ALEKSANDRS PUŠKINS: NELAIĶA IVANA PETROVIČA BELKINA NOVELES

Četru verstu attālumā no manis atradās bagāta muiža, kas piederēja grāfienei B***; taču tajā dzīvoja tikai pārvaldnieks, jo grāfiene to bija apmeklējusi tikai vienreiz mūžā, savu laulību pirmajā gadā, un arī tad nodzīvojusi tur ne vairāk kā mēnesi. Taču otrajā manas vientulības pavasarī paklīda baumas, ka grāfiene ar vīru atbraukšot uz savu muižu. Un patiesi, jūnija mēneša sākumā viņi ieradās.

Bagāta kaimiņa ierašanās lauku iedzīvotājiem ir svarīgs notikums. Muižnieki un saimes ļaudis to apspriež pāris mēnešu iepriekš un trīs gadus pēc tam. Kas attiecas uz mani, atzīstos, ziņa, ka ieradīsies jauna un daiļa kaimiņiene, mani stipri ietekmēja; degu nepacietībā viņu redzēt un tāpēc pirmajā svēt­dienā pēc grāfienes ierašanās pēcpusdienā devos uz *** ciemu stādīties priekšā viņu gaišībām kā tuvākais kaimiņš un padevīgs kalps.

Sulainis mani ieveda grāfa kabinetā, bet pats aiz­gāja pieteikt. Plašais kabinets bija iekārtots ar visu iespējamo, greznību; pie sienām stāvēja skapji ar grāmatām un virs katra — bronzas krūšutēls; virs marmora kamīna bija plats spogulis; grīda iztapsēta ar zaļu vadmalu un apklāta paklājiem. Atradinājies no greznības savā nabadzīgajā kaktā un jau sen neredzējis cita bagātību, samulsu un gaidīju grāfu ar drebēšanu, līdzīgi tam, kā provinces lūdzējs gaida ministra ierašanos. Durvis atvērās, un ienāca kādus trīsdesmit divus gadus vecs glīta izskata vīrietis. Grāfs tuvojās man atklāti un draudzīgi; centos saņem­ties un jau sāku sevi ieteikt, taču viņš mani pār­trauca. Mēs apsēdāmies. Viņa valoda, brīva un laipna, drīz vien izkliedēja manu pārliecīgo kautrību; sāku jau justies kā parasti, kad pēkšņi ienāca grāfiene, un mulsums mani pārņēma vēl spējāk nekā iepriekš. Viņa patiesi bija skaistule. Grāfs mani iepazīstināja; gribēju apslēpt savu kautrību, cenzdamies izturēties nepiespiesti, jutos vēl neveiklāk. Lai ļautu man atjēg­ties un pierast pie jaunās situācijas, viņi sāka tērzēt savā starpā, izturoties pret mani bez ceremonijām, kā pret labu kaimiņu. Pa to laiku sāku staigāt turp un atpakaļ, apskatīdams grāmatas un gleznas. Gleznās neesmu lietpratējs, tomēr viena saistīja manu uzma­nību. Tā attēloja kādu Šveices ainavu; taču mani pār­steidza nevis gleznojums, bet tas, ka gleznu bija caururbušas divas lodes, ietriektas viena otrā.

— Tas nu gan ir labs šāviens, — teicu, vērsdamies pie grāfa.

— Jā, — viņš atbildēja, — šāviens ļoti teicams. Vai jūs labi šaujat? — viņš jautāja.

— Diezgan labi, — es atbildēju, nopriecādamies, ka beidzot valoda pievērsusies lietām, kas man tuvas.

— Uz trīsdesmit soļiem kārtij garām nešaušu, pro­tams, ar pazīstamu pistoli.

— Patiesi? — grāfiene iesaucās, kļūdama visai uz­manīga. — Bet tu, mans draugs, vai trāpīsi kārtī uz trīsdesmit soļiem?

— Būs kādreiz jāpamēģina, — grāfs atbildēja. — Savā laikā nešāvu slikti; taču nu jau četri gadi, kopš pistoli neesmu ņēmis rokā.

— O, — es piezīmēju, — tādā gadījumā varu derēt, ka jūsu augstība netrāpīs kārtī ne uz divdesmit so­ļiem: pistole prasa, lai vingrinātos ik dienas. To es zinu no pieredzes. Mūsu pulkā tiku uzskatīts par vienu no labākiem šāvējiem. Reiz gadījās, ka veselu mēnesi nebiju ņēmis pistoli rokā: manējās bija labo­šanā; un ko jūs domājat, jūsu augstība? Kad pēc tam sāku šaut, pirmajā dienā četrreiz no vietas netrāpīju pudelē uz divdesmit pieciem soļiem. Mums bija rot- mistrs mēlgalis, jokdaris; viņš gadījās klāt un teica man: tas, brāl, nozīmē, ka tev roka neceļas pret pudeli. Nē, jūsu augstība, šos vingrinājumus nedrīkst noniecināt, tā pavisam var atradināties. Labākais šāvējs, kādu man izdevās satikt, šāva katru dienu vismaz reizes trīs pirms pusdienām. Tas viņam bija tāds paradums, tikpat kā mēriņš degvīna. — Grāfs un grāfiene priecājās, ka atraisījušās valodas.

— Un kā tad viņš šāva? — grāfs man jautāja.

—• Nu tā, jūsu augstība: gadās, viņš ierauga — uz sienas nosēžas muša; jūs smejaties, grāfien? Nudien, taisnība. Gadās, ierauga mušu, uzsauc: Kuzjka, pistoli! Kuzjka nes viņam pielādētu pistoli. Viņš: blaukt, un ietriec mušu sienā!

— Tas ir apbrīnojami! — grāfs teica. — Bet kā viņu sauca?

— Silvio, jūsu augstība.

— Silvio! — grāfs iesaucās, pielēkdams no vietas.

— Jūs pazināt Silvio?

— Kā nu ne, jūsu augstība: mēs ar viņu bijām draugi; mūsu pulkā viņš tika uzņemts kā savējais brālis un biedrs; taču nu jau gadi pieci, kopš neesmu saņēmis par viņu nekādu ziņu. Un arī jūsu augstība pazināt viņu?

— Pazinu, ļoti labi pazinu. Vai viņš jums netika stāstījis… taču nē, nedomāju; vai viņš nestāstīja jums par kādu visai dīvainu notikumu?

— Vai par pļauku, jūsu augstība, ko dabūjis viesī­bās no kāda trakuļa?

— Vai viņš minēja šā trakuļa vārdu?

— Nē, jūsu augstība, neminēja .. . Ak! Jūsu aug­stība, — es turpināju, nojauzdams patiesību, — atvai­nojiet … es nezināju … vai tikai tas neesat jūs? .. .

— Es pats, — grāfs atbildēja ārkārtīgi uztraucies,

— un cauršautā glezna ir mūsu pēdējās tikšanās pie­miņa …

— Ak, mans mīļais, — grāfiene sacīja, — dieva dēl nestāsti; man bail klausīties.

— Nē, — grāfs atbildēja, — es visu izstāstīšu; kaimiņš zina, kā esmu aizvainojis viņa draugu; lai uzzina arī, kā Silvio man atriebās.

Grāfs piebīdīja man krēslu, un es ar vislielāko ziņkāri noklausījos šo stāstu:

— Pirms pieciem gadiem es apprecējos. Pirmo mēnesi — the honey moon 1 — pavadīju te, šai muižā.

Šim namam esmu pateicību parādā par sava mūža labākajiem brīžiem un arī vissmagākajām atmiņām.

Reiz novakarē mēs izjājām pastaigā; sievas zirgs nez kāpēc saniķojās; viņa izbijās, atdeva man pavadu un devās mājup kājām; es jāju pa priekšu. Pagalmā ieraudzīju ceļa ratus; man teica, ka kabinetā sēžot cilvēks, kas nevēlējies teikt savu vārdu, pateicis tikai, ka viņam pie manis esot darīšanas. Iegāju istabā un tumsā ieraudzīju kādu putekļiem klātu, ar bārdu apaugušu vīru; viņš stāvēja pie kamīna. Piegāju tuvāk, pūlēdamies atcerēties, kas tas varētu būt. «Tu mani nepazīsti, grāf?» viņš jautāja drebošā balsī. «Silvio!» es iesaucos un, atzīstos, jutu, ka man pēkšņi mati saceļas stāvus. «Jā,» viņš turpināja, «esmu parādā šāvienu; atbraucu izlādēt savu pistoli; vai esi gatavs?» Pistole viņam rēgojās no sānu kabatas. No­mērīju divpadsmit soļu un nostājos tur kaktā, lūg­dams viņu šaut ātrāk, kamēr sieva nav atgriezusies. Viņš kavējās — palūdza gaismu. Ienesu sveces. Aiz­taisīju durvis, pavēlēju nevienam nenākt iekšā un atkal lūdzu viņu šaut. Viņš izvilka pistoli un sāka tēmēt.. . Skaitīju sekundes .. . domāju par Mašu .. . Pagāja drausmīga minūte! Silvio nolaida roku. «No­žēloju,» viņš teica, «ka pistole nav pielādēta ar ķiršu kauliņiem… lode ir smaga. Man sāk likties, ka tā nav divkauja, bet slepkavība: neesmu pieradis tēmēt uz neapbruņotu. Sāksim no jauna; vilksim lozes, kam jāšauj pirmajam.» Man galva gāja riņķī… Šķiet, es nebiju ar viņu vienis prātis … Beidzot mēs pielādē­jām vēl vienu pistoli; satinām divas zīmītes; viņš tās ielika tai pašā cepurē, kuru es kādreiz sašāvu; atkal izvilku pirmo numuru. «Tu, grāf, esi ellišķīgi lai­mīgs,» viņš teica ar smīnu, ko nekad neaizmirsīšu. Nesaprotu, kas man bija lēcies un kā viņš varēja mani piespiest.. . bet — es izšāvu un trāpīju, lūk, tajā gleznā. (Grāfs ar pirkstu norādīja uz ložu caur­urbto gleznu; viņa seja dega kā ugunīs; grāfiene bija bālāka par savu lakatu; nevarēju noturēties neizsau- cies.)