ALEKSANDRS PUŠKINS: DUBROVSKIS

Kādā vakarā, kad pie viņa, dīvānos izvalstījušies, sēdēja vairāki virsnieki un kūpināja viņa dzintara pī­pes, kambarsulainis Griša pasniedza viņam vēstuli, kuras adrese un zīmogs tūdaļ pārsteidza jaunekli. Viņš steidzīgi to atplēsa un izlasīja sekojošo:

«Mans kungs Vladimir Andrejevič, es, Tava vecā aukle, esmu apņēmusies Tev ziņot par Tava tētiņa veselību. Viņš ļoti vājš, dažreiz izrunājas pavisam aplam un augu dienu sēž kā muļķa bērns — bet dzī­vošana un miršana stāv dieva ziņā. Atbrauc Tu pie mums, manu gaišo vanadziņ, mēs pat zirgus uz Pesoč- noji aizsūtīsim Tev pretī. Kā dzird, tad pie mums iz­braukšot zemes tiesa, lai mūs atdotu Kirilam Petrovi- čam Trojekurovam, jo mēs esot it kā viņa ļaudis, bet mēs taču jau no seniem laikiem jūsējie un savu mūžu neesam nekā tāda dzirdējuši. Tu, Pēterburgā dzīvo­dams, varētu par to pastāstīt cara tētiņam, un viņš nu gan nepieļautu mums pārestību nodarīt. Palieku Tava uzticamā kalpone, aukle

Orina Jegorovna Buzireva.

Sūtu savu mātes svētību Grišam, — vai viņš Tev labi kalpo? Pie mums lietus līst nu jau otro nedēļa, un gans Rodja nomira ap Miķeļa dienu.»

Vladimirs Dubrovskis, neparasti satraukts, vairākas reizes no vietas pārlasīja šīs diezgan nesakarīgās rin­das. Māti viņš bija zaudējis jau bērnībā un, savu tēvu gandrīz neiepazinis, aizvests uz Pēterburgu sava mūža astotajā gadā, un tomēr kaut kas romantiski saistīja viņu pie tā, un jo vairāk viņš mīlēja ģimenes dzīvi tāpēc, ka tik maz bija paguvis izbaudīt tās klu­sos priekus.

Doma, ka viņš varētu zaudēt tēvu, smagi kremta sirdi, bet nabaga slimnieka stāvoklis, ko viņš no­ģida no aukles vēstules, iedvesa šausmas. Viņš iedo­mājās tēvu, pamestu nomaļā sādžā, vientiesīgas vecas sievas un saimes ļaužu gādībā, kaut kāda posta ap­draudētu un bez palīdzības izdziestošu miesīgās un garīgās mokās. Vladimirs pārmeta sev noziedzīgu ne­vērību. Jau ilgu laiku viņš nebija saņēmis no tēva nekādu ziņu, un viņam nebija ienācis prātā par tēvu painteresēties, domājot, ka viņš kaut kur izbraucis vai pārāk nodarbināts ar saimnieciskām rūpēm.

Viņš nolēma braukt pie tā un pat atstāt dienestu, ja tēva slimības dēļ būtu nepieciešams, lai viņš būtu tur. Draugi, viņa satraukumu pamanījuši, aizgāja. Palicis viens, Vladimirs uzrakstīja lūgumu, lai viņam piešķir atvaļinājumu, tad aizkūpināja pīpi un no­grima dziļās pārdomās.

Tai pašā dienā viņš sāka rūpēties par atvaļinā­jumu un pēc trim dienām bija jau ceļā.

Vladimirs tuvojās tai stacijai, no kuras bija jāno­griežas uz Kisteņevku. Sirds bija pilna skumju no­jautu, viņš baidījās, ka nesastaps vairs tēvu starp dzīvajiem, iedomājās bēdīgo dzīvi, kāda viņu sa­gaida uz laukiem, — maliene, cilvēku nabadzība, trūkums un rūpes par lietām, kurās viņam nav nekā­das jēgas. Stacijā ieradies, viņš devās pie uzrauga un apvaicājās, vai ir brīvi zirgi. Uzraugs jautāja, kurp viņam jābraucot, un ziņoja ka zirgi, kas atsūtīti no Kisteņevkas, gaidot viņu jau ceturto dienu. Drīz pie Vladimira Andrej eviča ieradās vecais kučieris Antons, kas viņu kādreiz bija vadājis pa zirgu kūti un kopis viņa kumeliņu. Viņu ieraudzījis, Antons ap­raudājās, palocījās līdz zemei, pateica viņam, ka ve­cais kungs vēl esot dzīvs, un aizsteidzās sajūgt zir­gus. Vladimirs Andrejevičs atteicās no piedāvātajām brokastīm un skubināja braukt. Antons viņu veda pa lauku ceļiem, un viņi sāka runāties.

— Saki, lūdzams, Anton, — kas manam tēvam par darīšanu ar Trojekurovu?

— Dievs viņu zina, mīļo Vladimir Andrejevič … Kungs, dzi, sanaidojies ar Kirilu Petroviču, un šis ņēmis un iesūdzējis tiesā, kaut gan viņš bieži pats sev tiesnesis. Nav gan mūsu — kalpu cilvēku darī­šana jaukties kungu lietās, bet, nudien, tīri veltīgi jūsu tētiņš sacēlies pret Kirilu Petroviču, — ko nu iet ar stipru lauzties.

— Cik noprotams, tad tas Kirila Petrovičs pie jums dara, ko vien grib?

— Nu zināms, kungs, — dzi, piesēdētāju viņš ne­tur graša vērtu, ispravņiks noder par izsūtāmo. Kungi brauc viņam godu dot, un, tā teikt, kad tikai sile, cūku jau netrūkst.

— Vai tiesa, ka viņš mums atņemot muižu?

— Ai, kungs, tā arī mēs esam dzirdējuši. Nupat viendien Pokrovskas ķesteris mūsu vecākā kristību godībās teica: diezgan esat izdzīvojušies, gan nu jūs piekops Kirila Petrovičs. Kalējs Mikita gan viņam pateica: ko nu mels, Saveļjič, neskumdini kūmu, ne­kūdi viesus, — Kirila Petrovičs pats par sevi, bet Andrejs Gavrilovičs pats par sevi, un mēs visi pie­deram dievam un ķeizaram, bet vai nu otram var muti aizbāzt.

— Tātad jūs nevēlaties pāriet sava kaimiņa rokās?

— Kirilas Petroviča rokās! Dievs lai paglābj nu un atpestī — pie viņa pat paša ļaudīm nelāgi klājas, un, ja viņš dabūs rokās vēl svešus, tad tiem ne vien ādu, bet arī miesu noplēsīs. Nē, lai dievs dod ilgu mūžu Andrejam Gavrilovičam, bet, ja nu dievs viņu aizsauktu pie sevis, tad mums neviena cita nevajag kā tikai tevis, tu mūsu gādniek. Neatdod tu mūs, bet mēs gan turēsimies pie tevis. — To teikdams, Antons savicināja pātagu, saraustīja grožus, un zirgi laidās slaidos rikšos.

Vecā kučiera padevības aizkustināts, Dubrovskis apklusa un nodevās savām domām. Bija pagājusi vai­rāk nekā stunda — pēkšņi Griša viņu iztraucēja ar saucienu: — Redz, kur Pokrovskā! — Dubrovskis pa­cēla galvu. Viņi brauca gar lielu ezeru, no kura iztecēja upīte un aizvijās tālumā starp pakalniem; uz viena no tiem pāri kuplajam birzs zaļumam pacēlās zaļš jumts un lielas mūra mājas terase, uz otra — baznīca ar pieciem jumoliem un senlaicīgs zvanu tornis; visapkārt bija izkaisītas zemnieku dzīvojamās mājas ar sakņu dārziem un akām. Dubrovskis šo vietu pazina — viņš atcerējās, kā šai pašā pakalnā bija rotaļājies ar mazo Mašu Trojekurovu, kas bija divus gadus jaunāka par viņu un jau tolaik solījās būt skaistule. Viņš gribēja Antonam apvaicāties par to, bet tāda kā kautrība viņu atturēja.

Kungu mājai tuvāk piebraucis, viņš pamanīja starp dārza kokiem pazibam baltu apģērbu. Tai brīdī Antons uzšāva zirgiem un, ļaudamies godkārei, kas īpata kā lauku kučieriem, tā arī važoņiem, laida pilnā sparā pār tiltu un ciemam garām. Ciematam cauri izkļuvuši, viņi uzbrauca kalnā, un Vladimirs ierau­dzīja bērzu birzi un pa kreisi, klajākā vietā, iepelēku mājiņu ar sarkanu jumtu: sirds sāka strauji pukstēt — viņš redzēja Kisteņevku un tēva nabadzīgo māju.

Pēc desmit minūtēm viņi iebrauca kungu mājas pagalmā. Viņš raudzījās apkārt neizsakāmi satraukts. Divpadsmit gadu viņš nebija redzējis savu dzimto vietu. Bērziņi, kurus viņa laikā sastādīja žogmalēs, nu bija saauguši un kļuvuši par kupliem kokiem. Pagalms, ko kādreiz bija greznojušas trīs pareizi iekārtotas puķu dobes, starp kurām izlocījās rūpīgi noslaucīts plats ceļš, bija pārvērties par nepļautu pļavu, kur ganījās sapīts zirgs. Suņi sāka gan riet, bet, pazinuši Antonu, apklusa un vēcināja pinkainās astes. Saimes ļaudis izsteidzās no savām istabām un apstāja jauno kungu, skaļi izrādīdami prieku. Ar mokām viņš izspraucās cauri šim baram un uzskrēja vecajā lievenī; priekšnamā viņu saņēma Jegorovna un raudādama apskāva savu audzēkni.

— Sveika, sveika, aukle, — viņš atkārtoja, piekļaudams sev krietno vecīti, — ko tētiņš, kur viņš ir? Kā jūtas?

Šai brīdī, tikko kājas vilkdams, zālē ienāca vecs slaida auguma vīrs, bāls un novājējis, ģērbies rīta- svārkā un naktscepuri galvā.