ALEKSANDRS PUŠKINS: NELAIĶA IVANA PETROVIČA BELKINA NOVELES

— Es izšāvu, — grāfs turpināja, — un, paldies die­vam, netrāpīju; tad Silvio (tobrīd viņš patiesi bija drausmīgs) … Silvio sāka tēmēt uz mani. Pēkšņi dur­vis atveras, Maša ieskrien un ar spalgu kliedzienu krīt man ap kaklu. Viņas klātbūtne atdeva man žirg­tumu. «Mīļā,» es viņai teicu, «vai tu neredzi: mēs jokojam! Kā tu esi nobijusies! Ej izdzer glāzi ūdens un atgriezies pie mums; es tevi iepazīstināšu ar savu senu draugu un biedru.» Maša vēl arvien neticēja. «Sakiet — vai vīrs runā taisnību?» viņa jautāja, vērsdamās pie bargā Silvio. «Vai tiesa, ka jūs abi jokojat?» — «Viņš vienmēr joko, grāfien,» Silvio viņai atbildēja. «Reiz viņš pa jokam iesita man pļauku, pa jokam sašāva man, lūk, šo cepuri, pa jo­kam aizšāva man garām; tagad arī man radusies patika pajokot…» Ar šiem vārdiem viņš gribēja tēmēt uz mani. .. Viņas klātbūtnē! Maša metās viņam pie kājām. «Celies augšā, Maša, kauns!» es iesaucos trakās dusmās. «Bet jūs, kungs, rimstieties zaimot nabaga sievieti! Vai jūs šausiet vai nē?» — «Ne­šaušu,» Silvio atbildēja, «esmu apmierināts; es redzēju tavu satraukumu, tavu biklumu; es tevi pie­spiedu uz sevi izšaut, man pietiek. Tagad tu mani atcerēsies. Lai tevi tiesā tava sirdsapziņa.» Viņš gāja jau laukā, taču durvīs apstājās, atskatījās uz gleznu, ko es biju sašāvis, izšāva uz to, gandrīz netēmēdams, un pazuda. Sieva gulēja nemaņā; ļaudis neuzdroši­nājās Silvio aizkavēt un raudzījās uz viņu ar šaus­mām; viņš izgāja uz lievenēm, pasauca važoni un aizbrauca, pirms biju atjēdzies.

Grāfs apklusa. Tā es uzzināju beigas novelei, kuras sākums reiz mani tik ļoti bija pārsteidzis. Ar tās varoni es vairs nesatikos. Stāsta, ka Silvio Aleksandra Ipsilanti dumpja laikā vadījis heteristu pulku un kaujā pie Skuliāniem kritis.

Zirgi kalnā, lejā trauc, Mīda sniegu dzijo . . . Malā dievnams, ēnu skauts, Vientulīgi zvīļo.

Pēkšņi putenis jau dej, Aizvelk visas pēdas. Melni kraukļu bari skrej, Baigi spārnus vēda. Skumjas vaidu balsis brēc. Zirgi steidzas knaši, Izbiedēti tumsā sēc, Krēpes svaidot aši.. .

Zukovskis

1811. gada beigās, laikā, kas mums labi palicis atmiņā, savā muižā Ņenaradovā dzīvoja lādzīgais Gavrila Gavrilovičs R**. Visa apkārtne daudzināja viņa viesmīlību un laipnību; kaimiņi pastāvīgi brauca pie viņa mieloties, iedzert, saspēlēt ar viņa sievu par piecām kapeikām bostonu, bet daži — lai paraudzītos uz viņu meitu Marju Gavrilovnu, slaidu, bālu septiņ­padsmit gadus vecu jaunavu. Viņa bija izslavēta par bagātu līgavu, un daudzi tīkoja dabūt viņu sev vai arī saviem dēliem.

Marja Gavrilovna bija augusi franču romānu ietekmē un tātad iemīlējusies. Viņas izredzētais bija nabadzīgs armijas praporščiks, kurš dzīvoja savā muižā atvaļinājumā. Pats par sevi saprotams, ka jau­nais cilvēks bija iekvēlojies tādā pašā kaislē, taču viņa iecerētās vecāki, pamanījuši abu jauniešu tiek­smi, aizliedza meitai par viņu pat domāt, bet jauno cilvēku savā mājā uzņēma sliktāk nekā atvaļinātu tiesas piesēdētāju.

Mūsu mīlētāji sarakstījās un katru dienu satikās priedulājā vai arī pie vecās kapličas. Tur viņi zvērēja viens otram mūžīgu mīlestību, gaudās par likteni un apcerēja dažādus plānus. Tādējādi sarakstīdamies un sarunādamies, viņi (kas visai dabiski) nonāca pie šāda secinājuma: ja mēs viens bez otra nevaram elpot, bet cietsirdīgo vecāku griba ir šķērslis mūsu labklājībai, tad — vai nevarētu iztikt bez tās? Sapro­tams, šī laimīgā doma sākumā iešāvās galvā jaunajam cilvēkam un visai iepatikās arī Marjas Gavrilovnas romantiskajai iztēlei.

Pienāca ziema un pārtrauca viņu satikšanos, taču sarakste kļuva vēl rosīgāka. Vladimirs Nikolajevičs katrā vēstulē lūdzās, lai Marja Gavrilovna klausa viņam: abi slepeni salaulāsies, kādu laiku slēpsies, tad kritīs vecākiem pie kājām, kuri, protams, beidzot būs mīlētāju varonīgās pastāvības un nelaimes aiz­kustināti un katrā ziņā teiks: «Bērni! Nāciet mūsu apkampienos.»

Marja Gavrilovna ilgi svārstījās; daudz bēgšanas plānu tika noraidīts. Beidzot viņa bija ar mieru: no­teiktajā dienā viņai nevajadzēja nākt vakariņās, bet palikt savā istabiņā ar ieganstu, ka sāp galva. Viņas kalponīte arī piedalījās sazvērestībā; abām viņām vajadzēja iziet dārzā pa sētas durvīm, aiz dārza atrast piebrauktas kamanas, iesēsties tajās un braukt no Ņenaradovas uz piecas verstis attālo Zadrinas ciemu, tieši uz baznīcu, kur Vladimirs jau viņas gaidīs.

Naktī pirms izšķirošās dienas Marja Gavrilovna itin nemaz negulēja; viņa posās, sēja saiņos veļu un drēbes, uzrakstīja garu vēstuli kādai jūsmīgai jaun­kundzei, savai draudzenei, otru — vecākiem. Marja Gavrilovna atvadījās no tiem gaužām aizkustinošos izteicienos, aizbildināja savu soli ar nepārvaramas kaisles spēku un nobeigumā rakstīja, ka par svētlai­mīgāko brīdi dzīvē uzskatīs to, kad viņai atļaus mes­ties dārgajiem vecākiem pie kājām. Aizzīmogojusi abas vēstules ar Tulas zīmodziņu, uz kura bija atvei­dotas divas liesmojošas sirdis ar piedienīgu uzrakstu, viņa pirms pašas rītausmas nolikās gultā un iesnau- dās, taču arī tad viņu ik brīdi modināja baigi sapņi. Te viņai likās, ka tieši tai mirklī, kad sēdās kamanās, lai brauktu laulāties, tēvs viņu notver un mokoši ātri velk pa sniegu un met tumšā, bezdibenīgā pazemē … un viņa lidoja lejā pa galvu pa kaklu, neizsakāmi pamirstot sirdij; te redzēja Vladimiru bālu, asinīm noplūstošu guļam zālē. Viņš mirdams spalgā balsī lūdzās jo ātrāk ar viņu salaulāties … Tad nejēdzī­gas, neizprotamas vīzijas cita pēc citas lidinājās viņas priekšā. Beidzot viņa piecēlās, bālāka nekā parasts, ar patiesām galvas sāpēm. Tēvs un māte pamanīja viņas satraukumu; viņu maigās rūpes un nemitīgie jautājumi: «Kas tev kait, Maša? Vai tu, Maša, neesi slima?» — plosīja viņas sirdi. Viņa centās vecākus nomierināt, izlikties jautra, taču nespēja. Pienāca vakars. Doma, ka pavada pēdējo dienu savas dzimtas vidū, sažņaudza viņai sirdi. Viņa bija tikko dzīva; viņa slepenībā atvadījās no visiem cilvēkiem, no vi­siem apkārtējiem priekšmetiem. Pasniedza vakariņas; viņas sirds sāka stipri dauzīties. Drebošā balsī viņa paziņoja, ka ēst negriboties, un sāka atvadīties no tēva un mātes. Viņi meitu noskūpstīja un pēc para­duma svētīja; viņa gandrīz apraudājās. Ienākusi savā istabā, viņa metās atzveltnī un pārplūda asarām. Kal- ponīte pierunāja viņu nomierināties un saņemties. Viss bija gatavs. Pēc pusstundas Mašai uz visiem laikiem vajadzēja atstāt vecāku namu, savu istabu, kluso jaunavas dzīvi. .. Laukā plosījās putenis; vējš gaudoja, slēģi drebēja un klaudzēja; viss viņai šķita draudi un skumīgs pareģojums. Drīz mājā viss ap­klusa un iegrima miegā. Maša ietinās lielajā lakatā, uzvilka siltu mēteli, paņēma rokās savu lādīti un izgāja uz sētas lieveņa. Kalponīte nopakaļ nesa divus saiņus. Viņas iegāja dārzā. Putenis nerimās; vējš pūta pretī, it kā cenzdamies aizkavēt jauno noziedznieci. Abas ar pūlēm aizgāja līdz dārza viņējam galam. Uz ceļa gaidīja kamanas. Zirgi nosaluši vairs negribēja stāvēt uz vietas; Vladimira važonis staigāja gar ilksīm, valdīdams rumakus. Viņš palīdzēja jaunkun­dzei un viņas kalponītei iesēsties, novietot saiņus un lādīti, paņēma grožus, un zirgi aizauļoja. Pametuši jaunkundzi likteņa gādībai un važoņa Tereškas veik­lībai, pievērsīsimies tagad mūsu jaunajam mīlētājam.