ALEKSANDRS PUŠKINS: NELAIĶA IVANA PETROVIČA BELKINA NOVELES

1 Musu piezīme paliek speķa (lat).

jaunību; turklāt viņš valkāja melnu gredzenu ai miroņgalvas attēlu. Guberņā tas viss bija ārkārtīgs jaunums. Jaunkundzes viņa dēļ zaudēja prātu.

Taču visvairāk par viņu bija ieinteresēta mana anglomāna meita Liza (jeb Betsi, kā viņu parasti uz­runāja Grigorijs Ivanovičs). Tēvi viens otru neap­meklēja, Liza Alekseju vēl nebija redzējusi, turpre­tim visas jaunās kaimiņienes par viņu vien runāja. Lizai bija septiņpadsmit gadu. Melnās acis atdzīvināja viņas melnīgsnējo un ļoti patīkamo seju. Viņa bija vienīgais, tātad lutinātais bērns. Viņas spriganums un nemitīgie nedarbi sajūsmināja tēvu un dzina iz­misumā viņas madāmu mis Zaksoni, četrdesmit gadu vecu, klīrīgu jaunavu, kura balsināja seju un ar anti- monu krāsoja uzacis, divreiz gadā pārlasīja Pamelu, par visu to saņēma divi tūkstoši rubļu un mira aiz garlaicības šai barbariskajā Krievijā.

Lizu apkalpoja Nastja; viņa bija vecāka, taču tik­pat aušīga kā viņas jaunkundze. Liza viņu ļoti mīlēja, atklāja tai visus savus noslēpumus, kopā gudroja nedarbus; vārdu sakot, Prilučinas ciemā Nastja bija daudz ievērojamāka persona nekā jebkura favorīte vai sirdsdraudzene franču traģēdijā.

— Atļaujiet man šodien aiziet ciemos, — jaun­kundzi ģērbdama, reiz teica Nastja,

— Labi, bet uz kurieni?

— Uz Tugilovu pie Berestoviem. Viņu pavāra sie­vai šodien vārda diena, vakar bija atnākusi, uzaici­nāja mūs pusdienot.

— Palūk! — Liza teica. — Kungi ķildojas, bet kalpi cits citu pacienā.

— Ak, kāda mums daļa gar kungiem! — Nastja iesaucās. — Turklāt esmu jūsējā, nevis tētiņa. Jūs taču vēl neesat ķildojusies ar jauno Berestovu; vecie lai plēšas vien, ja tas viņiem dara prieku.

— Pacenties, Nastja, ieraudzīt Alekseju Berestovu un izstāsti man sīki, kāds viņš izskatās un kas viņš par cilvēku.

Nastja nosolījās, un Liza visu dienu nepacietīgi gaidīja viņu atgriežamies. Vakarā Nastja pārnāca.

— Nu, Lizaveta Grigorjevna, — viņa teica, ienāk­dama istabā, — redzēju jauno Berestovu, noskatīju tiku tikām; augu dienu bijām kopā.

— Kā tā? Stāsti, stāsti visu pēc kārtas.

— Nu, klausieties, gājām mēs, es, Aņisja Jego- rovna, Ņeņila, Duņka . . .

— Labi, zinu. Un tad?

— Atļaujiet, stāstīšu visu pēc kārtas. Tā nu atnā­cām uz pašām pusdienām. Istaba viesu pilna. Bija no Kolbinas, Zaharjevas pārvaldniece ar meitām, no Alupinas .. .

— Nu! Bet Berestovs?

— Pagaidiet jel. Tā nu mēs sasēžamies ap galdu, pārvaldniece goda vietā, es viņai blakus … meitas ņem un uzpūšas, bet man uz tām nospļauties …

— Ak, Nastja, cik tu esi garlaicīga ar savu mūžīgo sīkumu klāstīšanu!

— Cik jūs gan esat nepacietīga! Nu, lūk, piecēlā­mies mēs no galda … bet sēdējām stundas trīs, un pusdienas bija varenas; zila, sarkana un svītraina blanmanžē kūka… Tā nu pieceļamies mēs no galda un ejam dārzā skriet pēdējos pārus, un jaunais kungs tad arī ierodas.

— Nu un? Vai tiesa, ka viņš tik glīts?

-— Apbrīnojami glīts, var teikt, skaistulis. Slaids, garš, sārtin sārtiem vaigiem .. .

— Patiesi? Bet es domāju, viņam bāla seja. Un tālāk? Kāds viņš tev šķita? Skumīgs, domīgs?

— Ejiet nu! Tik traku savu mūžu neesmu redzē­jusi. Bija sadomājis ar mums pēdējos pārus ķert.

— Ar jums ķert pēdējos pārus! Neiespējami!

— Ļoti iespējami! Un ko izdomājis! Noķer un nu tikai ņemas bučot.

— Nu gan tu, Nastja, melo.

— Nudien, nemeloju. Ar pūlēm tiku no viņa vaļā. Visu dienu ar mums vien nojaucās.

— Kā tad tā, stāsta taču, esot iemīlējies un ne uz vienu neskatoties?

— Nezinu, bet uz mani gan pārlieku skatījās un uz Taņu, pārvaldnieces meitu, arī; un tāpat uz Kolbi- nas Pašu; neiešu melot, jāsaka — nevienu nenonie­cināja, tāds nerātnis.

— Apbrīnojami! Bet ko muižā par viņu dzird?

— Jaunais kungs, saka, esot lielisks: tik gan labs, tik jautrs. Nelāgi tikai — pārlieku skrienot pakaļ meitām. Manuprāt, tā vēl nav nekāda nelaime: ar laiku kļūs prātīgāks.

— Kā man viņu gribētos redzēt! — Liza nopūzda­mās teica.

— Nu kas tur pavisam? Tugilova no mums nav tālu, tikai trīs verstis: ejiet uz to pusi pastaigāties vai jāšus; noteikti viņu satiksiet. Viņš taču katru dienu agri no rīta iet ar bisi medībās.

— Nē, tā nav labi. Var vēl nodomāt, ka skrēju viņam pakaļ. Turklāt mūsu tēvi ķildojas, un tāpēc no

pazīšanās nekas neiznāks . .. Ak, Nastja! Vai zini ko? Pārģērbšos par zemnieci!

— Nu, brangi: uzvelciet rupju kreklu, sarafānu un droši ejiet uz Tugilovu; galvoju, Berestovs jūs garām nepalaidīs.

— Un runāt šejieniešu izloksnē es māku labi. Ak, Nastja, mīļā Nastja! Cik jauka izdoma! — Un Liza nolikās gulēt ar ieceri katrā ziņā savu jautro nodomu piepildīt.

Nākamajā dienā viņa tūliņ ķērās pie sava plāna realizēšanas: aizsūtīja uz tirgu pēc rupja audekla, zilas kokvilnas drānas un vara podziņām, ar Nastjas palīdzību piegrieza kreklu un sarafānu, nolika pie šūšanas visas saimes meitas, un pievakarē tērps bija gatavs. Liza pielaikoja jauno rotu un spoguļa priekšā atzinās, ka tik jauka nekad nav izskatījusies. Viņa atkārtoja savu lomu, iedama zemu locījās un vairā­kas reizes pēc tam pašūpoja galvu, gluži kā māla runcis, runāja zemnieku izloksnē, smējās, ar pie­durkni aizsegusies, un ieguva pilnīgu Nastjas atzi­nību. Tikai viena lieta nepadevās: mēģināja viņa pagalmā pastaigāties basām kājām, taču zāle durstīja maigās pēdas, bet smiltis un oļi šķita neciešami. Nastja arī te viņai palīdzēja: noņēma Lizas kājai mēru, aizskrēja uz lauku pie gana Trofima un pasū­tīja vīžu pāri. Nākamajā dienā pirms rītausmas Liza jau pamodās. Visa māja vēl gulēja, Nastja pie vār­tiem gaidīja ganu. Atskanēja taure, un sādžas ganām­pulks aiztusnīja gar kunga sētu. Trofims garām- iedams iedeva Nastjai mazas, raibas vīzītes un sa­ņēma no viņas pusrubli atalgojumam. Liza klusī­tēm pārģērbās par zemnieci, čukstot pateica Nastjai rīkojumus attiecībā uz mis Žaksoni, izgāja pa virtu­ves durvīm un cauri sakņu dārzam izskrēja laukā.

— Nu, pēc visa. — Tomēr? — Vai nu kungu no kalpa neatšķirsi? Ģērbies neesi tā, arī runa tev citāda, un suni tu sauc svešā mēlē. — Liza ik brīdi jo vairāk iepatikās Aleksejam. Ieradis ar glītajām lauciniecēm neko nevilcināties, viņš gribēja meiču apskaut; taču Liza atlēca nost no viņa un uzreiz kļuva it barga un salta, un, kaut gan tas Alekseju sasmīdināja, taču atturēja no turpmākajiem tīkojumiem. — Ja jūs gribat, lai mēs būtu draugi, — viņa nopietni teica,

— tad lūdzu rokas nepalaist. — Kas tev iemācījis tādas gudrības? — Aleksejs jautāja, skaļi smieda­mies. — Vai tikai tā nebūs Nastjeņķa, mana paziņa, jūsu jaunkundzes kalponīte? Paskat, kādā ceļā iz­platās izglītība! — Liza sajuta, ka nav noturējusies lomā un tūliņ atģidās. — A ko tu domā? — viņa at­bildēja. — Vai tad es kungu namā nekad neesmu bi­jusi? Gan jau tiku tikām visu ko nācies dzirdēt un redzēt. Tomēr, — viņa turpināja, — ar tevi pļāpājot, sēnes nesalasīšu. Ej tu, kungs, uz vienu, es iešu uz citu pusi. Sveiki… — Liza gribēja aiziet. Aleksejs viņu satvēra pie rokas. — Kā tevi, sirsniņ, sauc?

— Par Akuļinu, — Liza atbildēja, cenzdamās izraut savus pirkstus no Alekseja rokas, — laid jel, kungs; man ari laiks iet mājās. — Nu, mīļā Akuļina, katrā ziņā apciemošu tavu tētiņu kalēju Vasiliju. — Ko tu saki! — Liza strauji iesaucās. — Dieva dēļ, nenāc! Ja mājās uzzinās, ka esmu ar kungu vienatnē birzi pļāpājusi, tad esmu postā, tēvs mani līdz nāvei pie­kaus. — Bet es katrā ziņā gribu tevi atkal satikt. — Nu, kādreiz jau atnākšu uz šejieni sēnēs. — Kad tad? — Kaut vai rītu. — Mīļā Akuļina, būtu tevi no­bučojis, taču nedrīkstu. Tad rīt šai pašā laikā, vai ne? — Jā, jā. — Un tu mani nepiekrāpsi? — Nepie­krāpšu. — Nodievojies. — Nudien, zvēru pie svētās piektdienas, atnākšu.