ALEKSANDRS PUŠKINS: NELAIĶA IVANA PETROVIČA BELKINA NOVELES

— Ko jūs sakāt? — Marja Gavrilovna iesaucās. — Cik tas dīvaini! Turpiniet, pastāstīšu vēlāk … taču turpiniet, ļoti lūdzu.

— 1812. gada sākumā, — Burmins teica, — es stei­dzos uz Viļņu, kur mitinājās mūsu pulks. Reiz, vēlu vakarā atbraucis stacijā, gribēju likt ātrāk iejūgt zir­gus, bet sacēlās drausmīgs putenis, un uzraugs un važoņi ieteica man nogaidīt. Paklausīju viņiem, taču mani pārņēma neizprotams nemiers; šķita, kāds mani tā vien gumdī. Un putenis itin nemaz nemitējās; neiz­turēju, atkal pavēlēju jūgt un braukt pa visu puteni. Važonis bija sadomājis laisties pa upi, kas par trim verstīm saīsinātu ceļu. Krasti bija aizputināti; važonis nepamanīja vietu, kur jāizbrauc uz ceļa, un mēs nokļu­vām svešā pusē. Putenis nerimās; ieraudzīju uguntiņu un liku doties turp. Mēs iebraucām sādžā; lauku baznīciņā mirgoja uguns. Baznīca bija atvērta, pa­galmā stāvēja vairākas kamanas; uz lieveņa staigāja ļaudis. «Šurp! šurp!» vairākas balsis uzsauca. Liku važonim pieturēt. «Apžēliņ, kur tu kavējies!» man kāds teica. «Līgava paģībusi; mācītājs nezina, ko da­rīt; mēs bijām gatavi braukt atpakaļ. Kāp laukā vei­cīgāk.» Klusēdams izlēcu no kamanām un iegāju baznīcā, ko vāji apgaismoja divas vai trīs sveces. Meitene sēdēja uz soliņa baznīcas tumšajā kaktā; otra viņai rīvēja deniņus. «Paldies dievam,» tā teica, «bei­dzot jūs ieradāties. Jūs gandrīz nogalējāt jaunkun­dzi.» Vecais mācītājs pienāca pie manis un jautāja: «Vai pavēlēsiet sākt?» — «Sāciet, sāciet, tētiņ,» izklai­dīgi atbildēju. Meiteni piecēla. Man viņa šķita glīta .. . Neizprotama, nepiedodama aušība … nostā­jos viņai blakus pie altāra; garīdznieks steidzās; trīs vīrieši un istabene balstīja līgavu un nodarbināti bija tikai ar viņu. Mūs salaulāja. «Saskūpstieties,» mums teica. Mana sieva pavērsa pret mani savu bālo seju. Gribēju viņu noskūpstīt. .. Viņa iesaucās: «Ai, tas nav viņš! nav viņš!» — un pakrita nemaņā. Liecinieki pievērsa man izbiedētas acis. Es apgriezos, neviena neaizkavēts, izgāju no baznīcas, metos iekšā kulbā un uzkliedzu: «Brauc!»

— Mans dievs! — Marja Gavrilovna iesaucās. — Un jūs nezināt, kas notika ar jūsu nabaga sievu?

— Nezinu, — Burmins atbildēja, — nezinu, kā sauc sādžu, kur laulājos, neatceros, no kādas stacijas braucu. Toreiz tik maz uzmanības pievērsu savam no­ziedzīgajam nedarbam, ka, tiklīdz baznīca bija aiz muguras, aizmigu un pamodos nākamās dienas rītā jau trešajā stacijā. Kalps, kas toreiz bija man līdzi, nomira karā, un tā man nav cerību uzmeklēt to, kuru tik nežēlīgi izjokoju un kura tagad tik nežēlīgi atriebta.

— Mans dievs, mans dievs! — Marja Gavrilovna teica, viņa roku satverdama. — Tad tas bijāt jūs! Un jūs mani nepazināt? …

Burmins nobālēja … un metās pie viņas kājām …

Vai zārkus neskatām ikdien, Šis zemes sirmojuma zīmes?

Deržavins

Zārcinieka Adriana Prohorova beidzamās grabažas bija sakrautas uz līķratiem, un izģindis zirgu pāris ceturto reizi vilkās no Basmannajas uz Ņikitas ielu, kurp zārcinieks pārvadājās ar visu savu namu. Vei­kalu aiznaglojis, pie vārtiem viņš piestiprināja sludi­nājumu, ka māja pārdodama un izīrējama, un kājām devās uz jauno dzīves vietu. Tuvodamies dzeltenajam namiņam, kurš tik sen bija kārdinājis viņa iztēli un beidzot tika nopirkts par prāvu summu, vecais zārci­nieks izbrīnījies juta, ka viņa sirds nepriecājas. Pār­kāpis nepazīstamo slieksni un atradis savā jaunajā mājā jezgu, viņš nopūtās pēc vecā grausta, kur astoņ­padsmit gados bija nodibinājusies visstingrākā kārtība, un sāka rāt savas abas meitas, kā arī kalponi par gausumu, un pats ņēmās palīdzēt. Drīz vien kār­tība tika ieviesta; kibots ar svētbildēm, skapis ar trau­kiem, galds, dīvāns un gulta ieņēma tiem noteiktos kaktus dibenistabā; virtuvē un viesistabā novietojās saimnieka ražojumi: visādu krāsu un dažādu izmēru zārki, kā arī skapji ar sēru cepurēm, apmetņiem un lāpām. Virs vārtiem pacēlās izkārtne, kur bija uz­gleznots tukls Amors ar apgāztu lāpu rokā un uz­raksts: «Šeit tiek pārdoti un pārvilkti zārki, nekrāsoti un krāsoti, kā arī izīrēti un laboti vecie.» Meitenes aizgāja uz savu istabiņu. Adrians apstaigāja jauno mītni, nosēdās pie loga un pavēlēja uzlikt patvāri.

Izglītots lasītājs zina, ka Šekspīrs un Valters Skots abi notēlojuši savus kapračus jautrus un joku mīļotā­jus, lai ar šo pretstatu jo spēcīgāk pārsteigtu mūsu iztēli. Aiz cieņas pret patiesību mēs nevaram sekot viņu paraugam un esam spiesti atzīties, ka mūsu zār- cinieka raksturs pilnīgi atbilda viņa drūmajam ama­tam. Adrians Prohorovs vienmēr bija īdzīgs un do­mīgs. Klusēšanu viņš pārtrauca, tikai lai izrātu savas meitas, kad notvēra tās bez darba raugāmies pa logu uz garāmgājējiem, vai arī, lai par saviem darināju­miem uzprasītu pārmērīgu cenu no ļaudīm, kam ga­dījās nelaime (bet dažreiz arī prieks) tos iegādāties. Un tā Adrians, sēdēdams pie loga un tukšodams sep­tīto tējas tasi, pēc sava paraduma bija nogrimis bēdī­gās pārdomās. Viņš domāja par lietus gāzi, kas pirms nedēļas pie pašiem pilsētas vārtiem bija pārsteigusi atvaļinātā brigadiera bēres. Daudzi apmetņi no lie­tus saruka, daudzas cepures sašķobījās. Adrians pa­redzēja neatliekamus izdevumus, jo viņa senais ap­bedīšanas tērpu krājums atradās nožēlojamā stāvoklī. Zaudējumu viņš cerēja uzvelt vecajai tirgonei Trju- hinai, kura jau apmēram gadu atradās pie miršanas. Taču Trjuhina mira Razguļajas ielā, un Prohorovs baidījās, ka viņas mantinieki, lai gan solījušies, diez vai vīžos sūtīt pēc viņa tādu gaisa gabalu un, kas zina, salīgs ar kādu tuvāk atrodamu uzņēmēju.

Šīs pārdomas pēkšņi pārtrauca trīs brīvmūrnieciski klauvējieni pie durvīm. — Kas tur ir? — zārcinieks jautāja. Durvis atvērās, un vīrs, kurā pēc pirmā acu uz­metiena varēja pazīt amatnieku vācieti, ienāca istabā un ar jautru izskatu tuvojās zārciniekam. — Atvaino­jiet, mīļo kaimiņ, — viņš teica tai krieviskajā izlok­snē, kuru mēs vēl šobaltdien bez smiekliem nevaram klausīties, — atvainojiet, ka jūs iztraucēju… gri­bēju ar jums jo ātrāk iepazīties. Esmu kurpnieks, mani sauc par Gotlību Šulcu, dzīvoju otrajā ielas pusē, tai namiņā, kas pretī jūsu logiem. Rītu es svē­tīju savas sudrabkāzas un ielūdzu jūs un jūsu meitas uz draudzīgām pusdienām pie manis. — Ielūgums lab­vēlīgi tika pieņemts. Zārcinieks piedāvāja kurpnie­kam krēslu un tasi tējas, un, pateicoties Gotlība Šulca vaļsirdīgajam raksturam, drīz vien abi draudzīgi tēr­zēja. — Kā jūsu_žēlastībai iet ar tirgošanos? — Adri­ans jautāja. — E-he-he, — Šulcs atbildēja, — gan šā, gan tā. Nevaru žēloties. Lai gan, protams, man nav tāda prece kā jums: dzīvais bez zābakiem iztiks, bet mironis bez zārka nedzīvo. — Tīra patiesība, — Adrians piebilda. — Tomēr, ja dzīvajam nav naudas, par ko zābakus nopirkt, tad, neņemiet ļaunā, viņš staigā basām kājām; bet plikata mironis ņem sev zārku bez maksas. — Tādā garā viņiem saruna turpinājās vēl kādu laiku; beidzot kurpnieks piecēlās un atvadījās no zārcinieka, atkārtodams savu ielū­gumu.

Nākamajā dienā tieši pulksten divpadsmitos zārci­nieks ar abām savām meitām izgāja pa jaunpirktās mājas mazajiem vārtiņiem un devās pie kaimiņa. Ne­aprakstīšu ne Adriana Prohorova krievu kaftanu, ne Akuļinas un Darjas eiropeiskos tērpus, atkāpjoties šai ziņā no paražas, pie kādas turas tagadējie romānu rakstītāji. Taču neuzskatu par lieku piebilst, ka abas jaunavas uzlika dzeltenas cepures un apāva sarkanas kurpes, ko viņas darīja tikai svinīgos gadījumos.