ALEKSANDRS PUŠKINS - VARA JĀTNIEKS

Un pati pils te vidū, skat,

Kā vientulīga, drūma sala.

Cars pamāja -— un sāka tad

Pa visām ielām tuvi, tāli,

Kaut apkārt viļņi draudot virst,

Steigt darbā viņa ģenerāļi, —

Lai tiktu glābti tautas brāļi,

Kas baigā ūdens nāvē mirst.

Bet Pēterlaukumā, tai mājā,

Kas stūrī celta staltā stājā,

Kam divi lauvas balkonā

Stāv nekustīgi sargu vietās

Un lejup nelaiž ķetnas slietās, —

Uz zvēra, cirsta marmorā,

Jevgeņijs nāves bālumā,

Pār krūtīm sakrustojis rokas,

Drūms sēdēja. Viņš cieta mokas.

Viņš nejuta un nedzirdēja,

Ka viļņi galvas augstāk slēja,

Ka viņa kājas mitras kļūst,

Ka vēji gaudodami skrēja,

Ka lietus brāzdams sejā plūst,

Pat cepuri… tvert nepaspēja.

Pret tāli skatu, pilnu bēdu,

Kā sastindzis tas lūkojās,

Viņš redzēja tik viļņu grēdu,

Kas baigās dzelmēs šūpojās.

Tie bija milzīgi kā kalni,

Un vētra vēla viļņu valni

Pār drupām . .. Tur, ak dievs, ak dievs!

Pie pašiem viļņiem, jā, paties,

Gandrīz pie drausmo bangu pleca

Stāv vītols vārgs un māja veca,

Un bālgans, nenokrāsots žogs.

Tur Paraša ar māti mita

Un ilgas, cerības … Kā slogs,

Kā ļauna sapņa murgi šķita.

Jeb visa dzīve murgos skrej,

Par zemi ļaunā debess smej?

Un viņš, kā ierauts burvju lokā,

No marmora vairs nevar nokāpt

Kā piekalts. Ūdens šļakatas

Visapkārt šalko, cits nekas!

Un, novērsis 110 viņa seju,

Tai •augstumā, kur skar vien vējš,

Pār satrakotas Ņevas skrēju

Pret tālēm roku cēlis sleju,

Uz vara zirga valdnieks sēž.

II

Bet, lūk, nu, postīt apnikusi,

Jau Ņeva trakošanā rimst

Un alkal savos krastos grimst;

Par bangām jūsmodama klusi,

Tā aizpeld, graustu pametusi,

Kā laupītājs, kad viņa laiks,

Ar savu bandu iebrūk baigs

Un ciemā visu kauj un ārda,

Lauž, maitā, dragā, piesmej, spārda;

Tur sten un lād, un kliedz, un sauc! . .

Tad viņš, zem mantu nastas guris,

Steidz pamest tukšu māju dūris

Un prom uz savu malu trauc,

Pa ceļam mantas izmētādams.

Plok ūdens, bruģi vaļā klādams,

Sus ielas, un Jevgeņijs trauc —

Bez mitas sirdi šausminādams,

Gan bailēs, ilgās, cerībās —

Pie upes tikko rimušās.

Bet uzvaras un līksmes pilni

Vēl ļauni mutuļoja viļņi —

Kā apakšā kad uguns kurts;

Tie virmodami putas kresa,

Un Ņeva elšot smagi dvesa

Kā zirgs, pēc kaujas kļuvis gurds.

Jevgeņijs skatās: lūk, kur laiva!

Viņš turpu trauc kā žigla kaiva

Un skaļi pārcēlēju sauc, —

Un cēlējs, kad tam naudu sola,

To sēsties lūdz uz laivas sola,

Drošs pāri baigiem viļņiem brauc.

Gan ilgi viļņos bangainajos

Bij airētājam cīniņš ļauns,

Un pazust dzīles tumšos klajos,

Raut līdzi abus pārdrošajos

Nu dzīrās laiva. Beidzot jau

Klāt bija krastam.

Nelaimīgais

Pa ielu steidzās, kur nav svešs,

Kur zināms viss. Bet acis pleš

Un nepazīst. Skats šaušalīgais!

Viss viņa priekšā tagad grauts,

Gan pīšļos triekts, gan projām rauts.

Dažs namiņš greizs, dažs drupās placis,

Redz dažu citā vietā acis.

Un jauš Jevgeņijs, mūsu draugs,

It kā te būtu kara lauks,

Kur apkārt līķi izmētāti.

Un, nevērojot vairs neko,

Tam šķiet, ka mokās pagurst prāti,

Viņš steidzas — liktens gaida to.

Kaut jele iepriekš atklāt spētu!

Tas aizzīmogots — neminams.

Jau traucas viņš caur priekšpilsētu,

Lūk, le jau līcis, tuvu nams …

Kas tas? …

Un neizpratnē stājas.

Iet prom. Bet šurp to atnes kājas.

Viņš staigā … Skatās … Viss ir velts.

Šai vietā viņu nams bij celts;

Lūk, vītols te, lūk, vārtu pēdas,

Tie aizskaloti. Bet kur nams?

Un viņu sagrābj tumšas bēdas,

Viņš grozās, kaut ko runādams,

Ap vietu šo met simtiem loku;

Tad pēkšņi pierei pieliek roku

Un iesāk smiet.

Nakts miglas vāls

Pār pilsētu jau klājās bāls;

Bet ļaudis miegu negulēja,

Vēl ilgi viņi spriedelēja

Par ļauno dienu.

Rīta stars

Caur mākoņiem, ko skumju svars

Aiz mežiem vilka, atspīdēja

Pār kluso pilsētu, un tas

Vairs bēdu pēdas neredzēja —•

Tām pāri klājās ausmas auts,

Viss vecai kārtībai bij ļauts.

It visur, kur vien ielas vijās,

Jau atkal ļaužu gaitas mijās,

Šis bezjūtīgs, tas vienaldzīgs;

Un ierēdnis, gan augsts, gan sīks,

Pie darba gāja. Veikalnieki

Vairs netaupīja, pūliņus,

Tie vaļā vēra pagrabus,

Lai dienas nepalaistu lieki,

Bet sāktu atgūt zaudēto

No pircējiem.

Prom laivas dzina.

Un dzejnieks — debess viņu zina —

Grāfs Hvostovs nemirstīgos pantos,

Ko tālas ļaužu audzes mantos,

Jau postu apdzejoja šo.

Bet nelaimīgais mans Jevgeņijs —

Ai! Viņa pārmocītais prāts

Nu bija posta šausmu māts

Un satriekts. Likās, ka bez mitas

Tam ausīs vējš un Ņeva šņāc;

Viņš murgu bezdibenī krita,

Sev apkārt nemanīja cita

Kā tikai šausmas, šausmas vien . . .

Viņš ļāva laikam, lai tas skrien,

Nekad vairs mājā nepārnaca.

Un ausa diena, tumsa nakts —

Tukšs ilgi bija viņa kakts,

Līdz beidzot citam iznomāja.

Un arī tad Jevgeņijs vēl

Pēc savām mantām netaujāja.

Šīs pasaules tam nebij žēl.

Viņš klīda; naktīs gulēt gāja

Zem laivām. Ēda, ko tam dod

Pa logiem. Sāka noskrandot

Tā drēbes. Bērni neaprāti

To apmētāja akmeņiem,

Nereti smagi pātagkāti

Pat nolaidās uz kamiešiem,

Ja laikā ceļu nepagrieza

Tas ormaņiem. Viņš gāja kluss,

Viņš nevēroja sitienus —

Aizvien vēl galvā migla bieza.

Tāds bija viņa liktens sērs —

Ne cilvēks vairs, nedz arī zvērs,

Ne šis, ne tas, ne dzīva miesa,

Ne māņu veidols …

Ostā reiz

Viņš apgūlās, kad dienas iesāk

Gaist rudenī. Bij griezīgs vējš,

Tas pūta lietu. Vilnis greizs

Pār gludām kāpēm dunot šļācās,

Arvienu dziļāk ostā mācās

Kā prāvnieks, zemu lokoties,

Kad nācis tiesai sūdzēties.

Jevgeņijs modās. Drūmi bija.

Vējš asi svilpa, lietus lija,

Un tālumā caur tumsu bargs

Pa vējam kliedza vārtu sargs . ..

Un tad Jevgeņijs augšup slējās,

Viņš atkal šausmas atcerējās

Un atkal ielās klīda naigs,

Līdz pēkšņi aizēnojās vaigs.

Viņš apstājās un apkārt vērās,

Tā skatiens bija kluss, bet baiss,

Aiz viņa smaili stabi svērās

Un varens nams, un balkons klajš,

Kam divi lauvas sargu vietās

Uz leju nelaiž ķepas slietās,

Bet augstumā, kur skar vien vējš,

Kā atvairīdams tumsas loku,

Uz klints, pret tālēm cēlis roku,

Drošs vara zirgā valdnieks sēž.

Jevgeņijs baigi nodrebēja.

Tam domas sāka skaidroties.

Viņš visu pazina. Paties,

Šeit plūdi viņu piemeklēja

Un lauzās, brāzās apkārt tam.

Šīs lauvas balkonā, šis nams

Un Tas, kas gaisos krēslu šķēla

Ar vara galvu nekustīgs;

Tā gribas lēmums liktenīgs

Šo pilsētu pie jūras cēla …

Cik miglā ietinies viņš baigs!

Kāds domu pilns ir viņa vaigs!