ALEKSANDRS PUŠKINS - DUBROVSKIS

Marija Kirilovna iekliedzās.

— Dieva dēļ, nebaidieties, jums nav jābaidās no mana vārda. Jā, es esmu tas nelaimīgais, kam jūsu tēvs atņēma maizes kumosu, ko viņš izdzina no tēva mājas un nosūtīja laupīt uz lielceļiem. Bet jums nav no manis jābaidās — ne par sevi, ne par viņu. Viss ir izbeigts. Es esmu viņam piedevis. Paklausieties, jūs viņu izglābāt. Manam pirmajam asinsdarbam vaja­dzēja notikt ar viņu. Es staigāju ap viņa māju, prāto­dams, kur lai uzliesmo ugunsgrēks, kā iekļūt viņa guļamistabā, kā aizsprostot viņam visus ceļus bēg­šanai, bet tai mirklī jūs pagājāt man garām kā debesu parādība un mana sirds nomierinājās. Es sapratu, ka māja, kurā jūs dzīvojat, ir svēta, ka nevienu būtni, kas saistīta ar jums asinssaitēm, es nedrīkstu nolādēt. Es atsacījos no atriebības kā no neprāta. Veselām die­nām klaiņoju ap Pokrovskas dārziem cerībā iztālēm ieraudzīt jūsu balto tērpu. Jūsu neuzmanīgajās pa­staigās es sekoju jums, zagdamies no krūma uz krūmu, laimīgs iedomā, ka jūs apsargāju, ka jums nedraud briesmas tur, kur slepeni esmu klāt. Pēdīgi radās izdevība. Šīs trīs nedēļas bija man laimes die­nas. Atmiņas par tām būs manas bēdu dzīves saldinā- jums … Šodien es saņēmu ziņu, pēc kuras man nav vairs iespējams ilgāk palikt šeit. Es šodien no jums šķiros … šai pašā brīdī… Bet pirms tam man vajadzēja jums pasacīt, kas es esmu, lai jūs mani neno- lādētu, nenicinātu. Atcerieties dažreiz Dubrovski. Zi­niet, ka viņš bija dzimis pavisam citam mērķim, ka viņa dvēsele prata jūs mīlēt, ka nekad . ..

Šai brīdī atskanēja pakluss svilpiens un Dubrovskis apklusa. Viņš satvēra viņas roku un piespieda to pie savām kvēlajām lūpām. Svilpiens atkārtojās.

— Piedodiet, — Dubrovskis teica, — mani sauc, katra minūte var mani pazudināt.

Viņš pagāja tālāk, Maša stāvēja nekustīga, Dubrov­skis atgriezās un atkal satvēra viņas roku.

— Ja kādreiz, — viņš maigā un aizkustinošā balsī teica, — ja kādreiz jums uzbrūk nelaime un ja jums nebūtu no kā gaidīt palīdzību un aizstāvību, vai jūs apsolāties tādā gadījumā uzmeklēt mani, prasīt no manis visu savam glābiņam? Vai apsolāties nenoraidīt manu padevību?

Marija Kirilovna klusi raudāja. Svilpiens atskanēja trešo reizi.

— Jūs mani pazudināt! — Dubrovskis iesaucās. — Es neatstāšu jūs, kamēr nebūsit man atbildējusi, — vai jūs apsolāties vai ne?

— Apsolos, — nabaga daiļava nočukstēja.

Šīs sastapšanās satraukta, Marija Kirilovna pār­nāca no dārza. Viņai likās, ka visa saime kājās — visa māja bija kā spārnos, pagalmā daudz cilvēku, pie lievenēm stāvēja trijjūgs, jau iztālēm viņa dzirdēja Kirilas Petroviča balsi un steidzās iekšā, bai­dīdamās, ka nepamana viņas prombūtni. Zālē viņai nāca pretī Kirila Petrovičs, viesi bija apstājuši ispravņiku, mūsu paziņu, un apbēra to jautājumiem.

Ceļa drēbēs ģērbies, apbruņojies no galvas līdz papē­žiem, ispravņiks viņiem noslēpumaini un satraukti atbildēja.

— Kur tu biji, Maša? — Kirila Petrovičs vaicāja.

— Vai neredzēji misteru Deforžu? Maša tikai ar mokām spēja to noliegt.

— Iedomājies, — Kirila Petrovičs turpināja,

— ispravņiks ieradies viņu sagūstīt un apgalvo man, ka viņš esot pats Dubrovskis.

— Visas pazīmes, jūsu ekselence, — ispravņiks godbijīgi teica.

— Ek, brālīt, — Kirila Petrovičs viņu pārtrauca,

— vāķies, vai zini, kur, ar savām pazīmēm. Es tev savu francūzi neizdošu, kamēr pats nebūšu šo lietu izmeklējis. Kā nu var uzreiz noticēt Antonam Pafnut- jičam, šim zaķapastalam un melim; viņam būs sapnī rādījies, ka skolotājs gribējis viņu aplaupīt. Kāpēc viņš tai pašā rītā man nepateica par to ne vārda?

— Francūzis viņu iebiedējis, jūsu ekselence, — ispravņiks atbildēja, — un nozvērinājis klusēt…

— Meli, — Kirila Petrovičs nosprieda, — es to visu tūliņ noskaidrošu. Kur ir skolotājs? — viņš vaicāja ienākušajam sulainim.

— Nevar nekur atrast, — sulainis atbildēja.

— Tad vajag viņu sameklēt, — uzkliedza Troje­kurovs, sākdams šaubīties. — Parādi man savas sla­venās pazīmes, — viņš sacīja ispravņikam, kurš tūliņ pasniedza viņam papīru. — Hm, hm, divdesmit trīs gadi. .. Tas nu tā, bet ar to vēl nekas nav pierādīts. Nu, kas ir ar to skolotāju?

— Nevar atrast, — skanēja atkal atbilde.

Kirila Petrovičs kļuva nemierīgs, Marija Kirilovna bija ne dzīva, ne mirusi.

— Tu esi bāla, Maša, — tēvs piebilda, — mēs tevi nobiedējām?

— Nē, tētiņ, — Maša atbildēja, — man sāp galva.

— Ej, Maša, savā istabā un neuztraucies.

Maša noskūpstīja viņam roku un aizsteidzās uz savu istabu; tur viņa iekrita gultā un sāka histēriski raudāt. Saskrēja kalpones, izģērba viņu un tikai ar grūtībām spēja nomierināt ar vēsu ūdeni un dažā­diem spirtiem, tad viņu apguldīja, un viņa iegrima dziļā miegā.

Bet francūzis nebija nekur atrodams. Kirila Petro­vičs staigāja uz priekšu un atpakaļ pa zāli, nikni svilpodams: «Dārdi, uzvarpērkon, dārdi!» Viesi sa­čukstējās cits ar citu, ispravņiks likās izmuļķots — francūzi neatrada. Droši vien, iepriekš brīdināts, viņš bija paguvis aizbēgt. Bet kas un kā to varēja izdarīt? Tas palika noslēpums.

Pulkstenis bija jau vienpadsmit, bet neviens vēl nedomāja par miegu. Beidzot Kirila Petrovičs īgni teica ispravņikam:

— Nu, ko? Līdz gaismai taču tu nevari te palikt, mana māja nav iebraucamā vieta, un ne jau ar tavu izmaņu, draudziņ, iespējams notvert Dubrovski, ja tas patiesi ir Dubrovskis. Brauc vesels un turpmāk esi veiklāks. Un arī jums laiks doties mājās, — viņš uzrunāja viesus. — Lieciet sajūgt zirgus, bet es gribu gulēt.

Tik nelaipni Trojekurovs šķīrās no saviem viesiem!

Pagāja krietns laika sprīdis bez jebkāda ievēro­jama atgadījuma. Bet nākamās vasaras sākumā notika daudz pārmaiņu Kirilas Petroviča ģimenes dzīvē.

Trīsdesmit verstu attālumā atradās kņaza Vereiska bagātā muiža. Kņazs ilgāku laiku bija nodzīvojis sve­šās zemēs — viņa muižu pārvaldīja atvaļināts ma­jors —, un starp Pokrovsku un Arbatovu nebija ne­kādu sakaru. Bet maija beigās kņazs pārbrauca no ārzemēm un ieradās muižā, kuru tas savu mūžu ne­bija redzējis. Radis izklaidēties, viņš nevarēja paciest vientulību un jau trešajā dienā pēc ierašanās mājās devās pusdienot pie Trojekurova, ar kuru kādreiz bija pazīstams.

Kņazs bija gadu piecdesmit vecs, bet izskatījās daudz vecāks. Visāda veida pārmērības bija sagandē­jušas viņa veselību un uzspiedušas viņam savu neiz­dzēšamo zīmogu. Un tomēr kņazs bija patīkams, inte­resants, bet paradums arvien atrasties sabiedrībā ieviesis viņā zināmu laipnību, sevišķi pret sievietēm. Viņam bija nemitīga dziņa izklaidēties, un viņš pastā­vīgi garlaikojās. Kirila Petrovičs bija bezgala apmie­rināts ar viņa apciemojumu, pieņemdams to par cie­nības zīmi no cilvēka, kas pazīst pasauli; kā jau paradis, viņš sāka izrādīt savu saimniecību un veda viesi uz suņu kūti. Bet kņazs suņu kūts gaisā tikko nenosmaka un pasteidzās iziet laukā, aizspiezdams degunu ar savu sasmaržoto nēzdogu. Senatnīgais dārzs ar apcirptajām liepām, četrstūraino dīķi un taisnajām alejām viņam nepatika; viņš mīlēja angļu dārzus un tā saukto dabu, tomēr cildināja un sajūs­minājās; sulainis pienāca un ziņoja, ka galds klāts. Viņi devās pusdienot. Pastaigā noguris, kņazs drusku kliboja, jau sākdams nožēlot savu apmeklējumu.