot iemeslu nožēlām, pa­klausīt viņai it visur, svinīgi lūdza neatraut vienīgo prieku: tikties vienatnē kaut vai pārdienās, kaut vai divreiz nedēļā. Viņa valoda pauda īstu kaisli, un tobrīd viņš patiesi bija iemīlējies. Liza uzklausīja viņu klusēdama. — Solies man, — viņa beidzot teica, — ka tu mani nekad sādžā nemeklēsi un arī netaujāsi pēc manis. Solies, ka nemeklēsi ar mani satikties citur kā vien tur, kur es pati nolikšu. — Aleksejs gribēja zvērēt pie svētās piektdienas, taču Liza ar smaidu no tā atturēja. — Man nevajag zvērestu, — viņa teica, — pietiek ar tavu solījumu. — Pēc tam viņi draudzīgi sarunājās, kopā pa mežu staigādami, līdz tam brīdim, kad Liza pateica: laiks. Viņi šķīrās, un Aleksejs, palicis viens, nevarēja saprast, kā vien­kāršs lauku skuķis, divas reizes tiekoties, paspējis iegūt pār viņu tik lielu varu. Attiecībās ar Akuļinu bija kaut kas jauns un jauks, un, lai gan dīvainās zemniecītes priekšraksti šķita apgrūtinoši, taču doma, ka varētu neturēt doto vārdu, viņam nenāca pat prātā. Patiesībā bija tā, ka, par spīti baigajam gre­dzenam, noslēpumainajai sarakstei, drūmajai bezcerī­bai, Aleksejs bija lādzīgs un dedzīgs zēns tīru sirdi, kas nevainībā spēja izjust baudu.

Ja es klausītu savai patikai, katrā ziņā itin sīki aprakstītu jauno ļaužu tikšanos, arvien pieaugošās savstarpējās simpātijas un paļāvību, nodarbības, sa­runas; taču zinu, ka lielākā tiesa manu lasītāju ne­priecātos man līdzi. Tik sīks apraksts liktos salkans, tāpēc es to izlaidīšu, īsumā pateicis, ka nepagāja ne divi mēneši, kad mans Aleksejs jau bija bez jēgas iemīlējies; arī Liza nebija vienaldzīgāka, lai gan klu­sāka nekā viņš. Abi viņi patlaban bija laimīgi un maz domāja par nākotni.

Doma par nesaraujamām saitēm diezgan bieži pa­zibēja viņu prātos, taču par to viņi viens ar otru nerunāja. Iemesls skaidrs: lai kā Aleksejs bija pie­ķēries savai mīļajai Akuļinai, viņš vienmēr atcerējās atstatumu starp sevi un nabaga zemnieci; bet Liza zināja, cik naidīgi viņu tēvi, un neiedrošinājās cerēt uz samierināšanos. Turklāt viņas patmīlību slepeni urdīja tumša romantiska cerība beigu beigās redzēt Tugilovas muižnieku pie Prilučinas kalēja meitas kā­jām. Pēkšņi svarīgs notikums gandrīz izjauca viņu attiecības.

Skaidrā, saltā rītā (ar kādiem tik bagāts mūsu krievu rudens) Ivans Petrovičs Berestovs izjāja pa­staigā, katram gadījumam paņēmis līdzi kādus trīs pārus kurtu, zirgu puisi un dažus saimes puikas ar tarkšķiem. Tai pašā laikā Grigorijs Ivanovičs Murom- skis, laba laika vilināts, bija licis seglot strupasti ķēvīti un palaidis to rikšiem gar savu anglizēto īpa­šumu. Tuvodamies mežam, viņš ieraudzīja savu kai­miņu lepni sēžam zirgā, lapsādas kazakīnu mugurā, un gaidām zaķi, ko puikas klaigādami un tarkšķinā­dami dzina 110 krūmiem. Ja Grigorijs Ivanovičs varē­jis paredzēt šo tikšanos, protams, viņš pagrieztos sānis; taču viņš uzjāja Berestovam virsū pavisam ne­gaidīti un atradās no viņa pistoles šāviena attālumā. Muromskis, kā jau izglītots eiropietis, piejāja savam pretiniekam klāt un pieklājīgi sveicināja. Berestovs atbildēja ar centību, ar kādu mācīts lācis klanās kun­giem pēc sava vadātāja pavēles. Šai brīdī zaķis iz­skrēja no meža un joza pa lauku. Berestovs un zirgu puisis sāka cujināt pilnā rīklē, palaida suņus un cik jaudas lēkšoja pakaļ. Muromska zirgs, nekad nebijis medībās, satrūkās un sāka auļot. Muromskis bija izslavējis sevi par teicamu jātnieku, tāpēc lāva zir­gam vaļu un iekšēji bija apmierināts ar šo gadījumu, kas viņu paglābis no nepatīkamā sarunu biedra. Taču ķēve, aiztraukusies līdz gravai, kuru nebija laikus pamanījusi, pēkšņi pasitās sānis, un Muromskis neno­turējās seglos. Diezgan smagi nokritis uz sasalušās zemes, viņš gulēja, lādēdams savu strupasti, kura, it kā atjēgusies, ka jātnieka nav, tūliņ apstājās. Ivans Petrovičs pieauļoja pie viņa un apjautājās, vai neesot sasities. Pa to laiku zirgu puisis atveda vai­nīgo ķēvi, turēdams to pavadā. Viņš palīdzēja kun­gam ierāpties seglos, bet Berestovs aicināja Murom- ski ciemos. Muromskis nevarēja atteikties, jo sajutās pateicību parādā, un tā Berestovs atgriezās mājās ar slavu, norīdījis zaķi un vezdams ievainotu savu pre­tinieku, gandrīz kā kara gūstekni.

Kaimiņiem brokastojot izraisījās diezgan draudzīga saruna. Muromskis palūdza Berestovam līnijratus, jo atzinās, ka mazliet sadauzījies un tāpēc nespēj nokļūt mājās jāšus. Berestovs viņu pavadīja līdz lievenim, bet Muromskis nebrauca prom, pirms nebija saņēmis godavārdu, ka nākamajā dienā (un kopā ar Alekseju Ivanoviču) ieradīsies Prilučinā draudzīgās pusdienās. Tā sens un dziļi iesakņojies naids, šķiet, bija gatavs izbeigties strupastes ķēves tramīguma dēļ.

Liza izskrēja pretī Grigorijam Ivanovičam. — Kas noticis, tēt? — viņa izbrīnījusies jautāja. — Kāpēc jūs klibojat? Kur jūsu zirgs? Kam pieder šie līnij­rati? — To nu gan tu neuzminēsi, my dear\ — Gri­gorijs Ivanovičs viņai atbildēja un pastāstīja, kas noticis. Liza neticēja savām ausīm. Grigorijs Ivano­vičs, neļāvis viņai atjēgties, paziņoja, ka rīt pie viņa pusdienošat abi Berestovi. — Ko jūs sakāt! — viņa iesaucās nobālējusi. — Berestovi, tēvs un dēls! Rīt pie mums pusdienos! Nē, tēt, kā nu zināt: es neparko nerādīšos. — Ko, vai tu jukusi? — tēvs iesaucās. — Vai sen, kopš esi kļuvusi tik kautrīga, vai arī tev pret viņiem iedzimta naids, gluži kā tādai romānu varonei? Pietiek, nemuļķojies … — Nē, tēt, neparko pasaulē, ne par kādiem dārgumiem nerādīšos Beres- toviem. — Grigorijs Ivanovičs paraustīja plecus un vairāk nestrīdējās, jo zināja, ka, pretim runājot, no viņas neko nepanāks; viņš devās atdusēties pēc savas ievērojamās pastaigas.