ALEKSANDRS PUŠKINS: NELAIĶA IVANA PETROVIČA BELKINA NOVELES

Nebiju vēl paguvis norēķināties ar savu iepriek­šējo važoni, kad Dūņa atgriezās ar patvāri. Mazā ko­ķete ar pirmo acu uzmetienu bija pamanījusi, kādu iespaidu uz mani atstājusi; viņa nodūra lielās, zilās acis; sāku ar viņu sarunāties, viņa atbildēja man bez mulsas, kā meitene, kas redzējusi pasauli, Viņas tēvam piedāvāju glāzi punša; Dūņai pasniedzu tasi tējas, un mēs trijatā sākām tērzēt gluži kā seni pa­ziņas.

Zirgi sen jau piebraukti, bet man negribējās un negribējās šķirties no uzrauga un viņa meitas. Bei­dzot es sāku no viņiem atvadīties; tēvs man novēlēja labu ceļa vēju, bet meita pavadīja līdz ratiem. Priekš­namā apstājos un palūdzu atļauju viņu nobučot. Dūņa atļāva .. . Daudz skūpstu varu uzskaitīt,

Kopš nododos es tādām lietām, —

taču neviens nav atstājis tik ilgas, tik patīkamas atmiņas.

Bija aizritējuši vairāki gadi, un atkal man gadījās braukt pa to pašu lielceļu, būt tais pašās vietās. Atce­rējos vecā uzrauga meitu un nopriecājos, iedomājot, ka atkal viņu redzēšu. Tomēr nodomāju, sak, varbūt vecais uzraugs jau atcelts; varbūt Dūņa jau precēju­sies. Arī doma, ka viens vai otrs varētu būt miruši, pazibēja man galvā, un es tuvojos *** stacijai ar skumjām nojautām. Zirgi apstājās pie pasta namiņa. Iegājis iekšā, tūliņ pazinu bildītes, kas attēloja pazu­dušā dēla dzīves stāstu; galds un gulta stāvēja agrā­kajās vietās; taču uz palodzēm vairs nebija puķu un viss pauda panīkumu un nevīžību. Uzraugs gulēja, apsedzies ar lielo kažoku; mana ierašanās viņu uz­modināja, viņš paslējās augšā .. . Tas patiesi bija Samsons Virins, taču cik vecs kļuvis! Kamēr viņš posās pārrakstīt manu ceļazīmi, raudzījos uz viņa sir­majiem matiem, uz sen neskūtās sejas dziļajām grum­bām, uz salīkušo muguru — un nevarēju vien no­brīnīties, kā trīs vai četri gadi varējuši mundru vīru pārvērst par nevarīgu sirmgalvi. — Vai tu atceries mani? — jautāju viņam. — Mēs taču esam veci pa­ziņas. — Var jau būt, — viņš drūmi atbildēja. — Ceļš ir liels, daudz ceļinieku te apstājas. — Kā klājas tavai Dūņai? — taujāju. Vecais saduga. — Dievs viņu zina, — viņš atbildēja. — Tad jau viņa būs precē­jusies? — jautāju. Vecais izlikās jautājuma nedzirdē­jis un čukstēdams lasīja manu ceļazīmi. Metu pie ma­las jautājumus un palūdzu uzlikt tēju. Man nedeva mieru ziņkārība, cerēju, ka punšs atraisīs mana vecā paziņas mēli.

Nebiju maldījies: vecais no piedāvātās glāzes ne­atteicās. Pamanīju, ka rums izklaidē viņa drūmumu. Pie otras glāzes viņš kļuva runīgs: atcerējās vai arī izlikās, ka atceras mani, un es klausījos stāstu, kurš toreiz mani stipri ieinteresēja un aizkustināja.

— Ak, tad jūs pazināt manu Duņu? — viņš iesāka. — Kas gan viņu nepazina? Ak, Dūņa, Dūņa! Kas par meitu bija! Lai kas brauc garām, viņu uzteic, neviens ļauna vārda nesaka. Kundzes dāvināja viņai gan lakatiņus, gan auskarus. Braucēji kungi tīšuprāt ap­stājās it kā pusdienot vai vakariņot, bet patiesībā — tikai lai ilgāk paskatītos uz Duņu. Lai cik bargs gadī­jās dažs kungs, viņas klātbūtnē aprima un sarunājās ar mani žēlīgi. Ticiet vai ne: kurjeri, feldjēgeri ar viņu tērzēja pa pusstundai.

Viņa bija mājas balsts: paspēja visu — gan uz­kopt, gan izvārīt. Un es, vecais muļķis, nevarēju ne noskatīties, ne nopriecāties; vai es gan nemīlēju savu Duņu, vai es gan neloloju savu bērnu; vai viņai te slikti klājās? Taču nē, dievu piesaukdams, nelaimi neatvairīsi; ko liktenis lēmis, tam vajadzēja notikt.—- Tad vecais uzraugs sāka izklāstīt savas bēdas sīkāk.

Pirms trim gadiem kādā ziemas vakarā, kad uz­raugs vilka līnijas jaunā grāmatā, bet meita aiz šķērs­sienas šuva kleitu, piebrauca trijjūgs, un ceļinieks čerkesu cepuri galvā, karavīra šineli mugurā, lakatu aptinies, ienāca iekšā, prasīdams zirgus. Visi zirgi bij izbraukti. To izdzirdis, ceļinieks jau pacēla balsi un pletni; taču Dūņa, pie tādām ainām pieradusi, izstei­dzās no sava kakta un laipni vērsās pie ceļinieka ar jautājumu: vai varbūt ko ēdīšot? Dūņas iejaukšanās atstāja savu parasto ietekmi. Braucēja dusmas ap­rima; viņš bija ar mieru gaidīt zirgus un pasūtīja vakariņas. Kad bija noņemta slapjā, pinkainā cepure, noraisīts lakats un noģērbts šinelis, izrādījās, ka at­braucējs ir jauns, slaids huzārs ar melnām ūsiņām. Viņš novietojās pie uzrauga, sāka jautri tērzēt ar viņu un tā meitu. Galdā tika uzliktas vakariņas. Pa to laiku atveda zirgus, un uzraugs lika nebarojot jūgt tos huzāra kulbā; taču atgriezies viņš atrada jauno cilvēku guļam gandrīz nemaņā uz sola: tam kļuvis nelabi, apsāpējusies galva, nekādi nebija iespējams braukt. Neko darīt! Uzraugs atdeva jaunajam cilvē­kam savu gultu un norunāja: ja slimajam nekļūs la­bāk, nākamajā rītā sūtīs uz S*** pēc daktera.

Nākamajā dienā huzāram kļuva ļaunāk. Viņa kalps aizjāja uz pilsētu pēc daktera. Dūņa aptina slimnie­kam galvu ar etiķī samērcētu lakatiņu, nosēdās ar savu šuvekli pie viņa gultas. Sirdzējs uzrauga klā­tienē vaidēja un ne vārda nerunāja, tomēr izdzēra divas tases kafijas un vaidēdams pasūtīja sev pusdie­nas. Dūņa nespēra prom no viņa ne soli. Ik brīdi viņš prasīja dzert, un Duna sniedza krūzīti ar pašas paga­tavoto limonādi. Slimais apmērcēja lūpas un, krūzīti atdodams, pateicībā ar savu vārgo roku spieda Dūņas roku. Ap pusdienas laiku atbrauca dakteris. Tas ap­taustīja slimā pulsu, parunāja ar viņu vāciski un krieviski paziņoja, ka slimniekam vajadzīgs miers, bet tālāk braukt varēšot pēc pāris dienām. Huzārs pasniedza dakterim divdesmit piecus rubļus par vi­zīti, uzaicināja uz pusdienām; dakteris palika, abi ēda ar teicamu apetīti, izdzēra pudeli vīna un šķīrās visai apmierināti viens ar otru.

Pagāja vēl diena, un huzārs pavisam atlaba. Bija ārkārtīgi jautrā omā, bez mitas jokojās gan ar Duņu, gan ar uzraugu; svilpoja dziesmas, tērzēja ar braucē­jiem, pierakstīja pasta grāmatā viņu ceļazīmes un lādzīgajam uzraugam tik ļoti iepatikās, ka trešajā dienā tam žēl bija šķirties no laipnā viesa. Bija svēt­diena; Dūņa saposās uz baznīcu. Huzāram piebrauca kulbu. Viesis atvadījās no uzrauga, bagātīgi atlīdzi­nādams par mājvietu un cienastu; atvadījās arī no Dūņas un piedāvājās aizvizināt viņu līdz baznīcai sādžas viņējā galā. Dūņa stāvēja neziņā … «Ko tu baidies?» tēvs teica. «Viņa augstlabdzimtība taču nav vilks, neapēdīs jau tevi; pavizinies līdz baznīcai.» Dūņa iesēdās kulbā blakus huzāram, kalps uzlēca uz bukas, važonis iesvilpās, un zirgi sāka lēkšot.

Nabaga uzraugs nesaprata, kā varējis atļaut savai Dūņai aizbraukt ar huzāru, kāds aptumsums viņam uznācis un kur bijis viņa prāts. Nepagāja ne pus­stunda, kad vecā vīra sirds sāka smelgt un pārņēma tāds nemiers, ka viņš nenocietās un gāja uz baznīcu. Tuvodamies baznīcai, redzēja, ka ļaudis jau izklīduši, bet Dūņas nav ne pagalmā, ne uz kāpnēm. Steidzīgi iegāja iekšā; mācītājs nāca laukā no altāra, ķesteris dzēsa sveces, divas večiņas vēl līkņāja kaktā; Dūņas baznīcā nebija. Nabaga tēvs ar pūlēm saņēmās un pajautāja ķesterim, vai meita bijusi baznīcā? Ķesteris atbildēja, ka neesot bijusi. Uzraugs devās mājās ne dzīvs, ne miris. Viņam palika vienīgā cerība: varbūt Dūņa jaunības aušībā sadomājusi aizvizināties līdz nākamajai stacijai, kur dzīvoja viņas krustmāte? Moku pilnā satraukumā uzraugs gaidīja atgriežamies trijjūgu, ar kuru viņu palaidis. Važonis ilgi nebrauca atpakaļ. Beidzot pievakarē viņš pārradās viens un piedzēries, ar nāvējošu ziņu: «No nākamās stacijas Dūņa aizbraukusi huzāram līdzi tālāk.»