ALEKSANDRS PUŠKINS: NELAIĶA IVANA PETROVIČA BELKINA NOVELES

Vecais nepārcieta savu nelaimi; viņš nolikās tai pašā slimības gultā, kur iepriekš bija gulējis jaunais krāpnieks. Tagad uzraugs, atcerēdamies visus apstāk­ļus, nojauta, ka slimība bijusi liekuļota. Nabags sa­slima ar stipru karsoni; viņu aizveda uz S*** un vietā uz laiku iecēla citu. Tas pats dakteris, kas bija at­braucis pie huzāra, ārstēja arī viņu. Dakteris apgal­voja uzraugam, ka jaunais cilvēks bijis pavisam vesels un ka viņš jau tad nojautis tā ļaunos nodo­mus, taču klusējis, bīdamies no pletnes. Vai vācietis runāja taisnību, vai tikai vēlējās palielīties ar savu tālredzību taču nabaga slimnieku viņš nekādi neie­priecināja. Tikko no slimības atspirdzis, uzraugs izlū­dzās no S*** pastmeistara atvaļinājumu uz diviem mēnešiem un, par savu nodomu nevienam ne vārda neteicis, kājām dēvās meklēt meitu. No ceļazīmes viņš uzzināja, ka rotmistrs Minskis braucis no Smo- ļenskas uz Pēterburgu. Važonis, kas viņu vedis, teica, ka Dūņa visu ceļu raudājusi, kaut gan, šķiet, braukusi no laba prāta. «Varbūt,» uzraugs domāja, «pārvedīšu mājās savu nomaldījušos avītiņu.» Ar šīm domām viņš ieradās Pēterburgā, apmetās Izmailovas pulka ielā atvaļināta apakšvirsnieka — sava veca dienesta biedra namā un sāka meklēt. Drīz vien viņš uzzināja, ka rotmistrs Minskis pašlaik ir Pēterburgā un dzīvo Demuta traktierī. Uzraugs saņēmās un gāja uz turieni.

Agri no rīta viņš ieradās rotmistra priekšistabā un lūdza pieteikt viņa augstlabdzimtībai, ka vecs zal­dāts vēloties viņu redzēt. Gaitnieks, tīrīdams liestē uzvilktu zābaku, atbildēja, ka kungs atdusoties un pirms vienpadsmitiem neviena nepieņemot. Uzraugs gāja projām un atgriezās noliktajā laikā. Minskis pats iznāca pie viņa, tērpies rītasvārkā, ar sarkanu benīti galvā. «Ko, draugs, tev vajag?» viņš jautāja. Vecā vīra sirds apskrējās, asaras saplūda acīs, un viņš ar drebošu balsi tikai iesaucās: «Jūsu augstlab­dzimtībai … Parādiet dieva žēlastību! …» Minskis aši viņā paskatījās, pietvīka, paņēma pie rokas, ieveda kabinetā un aizvēra durvis. «Jūsu augstlab- dzimtība, izlietu ūdeni vairs nesasmelsi; vismaz atdo­diet man manu nabaga Duņu. Nu jau jūs esat izprie­cājies ar viņu; nepazudiniet pavisam.» — «Kas izda­rīts, to vairs par nedarītu nepataisīsi,» jaunais cilvēks atbildēja ārkārtīgā mulsā. «Esmu vainīgs tavā priekšā un gatavs izlūgties piedošanu; taču nedomā, ka es Duņu varētu pamest: viņa būs laimīga, dodu tev godavārdu. Kam tev viņa vajadzīga? Viņa mani mīl; no savas agrākās dzīves viņa ir atradinājusies. Ne tu, ne viņa — jūs neaizmirsīsiet, kas noticis.» Tad, iebāzis kaut ko vecajam vīram aiz piedurknes atloka, pa­vēra durvis, un uzraugs, neapjēgdams, kā, atradās uz ielas.

Ilgi vecais uzraugs stāvēja nekustīgi, beidzot ierau­dzīja aiz piedurknes atloka papīru vīstokli; viņš iz­vilka to un attina vairākas saburzītas piecu un desmit rubļu asignācijas. Asaras atkal saplūda viņam acīs, sašutuma asaras! Viņš sažņaudza papīrus pikā, no­svieda zemē, piemina ar papēdi un gāja projām . .. Dažus soļus atgājis, viņš apstājās, padomāja … un atgriezās. Asignāciju vairs nebija. Labi ģērbies jauns cilvēks, viņu ieraudzījis, piesteidzās pie ormaņa, aši iekāpa un uzbrēca: «Brauc! …» Uzraugs viņam pa­kaļ nedzinās. Viņš nolēma doties mājās uz savu sta­ciju, taču pirms aizbraukšanas gribēja vēl kaut reizi redzēt savu nabaga Duņu. Šai nolūkā pēc pāris die­nām viņš atkal atnāca pie Minska; taču gaitnieks bargi pateica, ka kungs neviena nepieņemot, ar krū­tīm izstūma viņu gaitenī un deguna priekšā aizcirta durvis. Uzraugs brīdi pastāvēja — un gāja projām.

Tās pašas dienas vakarā viņš gāja pa Ļiteinajas prospektu, noturējis aizlūgumu Visu sērojošo baz­nīcā. Pēkšņi viņam garām aizdrāzās grezni līnijrati, un uzraugs pazina Minski. Līnijrati apstājās trīsstāvu nama durvju priekšā, un huzārs uzskrēja pa kāpnēm. Uzraugam galvā pazibēja laimīga doma. Viņš atgrie­zās, piegāja pie ratiem un vaicāja kučierim: «Kam, brāl, pieder šis zirgs? Vai tas nav Minska?» — «Tieši tā,» kučieris atbildēja, «ko tu gribēji?» — «Lūk, ko: tavs kungs man lika aiznest viņa Dūņai zīmīti, bet es, redz, aizmirsu, kur tā viņa Dūņa dzīvo.» — «Tepat jau ir, otrajā stāvā. Tu, brāl, ar savu zīmīti esi nosebojis;

tagad jau viņš pats ir pie viņas.» — «Nu, nekas,» uzraugs neizsakāmā sirds aizkustinājumā atbildēja, «paldies, ka pamācīji, gan jau savu uzdevumu izpil­dīšu.» Un ar šiem vārdiem devās augšā pa kāpnēm.

Durvis bija aizslēgtas; viņš piezvanīja, pagāja brī­dis mokošās gaidās. Atslēga noskanēja, viņam at­vēra. «Vai te piemājo Avdotja Samsonovna?» — «Šeit,» atbildēja jauniņa kalpone. «Kam tev viņa vajadzīga?» Uzraugs neatbildējis iegāja zālē. «Nevar, nevar!» kalpone sauca viņam pakaļ. «Avdotjai Sam- sonovnai viesi.» Taču uzraugs neklausīdamies gāja vien tālāk. Divas pirmās istabas bija tumšas, trešajā dega uguns. Viņš piegāja pie atvērtām durvīm un apstājās. Skaisti uzpostā istabā sēdēja Minskis, domās iegrimis. Dūņa, grezni pēc modes ģērbusies, sēdēja uz viņa krēsla balsta kā jātniece angļu seglos. Maigi viņa raudzījās uz Minski, tīdama ap saviem mirdzo­šajiem pirkstiem viņa melnās cirtas. Nabaga uzraugs! Nekad vēl meita nebija likusies viņam tik daiļa; ar negaidītu jūsmu viņš uz to nolūkojās. «Kas tur ir?» viņa jautāja, galvu nepacēlusi. Viņš joprojām klu­sēja. Atbildi nesaņēmusi, Dūņa pacēla galvu … un ar kliedzienu pakrita uz paklāja. Izbijies Minskis me­tās viņu piecelt un pēkšņi durvīs ieraudzīja veco uz­raugu, pameta Duņu un, dusmās drebēdams, nāca viņam klāt. «Ko tev vajag?» viņš jautāja, zobus sa­kodis. «Ko tu kā laupītājs visur zodzies man pakaļ? Vai gribi mani noslepkavot? Vācies laukā!» — un ar spēcīgu roku, sagrābis veco pie apkakles, izgrūda uz kāpnēm.

Vecais pārnāca savā mājvietā. Draugs ieteica sū­dzēties; taču uzraugs padomāja, atmeta ar roku un nolēma atkāpties. Pēc pāris dienām viņš posās no Pēterburgas mājup uz savu staciju un atkal stājās savā amatā. «Nu jau trešais gads,» viņš nobeidza, «kopš dzīvoju bez Dūņas un kopš nav no viņas ne ziņas, ne miņas. Vai dzīva vai ne — dieviņš to zina. Visādi gadās. Ne viņu pirmo, ne beidzamo aizvilina trakulis garāmbraucējs, laiciņu patur un tad pamet. Daudz viņu Pēterburgā — jauniņu muļķīšu šodien staigā atlasā un samtā, bet rītu, skaties, slauka ielas kopā ar krogu plukatām. Ja dažreiz iedomāju, ka varbūt arī Dūņa tā aiziet postā, negribot gadās no­grēkoties un novēlēt viņai kapu …»

Tāds bija mana paziņas — vecā uzrauga stāsts, ko ne vienu reizi vien pārtrauca asaras; tās viņš, neko nevērodams, slaucīja svārku stērbelē, gluži kā centī­gais Terentjičs skaistajā Dmitrijeva balādē. Pie šīm asarām pa daļai bija vainīgs punšs; to viņš sava stāsta laikā iztukšoja kādas piecas glāzes; taču, lai būtu kā būdams, šīs asaras stipri aizkustināja manu sirdi. Šķīries no vecā uzrauga, ilgi nevarēju viņu aiz­mirst, ilgi domāju par nabaga Duņu …

Vēl nesen braukdams cauri *** pilsētiņai, atcerē­jos savu paziņu; uzzināju, ka stacija, ko viņš uz­raudzīja, likvidēta. Uz manu jautājumu: «Vai vecais uzraugs vēl dzīvs?» — neviens neko noteiktu ne­varēja atbildēt. Nolēmu apmeklēt pazīstamo pusi, nolīgu privātzirgus un devos uz N. ciemu.

Tas notika rudenī. Pelēcīgi mākoņi klāja debesis, salts vējš pūta pāri nopļautajiem laukiem, aiznes- dams sev līdzi sarkanas un dzeltenas lapas, norautas no kokiem, kas pagadījās ceļā. Iebraucu ciemā, kad rietēja saule, un apstājos pie pasta namiņa. Priekš­