ALEKSANDRS PUŠKINS - DUBROVSKIS

Kirila Petrovičs Staigāja pa zāli uz priekšu un atpakaļ, stiprāk nekā parasti svilpodams ierasto me­lodiju, visa māja bija kājās; kalpi skraidelēja, meičas steidzās, ratnīcā kučieri jūdza zirgus karietē; pagalmā pulcējās ļaudis. Jaunkundzes ģērbistabā spoguļa priekšā kāda dāma, kalpoņu ielenkta, posa bālo, ne­kustīgo Mariju Kirilovnu; viņas galva gurdi liecās lejup zem briljantu smaguma, viņa viegli nodrebēja, ja neuzmanīga roka kur iedūra, bet klusēja, neapzi­nāti raudzīdamās spogulī.

— Vai drīz būs? — aiz durvīm atskanēja Kirilas Petroviča balss.

— Tūliņ, — dāma atbildēja. — Marija Kirilovna, pacelieties, paskatieties — vai būs labi?

Marija Kirilovna piecēlās un nekā neatbildēja. Durvis atvērās.

— Līgava saposta, — dāma sacīja Kirilam Petro­vičam, — pavēliet sēsties karietē.

— Ar dieva palīgu, — Kirila Petrovičs atbildēja. — Panāc šurp pie manis, Maša, — viņš aizkustinātā balsī sacīja, — dodu tev savu svētību . ..

Nabaga jaunava noslīga viņam pie kājām un sāka raudāt.

— Tētiņ . .. tētiņ … — viņa šņukstēdama izteica, un balss viņai aizlūza.

Kirila Petrovičs steidzās viņu svētīt, tad Mašu pa­cēla lin gandrīz nesus aiznesa uz karieti. Viņai blakus nosēdās vedējmāte un viena no kalponēm. Viņi aiz­brauca uz baznīcu. Tur viņus jau gaidīja līgavainis. Viņš iznāca pretī līgavai un bija pārsteigts par viņas bālumu un dīvaino izskatu. Viņi abi kopā iegāja aukstajā, tukšajā baznīcā, aiz viņiem durvis tika aiz­slēgtas. Priesteris iznāca no altāra, un laulības tūliņ sākās. Marija Kirilovna nekā neredzēja, nekā ne­dzirdēja, domāja tikai par vienu: no paša rīta viņa gaidīja Dubrovski, ne uz brīdi viņu nebija pametusi cerība, bet, kad priesteris viņai uzdeva parasto jau­tājumu, viņa nodrebēja un sastinga, vēl arvien vil­cinājās, vēl gaidīja; priesteris, viņas atbildi nesagai­dījis, izrunāja neatsaucamos vārdus.

Ceremonija bija beigusies. Viņa sajuta nemīlamā vīra salto skūpstu, viņa dzirdēja klātesošo jautros apsveikumus un vēl arvien nevarēja ticēt, ka viņas dzīve uz mūžu iekalta važās, ka Dubrovskis nav iera­dies viņu atbrīvot. Kņazs viņu uzrunāja laipniem vārdiem, taču viņa tos nesaprata; viņi izgāja no baz­nīcas, ārā drūzmējās Pokrovskas zemnieki. Viņas ska­tiens ātri pārslīdēja tiem un atkal bija bezjūtīgs kā iepriekš. Jaunlaulātie iesēdās karietē un brauca uz Arbatovu; turp jau bija aizbraucis Kirila Petrovičs, lai sagaidītu jaunos. Vienatnē ar jauno sievu kņazu nemaz nesamulsināja viņas vēsā izturēšanās. Viņš neuzbāzās tai ar liekulīgu izskaidrošanos un smiek­līgu sajūsmu, viņa vārdi bija vienkārši, tie neprasīja atbildi. Tā viņi bija nobraukuši verstis desmit, zirgi strauji rikšoja pa grambaino lauku ceļu, bet kariete ar angļu atsperēm gandrīz nemaz nešūpojās.

Piepeši atskanēja gūstītāju kliedzieni, kariete apstājās, to ielenca bruņotu ļaužu pūlis, un cilvēks pusmaskā, atrāvis durtiņas tai pusē, kur sēdēja jaunā kņaziene, viņai sacīja:

— Jūs esat brīva, izkāpiet!

— Ko tas nozīmē? — kņazs uzkliedza. — Kas tu tāds esi? …

— Tas ir Dubrovskis, — kņaziene teica.

Kņazs, aukstasinību nezaudēdams, izvilka no sānu kabatas ceļa pistoli un izšāva uz maskēto laupītāju. Kņaziene iekliedzās un šausmās aizsedza ar abām rokām seju. Dubrovskis bija ievainots plecā, parādījās asinis. Kņazs, ne mirkli nevilcinādamies, izvilka otru pistoli, bet viņam vairs neļāva izšaut: durtiņas atvērās, un vairākas spēcīgas rokas izvilka viņu no karietes un izrāva viņam pistoli. Pār viņu iezibējās dunči.

— Neaizskariet viņu! — Dubrovskis uzsauca, un viņa drūmie līdzgaitnieki atkāpās.

— Jūs esat brīva, — Dubrovskis atkal teica, pa­griezies pret bālo kņazieni.

— Nē, — viņa atbildēja. — Par vēlu, es esmu salaulāta, es esmu kņaza Vereiska sieva.

— Ko jūs sakāt, — Dubrovskis izmisumā iesaucās, — nē, jūs neesat viņa sieva, jūs piespieda ar varu, jūs nekad nevarējāt būt ar mieru …

— Es biju ar mieru, es zvērēju, — viņa noteikti atbildēja, — kņazs ir mans vīrs, pavēliet viņu atbrī­vot un atstājiet mani pie viņa. Es neesmu jūs vīlusi. Es gaidīju jūs līdz pašam pēdējam brīdim … Bet tagad, es jums saku, tagad par vēlu. Laidiet mūs.

Bet Dubrovskis vairs nedzirdēja, ko viņa saka, ievainojuma sāpes un dziļš satraukums atņēma viņam spēkus. Viņš saļima pie riteņa, laupītāji sapulcējās ap viņu. Dubrovskis paguva pasacīt tiem dažus vār­dus, tie uzsēdināja viņu zirgā, divi viņu pieturēja, trešais saņēma zirgu aiz iemauktiem, un tie visi no­griezās sānis, pamezdami karieti ceļa vidū, cilvēkus sasietus, zirgus izjūgtus, bet nenolaupot it neko un neizlejot ne piliena asiņu, lai atriebtu savam atama- nam nodarīto pārestību.

Mazā noriņā bieza meža vidū pacēlās neliels zemes nocietinājums ar uzbērumu un grāvi ap to, bet aiz tā atradās vairākas teltis un zemnīcas.

Nocietinājuma pagalmā pie kopēja katla bez cepu­rēm sēdēja un pusdienoja daudz ļaužu, kuru apģērba dažādība liecināja, ka viņi ir laupītāji. Uz uzbēruma pie maza lielgabala, kājas zem sevis savilcis, sēdēja sargs; viņš pašlaik lāpīja savu apģērbu un rīkojās ar adatu tik veikli, ka tūdaļ varēja pazīt lietpratīgu drēbnieku, un ik brīdi raudzījās uz visām pusēm.

Lai gan viens otrs kausiņš bija gājis no rokas rokā, tomēr dīvains klusums valdīja šai barā; laupītāji paēda, cits pēc cita piecēlās un pielūdza dievu, daži iegāja teltīs, bet citi izklīda pa mežu vai arī pēc krievu paražas likās nosnausties.

Sargs, pabeidzis darbu, nopurināja veco apģērba gabalu, papriecājās par veiksmīgi uzlikto ielāpu, iesprauda adatu piedurknē, uzsēdās jāteniski uz liel­gabala un sāka pilnā kaklā dziedāt vecu, sērīgu dziesmu:

Ak, nešalc jele, jauko, zaļo birztaliņ, Ak, ļauj man, jauneklim, domu izdomāt!

Šai brīdī atvērās kādas telts durvis un vecenīte baltu aubīti galvā, tīrīgi un iznesīgi ģērbusies, parā­dījās uz sliekšņa.

— Esi nu mierā, Stjopka, — viņa dusmīgi sacīja, —• kungs guļ, bet tu te bļausties, nav jums ne kauna, ne žēluma.

— Piedodiet, Jegorovna, — Stjopka atbildēja,

— nu labi, vairs tā nedarīšu, lai nu viņš, mūsu gād­nieks, paguļas un izveseļojas.

Vecenīte aizgāja, bet Stjopka sāka staigāt pa uz­bērumu.

Teltī, no kuras bija iznākusi vecenīte, aiz šķērs­sienas saliekamā gultā gulēja ievainotais Dubrovskis. Viņam blakus uz galdiņa atradās pistole, bet zobens karājās galvgalī. Zemnīca bija izklāta dārgiem pa­klājiem, kaktā atradās sudrabots sieviešu tualetes galds un spogulis. Dubrovskis rokā turēja atvērtu grāmatu, bet acis viņam bija aizvērtas. Un vecenīte, šad un tad gar šķērssienu paraudzīdamās, nevarēja saprast, vai viņš aizmidzis vai tikai iegrimis domās.

Piepeši Dubrovskis nodrebēja: nocietinājumā at­skanēja trauksme, un Stjopka pabāza galvu pa lodziņu.