Kurpnieka šaurais dzīvoklītis bija viesu pilns; tie bija lielāko tiesu amatnieki vācieši ar savām sievām un zeļļiem. No krievu ierēdņiem bija vienīgi vietējā posteņa policists, igaunis Jurko, kurš, kaut gan niecīga amata, bija pratis iegūt sevišķu mājastēva labvēlību. Kādus divdesmit piecus gadus viņš kalpoja šai amatā uzticīgi un taisnprātīgi, līdzīgi Pogoreļska [12] pastniekam. Divpadsmitā gada ugunsgrēks, iznīcinājis pirmo galvaspilsētu, aprija arī viņa dzelteno būdu. Taču tūdaļ pēc ienaidnieka aizdzīšanas tās vietā uzradās jauna, pelēcīga, ar baltām doriešu stila kolonnām, un Jurko atkal sāka staigāt tās priekšā ar āvu un rupjas vadmalas bruņās. Viņu pazina vairums vāciešu, kas dzīvoja pie Ņikitas vārtiem: dažiem no tiem bija nācies pie Jurko pat pārgulēt naktīs no svētdienas uz pirmdienu. Adrians tūliņ ar viņu iepazinās, kā jau ar cilvēku, pēc kura agru vai vēlu var būt vajadzība, un, kad viesi devās pie galda, viņi apsēdās blakus. Šulca kungs un kundze un viņu meita, septiņpadsmit gadu vecā Lothena, pusdienojot ar viesiem, kopīgiem spēkiem tos cienāja un palīdzēja virējai apkalpot. Alus plūda. Jurko ēda par četriem. Adrians no viņa neatpalika; viņa meitas vīzējās; saruna vācu valodā ik brīdi kļuva skaļāka. Pēkšņi mājastēvs pieprasīja uzmanību un, attaisīdams aizlakotu pudeli, uzsauca krieviski: «Uz manas krietnās Luīzas veselību!» Pusšampanietis sāka putot. Mājastēvs maigi noskūpstīja savas četrdesmitgadīgās draudzenes svaigo seju, un viesi trokšņaini izdzēra uz krietnās Luīzas veselību. — Uz manu laipno viesu veselību! — mājastēvs uzsauca, atkorķēdams otru pudeli; un viesi viņu tencināja, tukšodami savas glāzes. Tad veselības sekoja cita pēc citas: dzēra uz katra viesa veselību atsevišķi, dzēra uz Maskavas un uz vesela duča Vācijas pilsētiņu veselību, dzēra uz visām cunftēm kopā un uz katru atsevišķi, dzēra uz buršu un zeļļu veselību. Adrians dzēra cītīgi un kļuva tik jautrs, ka pats uzsauca kādu jocīgu tostu. Pēkšņi kāds viesis, resnais maiznieks, pacēla glāzi un uzsauca: — Uz to ļaužu veselību, kam mēs strādājam, unserer Kundleute. — Priekšlikums, tāpat kā visi citi, tika vienprātīgi un ar prieku pieņemts. Viesi sāka cits citam klanīties, drēbnieks kurpniekam, kurpnieks drēbniekam, maiznieks viņiem abiem diviem, visi maizniekam, un tā joprojām. Jurko, vērsdamies šai savstarpējās klanīšanās brīdī pie sava kaimiņa, ierēcās: «Kas ir? dzer, kaimiņ, uz savu miroņu veselību.» Visi sāka smieties, taču zārcinieks uzskatīja sevi apvainotu un saviebās. Neviens to nepamanīja, viesi dzēra joprojām, un dievnamos jau iezvanīja vakara dievkalpojumu, kad piecēlās no galda.
Viesi izklīda vēlu un lielāko tiesu jautrā omā. Resnais maiznieks un grāmatsējēs, kuram seja izskatījās kā sarkana saljāna sējumā, zem rokas aizveda Jurko uz viņa būdu, tā piepildīdami krievu sakāmvārdu: dots devējam atdodas. Zārcinieks pārnāca mājās piedzēries un nikns. — Nudien, kas tad tas ir? — viņš skaļi sprieda, — ar ko mans amats negodīgāks par citiem? Vai zārcinieks ir brālis bendem? Ko tie pagāni smejas? Vai tad zārcinieks ir meteņu āksts? Gribēju viņus ieaicināt uz mājas iesvētībām un sarīkot tādas dzīres, ka lai galvas kūp; bet tagad ni, nenieka viņi nedabūs! Saaicināšu tos, kam strādāju: pareizticīgos miroņus. — Ko tu, tētiņ, runā? — iesaucās kalpone, kas patlaban viņam noāva kājas. — Ko tu mels niekus? Pārmet krustu! Aicināt miroņus uz mājas iesvētībām? Vai prāts! — Nudien, saaicināšu, — Adrians turpināja, — un rītdien pat. Laipni lūdzam, mani labdari, nāciet rītvakar pie manis dzīrot; pacienāšu ar to, ko dievs devis. — Ar šiem vārdiem zārcinieks nolikās gultā un drīz vien sāka krākt.
Pagalmā vēl bija tumšs, kad Adrianu pamodināja. Tonakt bija nomirusi tirgone Trjuhina, un viņas pārvaldnieka ziņnesis jāšus bija ataulekšojis pie Adriana ar šo vēsti. Zārcinieks par to iedeva viņam divdesmit kapeikas mēriņam; steidzīgi apģērbās, paņēma važoni un brauca uz Razguļaju. Pie nelaiķes nama vārtiem jau stāvēja policija un kā kraukļi, kas saož līķi, pastaigājās tirgoņi. Nelaiķe gulēja uz galda, vaska dzeltena, taču vēl trūdēšanas neizķēmota. Ap viņu drūzmējās radi, kaimiņi un mājnieki. Visi logi bija vērti; sveces dega; garīdznieki skaitīja lūgsn / Adrians piegāja pie Trjuhinas brāļadēla — jauna n. gonīša modes svārciņu mugurā — un paziņoja tam, ka zārks, sveces, pārsegs un citi apbedīšanas piederumi tiks tūliņ piegādāti pilnīgā lietošanas kārtībā. Mantinieks izklaidīgi tencināja, teica, ka par cenu viņš nekaulēšoties, bet paļaujoties uz Adriana sirdsapziņu. Zārcinieks pēc sava paraduma nodievojās, ka lieku neuzprasīšot; zīmīgi saskatījās ar pārvaldnieku un aizbrauca izrīkot. Visu dienu viņš braukāja no Raz- guļajas uz Ņikitas vārtiem un atpakaļ; pievakarē visu bija nokārtojis un mājās soļoja kājām, palaidis savu važoni. Bija gaiša mēnesnīca. Zārcinieks laimīgi nokļuva līdz Ņikitas vārtiem. Pie Debessbraukšanas baznīcas viņu uzrunāja mums zināmais Jurko un, pazinis zārcinieku, novēlēja labu nakti. Bija vēls. Zārcinieks jau tuvojās savai mājai, kad pēkšņi viņam likās, ka kāds pieiet pie vārtiem, atver mazās durtiņas un nozūd aiz tām. «Kas tad tas?» Adrians nodomāja. «Kam atkal pie manis vajadzība? Vai tikai nebūs ielavījies zaglis? Vai pie manām muļķēm nestaigā mīļākie? Tā tikai trūka!» Un zārcinieks jau gribēja saukt palīgā savu draugu Jurko. Tobrīd pie mazajiem vārtiņiem pienāca vēl kāds un grasījās iet iekšā, taču, pamanījis skrējām saimnieku, apstājās un noņēma trijstūra cepuri. Adrianam viesa seja šķita pazīstama, bet steigā viņš nepaguva to lāgā saskatīt. — Jūs esat ieradies pie manis? — Adrians aizelsies vaicāja. — Lūdzu, nāciet vien iekšā, esiet tik laipns. — Ko nu klīrējies, sābri, — tas dobji atbildēja, — ej pa priekšu, rādi viesiem ceļu! — Adria
nam arī nebija laika klīrēties. Mazie vārtiņi bija vaļā, viņš devās uz kāpnēm un viesis viņam nopakaļ. Adrianam šķita, ka viņa istabā staigā ļaudis. «Velns, kas tad tas?!» viņš nodomāja un pasteidzās ieiet… te viņa kājas sagrīļojās. Istaba bija pilna ar miroņiem. Mēness pa logu apspīdēja to dzeltenās un zilās sejas, iekritušās mutes, duļķainās, pusaizvērtās acis un izstieptos degunus … Adrians ar šausmām viņos pazina ļaudis, apglabātus ar viņa gādību, bet viesī, kas iegāja reizē ar viņu, — brigadieri, kuru glabāja lietus gāzes laikā. Visi viņi, dāmas un kungi, drūzmējās ap zārcinieku klanīdamies un apsveikdami, izņemot kādu nesen par velti apglabātu ubagu, kurš, sava rupjā krekla kaunēdamies, nenāca klāt un klusu stāvēja kaktā. Pārējie visi bija pieklājīgi ģērbušies: mirones — aubēs ar lentēm, ierēdnieciskie miroņi — mundieros, taču ar neskūtām bārdām, tirgoņi — svētku kaftanos. — Vai redzi, Prohorov, — brigadieris visas godājamās sabiedrības vārdā teica, — mēs visi piecēlāmies pēc tava aicinājuma; mājās palika tikai tie, kam vairs nav spēka, kas pavisam iziruši, un tie, kuriem palikuši vienīgi kauli bez ādas; un arī no tiem viens nenocietās — viņam tik ļoti gribējās tevi apmeklēt… — Tobrīd mazs skelets izspraucās cauri baram un tuvojās Adrianam. Viņa galvaskauss laipni smaidīja zārciniekam. Vietu vietām kā uz nūjas uz viņa kauliem karājās gaišzaļas un sarkanas vadmalas un satrunējuša audekla gabali, bet kāju kauli lielajos stulmu zābakos grabēja kā stampas piestās. — Tu mani, Prohorov, vairs nepazīsti, — skelets teica. — Vai atceries atvaļināto gvardes seržantu Pēteri Petroviču Kurilkinu, to pašu, kuram tu
Читать дальше