ALEKSANDRS PUŠKINS: NELAIĶA IVANA PETROVIČA BELKINA NOVELES

Augu dienu Vladimirs braukāja apkārt. No rīta viņš apmeklēja Zadrinas mācītāju; ar pūlēm to pieru­nāja; tad brauca pie kaimiņu muižniekiem meklēt lieciniekus. Vispirms viņš ieradās pie atvaļinātā četr­desmitgadīgā korneta Dravina, tas labprāt bija ar mieru. Šī dēka, viņš apgalvoja, atgādinot viņam agrā­kos laikus un huzāru nedarbus. Viņš pierunāja Vla­dimiru palikt uz pusdienām un galvoja, ka gan jau atradīšoties arī pārējie divi liecinieki. Un patiesi, tūliņ pēc pusdienām atbrauca ūsainais un piešainais mērnieks Šmits un apriņķa policijas priekšnieka kapteiņa dēls, sešpadsmit gadus vecs zēns, kurš nesen bija iestājies ulānos. Viņi ne vien pieņēma Vladimira priekšlikumu, bet pat zvērēja, ka gatavi atdot par viņu dzīvību. Vladimirs viņus sajūsmā apskāva un devās mājup, lai sagatavotos.

Jau sen bija satumsis. Uzticamo Terešku ar trijjūgu un ar sīkiem, pamatīgiem norādījumiem viņš aizsū­tīja uz Ņenaradovu, bet sev lika iejūgt mazās vien­zirga kamaniņas un viens pats, bez kučiera, devās uz Žadrinu, kur pēc pāris stundām vajadzēja atbraukt Marjai Gavrilovnai. Ceļš bija pazīstams, jābrauc mi­nūtes divdesmit.

Taču, tikko Vladimirs izbrauca no sādžas uz lauka, sacēlās vējš un tāds putenis, ka neko nevarēja redzēt. Dažos mirkļos aizputināja ceļu; apkārtne pazuda dzel­tenīgi pelēkā miglā, caur kuru lidoja baltas sniega pikas; debess saplūda ar zemi. Vladimirs atradās klajā laukā un veltīgi mēģināja nokļūt uz ceļa; zirgs brida uz labu laimi un ik brīdi vai nu iegrima ku­penā, vai iekrita bedrē, kamanas ik brīdi gāzās apkārt. Vladimirs pūlējās tikai nepazaudēt pareizo

virzienu. Taču viņam šķita, ka pagājusi jau vismaz pusstunda, bet viņš vēl arvien nebija ticis līdz Zad- rindas birzij. Pagāja vēl minūtes desmit; birzs arvien nerādījās. Vladimirs brauca pa lauku, ko šķērsoja dziļa grava. Putenis nerimās, debess nenoskaidrojās. Zirgs sāka pagurt, arī pašam sviedri plūda aumaļām, lai gan ik mīļu brīdi līdz jostasvietai atradās sniegā.

Beidzot Vladimirs pamanīja, ka brauc nepareizā virzienā. Viņš apstājās, sāka domāt, pūlējās atcerē­ties, nojaust un pārliecinājās, ka jāgriežas pa labi. Brauca pa labi. Zirgs tikko vilkās. Jau vairāk nekā stundu viņš bija ceļā. Zadrinai tepat kaut kur vaja­dzēja būt. Taču viņš brauca, brauca, bet laukam nebija gala. Visapkārt tikai kupenas un gravas; ik brīdi kamanas gāzās apkārt, ik brīdi viņš tās cēla augšā. Laiks ritēja; Vladimirs sāka stipri uztraukties.

Beidzot sānis pavīdēja kaut kas melns. Vladimirs pagrieza zirgu turp. Piebraucis ieraudzīja birzi. Pal­dies dievam, viņš nodomāja, tagad tuvu. Sāka braukt gar birzi, cerēdams tūliņ nokļūt uz pazīstamā ceļa vai arī apbraukt apkārt. Žadrina atradās tūliņ aiz birzs. Drīz viņš atrada ceļu un iebrauca kailo lapkoku ēnā. Vējš te nevarēja plosīties; ceļš bija gludens; zirgs kļuva mundrāks, un Vladimirs nomierinājās.

Taču viņš brauca, brauca, bet Zadrina arvien vēl nerādījās; birzij nebija gala. Vladimirs ar šausmām ieraudzīja, ka iebraucis svešā mežā. Viņu pārņēma izmisums. Viņš uzšāva zirgam; nabaga kustonis cen­tās rikšot, bet drīz vien pagura un pēc ceturtdaļ­stundas atkal sāka iet soļos, neraugoties uz visām nelaimīgā Vladimira pūlēm.

Mazpamazām koki kļuva retāki, un Vladimirs izbrauca no meža; Žadrinu neredzēja. Varēja būt ap pusnakti. Asaras viņam izsprāga no acīm; viņš brauca uz labu laimi. Putenis aprima, mākoņi izklīda, priekšā pletās līdzenums, klāts ar baltu, viļņainu segu. Nakts bija diezgan gaiša. Netālu viņš ieraudzīja sādžiņu no četrām vai piecām sētām. Vladimirs brauca turp. Pie pirmās būdas viņš izlēca no kamanām, pieskrēja pie loga un sāka klaudzināt. Pēc brītiņa koka slēģis pacēlās un večuks pabāza savu sirmo bārdu.

— Ko tu gribi? — Vai tālu līdz Zadrinai? — Vai līdz Zadrinai tālu? — Jā, jā! Vai tālu? — Tepat jau ir; būs kādas desmit verstis. — Pie šiem vārdiem Vladimirs iekampa sev matos un sastinga kā cilvēks, kam piespriests nāves sods.

— No kurienes tu būsi? — vecais turpināja. Vla­dimiram nebija dūšas atbildēt uz jautājumiem. — Vai tu, vecais, vari man dabūt zirgus līdz Zadrinai?

— Kas nu mums par zirgiem, — vecais vīrs atbildēja.

— Nu bet vai nevarētu dabūt kaut vai pavadoni? Samaksāšu, cik prasīs. — Pagaidi, — vecais teica, slēģi nolaizdams, — es izsūtīšu dēlu; viņš tevi pava­dīs. — Vladimirs sāka gaidīt. Nepagāja ne minūte, kad viņš atkal piedauzīja. Slēģis pacēlās, bārda parā­dījās. — Ko tu gribi? — Kur tas tavs dēls? — Tūliņ iznāks, kājas auj. Vai būsi nosalis? Ienāc apsildies.

— Paldies, sūti ātrāk dēlu.

Vārti iečīkstējās, iznāca puisis ar bozi rokā un gāja pa priekšu, gan rādīdams, gan taustīdams zem kupenām aizputināto ceļu. — Cik pulkstenis? — Vla­dimirs viņam jautāja. — Nu jau drīz svīdīs gaisma, — jaunais zemnieks atbildēja. Vladimirs vairs nerunāja ne vārda.

Dziedāja gaiļi, un bija jau gaišs, kad viņi sasniedza Zadrinu. Baznīca bija aizslēgta. Vladimirs samaksāja pavadonim un brauca uz mācītāja māju. Pagalmā viņa trijjūga nebija. Ak vai, kāda ziņa viņu gaidīja!

Taču atgriezīsimies pie krietnajiem Ņenaradovas muižniekiem un paskatīsimies, kas notiek pie viņiem.

Nu itin nekas.

Vecie atmodās un izgāja viesistabā. Gavrila Gavri- lovičs — mici galvā un flaneļa svārku mugurā, Pras- kovja Petrovna — tērpusies vatētā rītakleitā. Ienesa patvāri, un Gavrila Gavrilovičs sūtīja skuķi, lai uz­zina, kā Marjai Gavrilovnai ar veselību un kā viņa gulējusi. Skuķis atgriezās, paziņodams, ka jaunkun­dze, sak, esot gulējusi slikti, ka, sak, tagad viņai esot jau labāk un ka viņa, sak, tūliņ iznākšot viesistabā. Un patiesi, durvis atvērās, un Marja Gavrilovna pie­nāca sasveicināties ar tētiņu un māmiņu.

— Kā tev ar galvu, Maša? — Gavrila Gavrilovičs jautāja. — Labāk, tētiņ, — Maša atbildēja. — Jā­domā, tu, Maša, vakar būsi tvanu dabūjusi, — Pras- kovja Petrovna teica. — Var jau būt, māmiņ, — Maša atbildēja.

Diena pagāja labi, taču naktī Maša saslima. Aizsū­tīja uz pilsētu pēc daktera. Tas atbrauca pret vakaru un atrada slimo murgojam. Bija piemeties stiprs kar­sonis, un nabaga slimniece divas nedēļas atradās kapa malā.

Neviens visā mājā nedabūja zināt par nodomāto bēgšanu. Iepriekšējā vakarā uzrakstītās vēstules tika sadedzinātas; Mašas istabene nevienam neko nestās­tīja, bīdamās kungu dusmu. Mācītājs, atvaļinātais

kornets, ūsainais mērnieks un mazais ulāns ne jau velli bija mazrunīgi. Važonis Tereška nekad neko lieku nebilda, pat iereibis būdams. Tādā kārtā noslē­pumu glabāja vairāk nekā pusducis sazvērnieku. Taču Marja Gavrilovna pati nemitīgos murgos iz­pauda savu noslēpumu. Tomēr viņas vārdi bija tik nesakarīgi, ka māte, kas neatgāja no gultas, no tiem varēja saprast tikai to, ka viņas meita nāvīgi iemīlē­jusies Vladimirā Nikolajevičā un ka varbūt mīla ir viņas slimības cēlonis. Viņa apspriedās ar vīru, ar dažiem kaimiņiem, un beidzot visi vienbalsīgi no­lēma, ka, acīm redzot, tāds ir Masas liktenis, ka lik­teņa lēmumam nevar pretoties, ka nabadzība nav netikums, ka jādzīvo būs nevis ar bagātību, bet ar cilvēku, un tamlīdzīgi. Tikumiski sakāmvārdi ir ap­brīnojami noderīgi tais gadījumos, kad mēs paši maz ko varam izdomāt sev par mierinājumu.

Pa to laiku jaunkundze sāka izveseļoties. Vladimirs sen nebija manīts Gavrilas Gavriloviča namā. Viņu biedēja vēsā uzņemšana. Nolēma aizsūtīt pēc viņa un paziņot negaidīto laimi: piekrišanu laulībām. Bet kāds bija Ņenaradovas muižnieku pārsteigums, kad uz šo aicinājumu viņi saņēma pusē vājprātīgu vēs­tuli! Viņš tiem paziņoja, ka nemūžam kāju nesperšot Gavrilas Gavriloviča namā, un lūdza aizmirst nelai­mīgo, kuram nāve vienīgā cerība. Pēc dažām dienām viņi uzzināja, ka Vladimirs iestājies armijā. Tas no­tika 1912. gadā.