ALEKSANDRS PUŠKINS: DUBROVSKIS

Par šo muižu, kas pieder viņa tēvam, kā pierādī­jumu viņš jau iesniedzis pirkšanas aktu, no kura tad arī izriet uz minēto likumu pamata atņemt to Dubrov- skim kā nelikumīgi pārvaldītu un atdot to viņam uz mantošanas tiesību pamata. Bet, tā kā pieminētie muižnieki, pārvaldīdami viņiem nepiederošu īpa­šumu, bez kādiem dokumentiem saņēmuši un lietojuši arī viņiem nepiederošas muižas ienākumus, tad pēc tam, kad būs aprēķināts, cik tādu iznāktu pēc likuma, piedzīt tos no muižnieka Dubrovska un atdot viņam,

Trojekurovam. Pēc minētas lietas izskatīšanas, izdarot no tās un likumiem attiecīgus izrakstus, ** apriņķa tiesa NOLĒMA:

Kā šai lietā redzams, tad ģenerālanšefs Kirila Pētera dēls Trojekurovs par minēto apstrīdamo muižu, kas tagad ir gvardes poručika Andreja Gavri­las dēla Dubrovska pārvaldīšanā un atrodas Kiste­ņevkas ciematā, pēc tagadējās … revīzijas pavisam** vīriešu kārtas dvēseļu ar zemi un pārējo mantību, iesniedzis pirkšanas oriģinālaktu, ka muižnieku kār­tas kancelejists Fadejs Spicins 17… gadā šo īpašumu pārdevis viņa tēvam, provinces sekretāram, kas pēc tam bijis kolēģiju asesors, un ka pie tam šim pircē­jam, kā tas uz pirkšanas akta uzraksta redzams, tai pašā gadā ** zemes tiesa piešķīrusi pārvaldīšanas tie­sības, ka muiža jau uzskatīta par viņa īpašumu, un, kaut arī pretēji visam tam gvardes poručiks Andrejs Dubrovskis arī iesniedzis pilnvaru, ko mirušais pir­cējs Trojekurovs izdevis titulārpadomniekam Soboļe- vam pirkšanas līguma noslēgšanai uz viņa tēva — Dubrovska vārda, bet ka uz tādu darījumu pamata ne vien īpašumā tādu nekustamu mantu apstiprināt, bet saskaņā ar … likumu pat uz laiku pārvaldīt no­liegts, pie tam pati šī pilnvara tās izdevēja nāves dēļ galīgi zaudējusi spēku. Bet, ka bez visa tā kaut kad un kaut kur ar šo pilnvaru patiesi būtu izdarīts ap­strīdamā īpašuma pirkšanas un pārdošanas akts, par to no Dubrovska puses nekāds skaidrs pierādījums lietai nav pievienots kopš pašas tās uzsākšanas, t. i., no 18 … gada līdz šim laikam. Un tāpēc tiesa arī nolemj minēto muižu, ** dvēseļu ar zemi un visiem tās piederumiem, kādā stāvoklī tā patlaban atrodas, pamatojoties uz pirkšanas aktu, kas par to iesniegts, atdot atpakaļ ģenerālanšefam Trojekurovam; atņemt pārvaldīšanas tiesības gvardes poručikam Dubrov- skim un piešķirt tās Trojekurova kungam, un šo īpa­šuma tiesību piešķiršanu, kādas viņam pienākas uz mantošanas pamata, uzdot izdarīt ** zemes tiesai. Bez visa tā ģenerālanšefs Trojekurovs lūdz vēl piedzīt no gvardes poručika Dubrovska ienākumus, ko tas saņē­mis no viņa mantotā īpašuma pa nelikumīgās pārval­dīšanas laiku. Bet, tā kā šis īpašums, kā to apliecina ilggadējie iedzīvotāji, atradies Dubrovsku kungu ne­apstrīdētā pārvaldīšanā vairākus gadus un no šīs lie­tas nav redzams, ka no Trojekurova kunga puses līdz šim būtu iesniegti kādi lūgumi par Dubrovsku tādu nepareizu minētā īpašuma pārvaldīšanu, pie tam pēc likuma pavēlēts, ja kāds svešu zemi apsēj vai mājas apžogo un ja par to nepareizu iegūšanu sāk sūdzēties un par to tiek iesākta tieša izmeklēšana, tad šī zeme ar visu labību un žogiem, un ēkām jāatdod īstajam īpašniekam, un tāpēc ģenerālanšefa Trojekurova ierosināto pra­sību pret gvardes poručiku noraidīt, jo viņam piede­rošais īpašums tiek nodots atpakaļ viņa pārvaldīšanā, no tā itin neko nenodalot. Bet, ka, piešķirot viņam pārvaldīšanas tiesības, izrādītos kāds iztrūkums, tad ģenerālanšefam Trojekurovam dota tiesība, ja viņa pretenzijām rastos kādi skaidri un likumīgi pierādī­jumi, sūdzēties par to īpaši, kur pienākas. Šo sprie­dumu uz likuma pamata apelācijas kārtībā iepriekš pasludināt tiklab sūdzētājam, kā atbildētājam, kurus arī uzaicināt ar policijas rīkojumu tiesā noklausīties spriedumu un dot parakstu, ka to atzīst vai neatzīst.

Spriedumu parakstījuši visi tiesas locekļi.»

Sekretārs apklusa, piesēdētājs piecēlās un, zemu palocīdamies, uzrunāja Trojekurovu, aicinādams to parakstīt minēto dokumentu, un uzvaras priekā sta­rojošais Trojekurovs, paņēmis no viņa spalvu, parak­stījās zem tiesas sprieduma, ka viņš pilnīgi ap­mierināts.

Nu bija Dubrovska kārta parakstīties. Sekretārs pasniedza viņam papīru. Bet Dubrovskis stāvēja ne­pakustēdamies, galvu nodūris.

Sekretārs atkārtoja uzaicinājumu parakstīties, ap­liecinot pilnīgu un galīgu apmierinātību vai arī at­klātu neapmierinātību, ja viņš pretēji tam, ko sa­gaida, pēc sirdsapziņas sajustu, ka viņam taisnība, un ja viņš nodomājis likumā noteiktā laikā iesniegt ape­lācijas lūgumu tur, kur pienākas. Dubrovskis klu­sēja . . . Pēkšņi viņš pacēla galvu, acis iedzirkstījās, viņš uzsita kāju uz zemes, atgrūda sekretāru ar tādu sparu, ka tas pakrita, paķēra tintnīcu un svieda ar to piesēdētājam. Visus pārņēma šausmas. — Kā! Netu­rēt cieņā dieva namu! Projām, odžu dzimums! — Un tad, Kirilu Petroviču uzrunādams: — Vai tas dzirdēts, jūsu ekselence, — viņš turpināja, — piķieri ved su­ņus dievnamā! Suņi skraidelē pa baznīcu. Gan es jūs pārmācīšu … — Izdzirdējuši troksni, saskrēja sargi un ar pūlēm viņu savaldīja. Viņu izveda un iesēdi­nāja kamanās. Trojekurovs izgāja viņam pakaļ līdz ar tiesnešiem. Dubrovska pēkšņā vājprātība viņu no­māca un sagandēja visu uzvaras prieku.

Tiesneši, kas bija cerējuši saņemt pateicību, ne­sagaidīja neviena laipna vārda. Viņš tai pašā dienā aizbrauca uz Pokrovsku. Dubrovskis tai laikā gulēja gultā: apriņķa ārsts, par laimi, ne visai liels nejēga, paguva nolaist viņam asinis, pielikt dēles un spā­niešu mušas. Pret vakaru slimniekam kļuva vieg­lāk — viņš atguva samaņu. Otrā dienā viņu aizveda uz Kisteņevku, kura viņam vairs tikpat kā nepie­derēja.

Bija pagājis krietns laika sprīdis, bet nabaga Dub­rovska veselība vēl arvien bija vāja: tiesa, vājprātī­bas lēkmes gan vairs neatkārtojās, bet ar viņa spē­kiem manāmi gāja uz beigām. Viņš bija piemirsis savu agrāko nodarbošanos, reti izgāja no savas ista­bas un augas dienas aizvadīja, domās nogrimis. Jego- rovna, lāga vecīte, kura kādreiz bija auklējusi viņa dēlu, tagad kļuva par viņa aukli. Viņa rūpējās par to kā par bērnu, atgādināja tam ēšanas un gulēšanas laiku, baroja viņu un nolika gulēt. Andrejs Gavrilovičs rāmi paklausīja viņai un, izņemot viņu, ne ar vienu citu nesatikās. Viņš nebija spējīgs domāt par savām dzīves gaitām, par rīkojumiem saimniecībā, un Jego- rovna redzēja, ka nepieciešams visu to paziņot jau­najam Dubrovskim, kurš kalpoja vienā no gvardes kājnieku pulkiem un patlaban atradās Pēterburgā. Un tā, izplēsusi vienu lapu no saimniecības rēķinu grāmatas, viņa nodiktēja pavāram Haritonam, vienī­gajam Kisteņevkas rakstīt pratējam, vēstuli, ko tai pašā dienā nosūtīja uz pastu pilsētā.

Bet nu ir laiks iepazīstināt lasītājus ar mūsu stāsta īsto varoni.

Vladimirs Dubrovskis izglītību bija ieguvis kadetu korpusā, kuru beidza kā kornets un iestājās gvardē; tēvs netaupīja nekā, lai viņu pienācīgi uzturētu, un jaunais cilvēks saņēma no mājām vairāk, nekā drīk­stētu gaidīt. Būdams izšķērdīgs un godkārīgs, viņš paļāvās iegribām, kas prasīja daudz līdzekļu, nerūpē­damies par nākotni un, kā daudzi nabaga jaunieši, cerēdams agri vai vēlu apcelt bagātu līgavu.