ALEKSANDRS PUŠKINS - DUBROVSKIS

Otrā rītā viņš vispirms apvaicājās, vai Andrejs Gavrilovičs ieradies. Atbildes vietā viņam pasniedza vēstuli, kas bija salocīta trīsstūrī; Kirila Petrovičs pa­vēlēja rakstvedim to skaļi nolasīt un dzirdēja seko­jošo;

«Mans visucienītais kungs!

Es līdz tam laikam nedomāju ierasties Pokrovskā, kamēr Jūs būsiet atsūtījis man piķieri Paramošku nolūgties; un tā būs mana griba — sodīt viņu vai žēlot, bet es Jūsu kalpu jokus necietīšu, tāpat ne­cietīšu tos arī no jums, jo es neesmu āksts, bet senas cilts muižnieks. Palieku gatavs pazemīgi pakalpot

Andrejs Dubrovskis.»

Pēc tagadējiem ieskatiem par pieklājību šī vēs­tule būtu ļoti netaktiska, taču Kirilu Petroviču sakai­tināja tās saturs, nevis dīvainais stils un izteiksme.

— Kā, — ierēcās Trojekurovs, ar kailām kājām izlēcis no gultas, — sūtīt manus ļaudis viņu nolūg­ties, lai viņš tos žēlo vai soda! Ko īsti viņš iedomā­jas; vai viņš maz apjēdz, ar ko darīšana? Nu, gan es viņam… Gan viņš papinkšķēs, dabūs just, ko nozīmē nostāties pret Trojekurovu!

Kirila Petrovičs apģērbās un aizbrauca medībās visā savā parastajā greznībā, bet medības neizdevās. Pa visu dienu viņi redzēja vienu vienīgu zaķi un to pašu palaida garām. Arī pusdienas teltī uz lauka neiz­devās vai vismaz nebija pa prātam Kirilam Petrovičam, kurš piekāva pavāru, nolamāja viesus un at­ceļā ar visu mednieku varzu tīšām devās pāri Dubrovska laukiem.

Pagāja dažas dienas, bet naids abiem kaimiņiem nebija norimis. Andrejs Gavrilovičs neieradās Pokrovskā — Kirila Petrovičs bez viņa garlaikojās un skaļi izpauda savu īgnumu jo skarbos izteicienos, kas ar turienes muižnieku gādību nokļuva līdz Dubrovskim pārlabotā un papildinātā veidā. Jauns atga­dījums iznīcināja pēdējo cerību uz izlīgšanu.

Dubrovskis kādreiz apbraukāja savu nelielo īpa­šumu; tuvodamies bērzu birzij, viņš dzirdēja atska­nam cirvja cirtienus un pēc brīža gāžamies koku. Viņš steidzās uz birzi un ieraudzīja Pokrovskas zem­niekus, kas, neviena netraucēti, zaga viņa kokus. Viņu ieraudzījuši, tie metās bēgt. Dubrovskis kopā ar savu kučieri divus notvēra un atveda tos sasietus savā sētā. Arī trīs ienaidnieka zirgi bija nonākuši viņa rokās kā laupījums. Dubrovskis bija ārkārtīgi noskaities, — pirms tam Trojekurova ļaudis, pazīs­tami laupītāji, nekad nebija iedrošinājušies palaist nagus viņa īpašuma robežās, zinādami par viņa drau­dzīgajām attieksmēm ar viņu kungu. Dubrovskis saprata, ka tagad tie izmanto starp viņiem radušos naidu, un nolēma pretēji visiem kara tiesību jēdzie­niem pārmācīt savus gūstekņus ar žagariem, ko tie bija pievākuši viņa paša birzī, bet zirgus nodot darbā, ieskaitot tos muižas īpašumā.

Ziņa par šo notikumu tai pašā dienā nonāca līdz Kirilam Petrovičam. Viņš neganti pārskaitās un pir­majā dusmu uzliesmojumā jau gribēja ar visiem sai­mes ļaudīm uzbrukt Kisteņevkai (tā saucās viņa kai­miņa ciemats), nopostīt to līdz pamatiem un ielenkt muižnieku viņa paša muižā. Šādi varoņdarbi viņam nebija nekas neparasts. Tomēr domas drīz vien mai­nījās.

Staigādams smagiem soļiem pa zāli uz priekšu un atpakaļ, viņš neviļus paskatījās pa logu un ieraudzīja pie vārtiem apstājušos trijjūgu — mazs vīriņš ādas cepuri galvā un biezu mēteli mugurā izkāpa no ra­tiem un devās pie pārvaldnieka; Trojekurovs pa­zina — tas bija piesēdētājs Šabaškins — un lika viņu pasaukt. Pēc minūtes Šabaškins jau stāvēja Kirilas Petroviča priekšā, zemu jo zemu locīdamies un pa­zemīgi gaidīdams viņa pavēles.

— Sveiks, kā jel tevi sauc, — Trojekurovs viņam teica, — kāpēc esi te ieradies?

— Es braucu uz pilsētu, jūsu ekselence, — Šabaš­kins atbildēja, — un iegriezos pie Ivana Demjanova pavaicāt, vai no jūsu ekselences nav kādas pavēles.

— īstā brīdī esi ieradies, kā jel tevi sauc: tu man būsi vajadzīgs. Izmet glāzīti un uzklausies!

Tik laipna uzņemšana piesēdētāju patīkami pār­steidza. Viņš atteicās no degvīna un cik iespējams uzmanīgi sāka klausīties Kirilā Petrovičā.

— Man ir kaimiņš, — Trojekurovs teica, — rupjš muižnieķelis, es gribu viņam atņemt muižu. Ko tu par to saki?

— Jūsu ekselence, ja jau ir kādi dokumenti vai…

— Nieki, draugs, kādi tur dokumenti. Tāpēc ir likumi. Tur jau ir tas spēks, lai bez kādām tiesībām atņemtu muižu. Tomēr, paga. Reiz šī muiža piederē­jusi mums, pirkta no kāda Spicina un pēc tam pār­dota Dubrovska tēvam. Vai te nevar kaut kā pieķer­ties?

— Grūti gan, jūsu augstā ekselence, droši vien šī pārdošana notikusi likumīgi.

— Padomā, draudziņ, pameklē labi krietni!

— Ja, piemēram, jūsu ekselence varētu kaut kā dabūt no sava kaimiņa apstiprināšanas rakstu vai pirkšanas aktu, uz kuru pamatodamies viņš savu muižu pārvalda, tad zināms …

— Saprotu, bet nelaime tāda, ka viņam visi papīri ugunsgrēkā sadeguši.

— Kā, jūsu ekselence, — viņam papīri sadeguši? Ko tad vēl vairāk? Tādā gadījumā rīkojieties sakarā ar likumiem un bez mazākām šaubām pilnīgi iegūsit to, ko vēlaties.

— Tu domā? Nu, pielūko! Es paļaujos uz tavu cen­tību, bet par manu pateicību vari būt pārliecināts.

Šabaškins palocījās gandrīz līdz zemei, izgāja ārā un no šīs dienas sāka rūpēties par nodomāto pasā­kumu. Pateicoties viņa izmanībai, tieši pēc divām nedēļām Dubrovskis saņēma no pilsētas uzaicinājumu tūliņ sniegt attiecīgus paskaidrojumus, uz kāda pa­mata viņš pārvalda Kisteņevkas ciematu.

Izbrīnījies par negaidīto pieprasījumu, Andrejs

Gavrilovičs tai paša dienā uzrakstīja diezgan skarbu atbildi, kurā paziņoja, ka Kisteņevkas ciematu viņš ieguvis pēc tēva nāves un pārvaldot to, pamatojoties uz mantošanas tiesībām, ka Trojekurovam gar to neesot nekāda daļa un ka jebkuras svešas personas tīkošana pēc šā viņa īpašuma esot ļaunprātīga sū­dzība un krāpšana.

Šī vēstule pavisam tīkami saviļņoja piesēdētāja Šabaškina sirdi. Viņš redzēja, ka Dubrovskim maz jēgas tieslietās un ka tik nesavaldīgu un nepiesar­dzīgu cilvēku būs viegli ievirzīt visneizdevīgākajā situācijā.

Aukstasinīgi apsvēris piesēdētāja pieprasījumu, Andrejs Gavrilovičs redzēja, ka nepieciešams at­bildēt pamatīgāk. Viņš uzrakstīja diezgan lietišķu rak­stu, kas ar laiku tomēr izrādījās nepietiekams.

Lieta ieilga. Pārliecināts par savu taisnību, Andrejs Gavrilovičs par to maz rūpējās, viņam nebija ne pa­tikas, ne iespējas kaisīt ap sevi naudu, un, kaut gan viņš allaž pirmais mēdza zoboties par tintes kalpu pērkamo sirdsapziņu, viņam ne prātā nenāca, ka pats varētu kļūt par ļaunprātīgas viltus sūdzības upuri. Trojekurovs savukārt tikpat maz rūpējās par pasāk­tās lietas izdošanos — viņa vietā pūlējās Šabaškins, rīkodamies viņa vārdā, iebaidīdams un piekukuļodams tiesnešus, gan aplam, gan pareizi iztulkodams visā­dus likumus. Lai nu būtu kā būdams, 18 … gada februāra mēneša 9. dienā Dubrovskis no pilsētas poli­cijas saņēma uzaicinājumu ierasties pie ** zemes tiesneša, lai noklausītos tā spriedumu muižas strīda lietā starp viņu — poručiku Dubrovski un ģenerāl- anšefu Trojekurovu un lai parakstīdamies apliecinātu savu piekrišanu. Tai pašā dienā Dubrovskis devās uz pilsētu; ceļā viņam pabrauca garām Trojekurovs. Viņi lepni uzlūkoja viens otru, un Dubrovskis pama­nīja ļaunu smīnu sava pretinieka sejā.