ALEKSANDRS PUŠKINS: DUBROVSKIS

— Dārgais Vladimir Andrejevič, — viņš sauca,

— mūsējie ziņo, ka mēs tiekot meklēti. Dubrovskis pietrūkās no gultas, paķēra ieročus un

devās ārā no telts. Laupītāji trokšņaini pulcējās pa­galmā, bet, viņam ierodoties, iestājās dziļš klusums.

— Vai visi ir te? — Dubrovskis jautāja.

— Visi, izņemot sargus, — viņam atbildēja.

— Vietās! — Dubrovskis uzsauca. Un laupītāji ieņēma katrs savu vietu.

Šai brīdī trīs sargi pieskrēja pie vārtiem, Dub­rovskis pagājās tiem pretī.

— Kas noticis? — viņš tiem vaicāja.

— Mežā ir zaldāti, — tie atbildēja, — mūs ielenc.

Dubrovskis pavēlēja noslēgt vārtus, bet pats aiz­gāja pārbaudīt lielgabaliņu. Mežā bija dzirdamas vairākas balsis, kas atskanēja arvien tuvāk; laupī­tāji gaidīja klusēdami. Piepeši trīs vai četri zaldāti iznāca no meža, bet tūliņ ievilkās atpakaļ, ar šāvie­niem ziņodami pārējiem biedriem.

— Gatavoties kaujai! — iesaucās Dubrovskis, un starp laupītājiem sacēlās šalkoņa, tad viss atkal no­klusa.

Pēc tam viņi dzirdēja tuvojamies karaspēku, starp kokiem pazibēja ieroči, apmēram pusotra simta zal­dātu izskrēja no meža un kliegdami devās uz uzbē­rumu. Dubrovskis pielika degli, šāviens bija veik­smīgs: vienam norāva galvu, divus ievainoja. Zaldātu vidū izcēlās apjukums, bet virsnieks traucās uz priekšu, karavīri viņam sekoja un sabruka grāvī; laupītāji šāva uz viņiem ar šautenēm un pistolēm un ar cirvjiem rokā sāka aizstāvēt uzbērumu, uz kura rāpās saniknotie zaldāti, pamezdami grāvī ap div­desmit ievainotu biedru; laupītāji atkāpās, bet Dub­rovskis, piegājis pie virsnieka, pielika viņam pistoli pie krūtīm un izšāva; virsnieks nokrita augšpēdus, vairāki zaldāti uzcēla viņu uz rokām un steidzās aiz­nest uz mežu, bet pārējie, priekšnieku zaudējuši, apstājās. Šo sajukuma brīdi izmantoja iedrošinātie laupītāji, atspieda tos atpakaļ, iedzina grāvī, un tad aplencēji sāka bēgt, bet laupītāji kliegdami metās viņiem pakaļ. Uzvara bija panākta. Dubrovskis, paļau­damies uz to, ka ienaidnieks galīgi izkaisīts, apturēja savējos un ieslēdzās nocietinājumā, pavēlēdams sa­vākt ievainotos, divkāršodams sardzi un neļaudams nevienam nekur aiziet.

Pēdējie notikumi ne pa jokam pievērsa valdības uzmanību Dubrovska laupīšanām. Tika ievāktas ziņas par viņa uzturēšanās vietu. Nosūtīja veselu rotu zal­dātu, lai saņemtu viņu dzīvu vai mirušu. Notvēra dažus bandas ļaudis un no tiem uzzināja, ka Dubrov­ska viņu vidū vairs nav. Dažas dienas pēc tam viņš bija sapulcinājis visus savus līdzgaitniekus, paziņojis tiem, ka esot nodomājis viņus uz visiem laikiem atstāt, un ieteicis arī viņiem mainīt dzīves veidu.

— Manā vadībā jūs esat kļuvuši bagāti, katram no jums ir papīrs, ar kuru jūs netraucēti varat nokļūt kādā no attālākajām guberņām un tur nodzīvot savu mūžu pārticībā, godīgi strādājot. Bet jūs visi esat nelieši un droši vien negribēsit pamest savu amatu.

Pēc šīs sarunas viņš bija tos atstājis, paņemdams sev līdz vienu vienīgo **. Neviens nezināja, kur viņš palicis … Sākumā gan apšaubīja šādu liecību patie­sīgumu, jo laupītāju pieķeršanās atamanam bija vi­siem zināma. Domāja, ka viņi cenšas to glābt. Bet dzīve viņus attaisnoja: briesmīgie uzbrukumi, dedzi­nāšanas un laupīšanas mitējās. Ceļus vairs neap­draudēja laupītāji. Pavisam no citas puses uzzināja, ka Dubrovskis aizbēdzis uz ārzemēm.