ALEKSANDRS PUŠKINS - DUBROVSKIS

Sētas mājā nonācis, skolotājs aizdedzināja sveci, un abi sāka izģērbties; pie tam Antons Pafnutjičs vēl staigāja pa istabu, apraudzīdams atslēgas un logus, un grozīja galvu, jo šī apskate viņu nemaz neapmie­rināja. Durvis aizšāva tikai ar vienu aizbīdni, logiem vēl nebija iekšlogu. Viņš raudzīja par to žēloties Deforžam, bet viņa zināšanas franču valodā bija pā­rāk nepilnīgas tik sarežģītam paskaidrojumam, fran­cūzis viņu nesaprata, un Antons Pafnutjičs bija spiests sūdzēšanos atmest. Viņu gultas atradās viena otrai iepretī, abi apgūlās, un skolotājs nopūta sveci.

Deforžs nesaprata viņa izsaucienu un novēlēja vi­ņam labu nakti.

— Nolādētais pagāns, — norūca Spicins, satīda­mies segā. «Vajadzēja viņam nodzēst sveci. Jo ļaunāk viņam pašam. Es bez uguns nevaru gulēt. — Mesjē, mesjē, — viņš turpināja, — žē vē avek vū parlē. [24] bet francūzis neatbildēja un drīz vien sāka krākt.

«Krāc tas velna francūzis,» Antons Pafnutjičs no­domāja, «bet man miegs ne prātā. Tā vien pielūko, zagļi ienāks pa vaļējām durvīm vai ielīdīs pa logu, bet viņu, nešpetni, pat ar lielgabalu neuzmodinās.»

— Mesjē! Klau, mesjē! Velns lai tevi parauj!

Antons Pafnutjičs apklusa: nogurums un degvīna

tvaiki pamazām pārmāca viņa bailes, viņš iesnaudās un drīz vien iegrima dziļā miegā.

Viņam tika sagādāta dīvaina atmoda. Pa miegam viņš juta — kāds viegli rausta aiz krekla apkakles. Antons Pafnutjičs atvēra acis un blāvajā rudens rīta gaismā ieraudzīja savā priekšā Deforžu: francūzis vienā rokā turēja kabatas pistoli, bet ar otru atraisīja slepeno maisiņu. Antons Pafnutjičs sastinga.

— Kes ke sē, mesjē, kes ke sē? [25] — viņš drebošā balsī iesaucās.

— Klusu, muti turēt, — skolotājs atbildēja skaidrā krievu valodā, — muti turēt, citādi jums beigas! Es esmu Dubrovskis.

Tagad palūgsim atļauju paskaidrot mūsu stāsta pēdējos notikumus, pastāstot par tiem apstākļiem, kādi bijuši iepriekš, ar kuriem vēl neesam paguvuši lasītāju iepazīstināt.

** stacijā, tā paša uzrauga mājā, par kuru jau minējām, kaktā sēdēja kāds ceļinieks — no skata lēn­prātīgs un pacietīgs, kas liecināja, ka viņš ir razno- čincs vai arī ārzemnieks, citiem vārdiem, cilvēks, kam pasta ceļā nav nekādu tiesību. Viņa rati stāvēja sētā, gaidīdami, lai tos ieziež. Tajos atradās maza ceļasoma — vājš, ne pārāk lielas rocības pierādījums. Braucējs nelūdza ne tēju, ne kafiju, raudzījās pa logu ārā un svilpoja par lielu nepatikšanu uzrauga sievai, kura sēdēja aiz starpsienas.

— Tad nu gan dievs uzsūtījis svilpotāju, — viņa pusbalsī runāja, — eka nu svilpo, kaut viņš pār­sprāgtu, nolādētais pagāns!

— Nu, kas par to? — uzraugs sacīja. — Kas tur par nelaimi, lai svilpo.

— Kas par nelaimi? — sieva piķti atcirta. — Vai tu nezini, kāda tam nozīme?

— Kāda nozīme? Ka svilpošana aizbaida naudu? Ak! Pahomovna, pie mums vai nu svilpo vai ne: naudas kā nav, tā nav.

— Nu, laid taču viņu projām, Sidorič! Ir gan tev prieks šo turēt. Dod viņam zirgus — un lai brauc pie velna.

— Lai pagaida, Pahomovna, — stallī pavisam tikai trīs trijjūgi, ceturtais atpūšas. Ko var zināt, ka nega­dās labāki braucēji; negribu ar savu kaklu atbildēt par francūzi. Jā, tā jau ir! Re, kur laiž. Ehe-he! Un cik strauji — vai tikai nav ģenerālis?

Kariete apstājās pie lieveņa. Sulainis nolēca no bukas, atvēra durtiņas, un pēc brīža jauns cilvēks karavīra mētelī un baltā cepurē ienāca pie uz­rauga, — viņam nopakaļus sulainis nesa lādīti un nolika to uz loga.

— Zirgus! — virsnieks pavēlēja.

— Tūliņ, — uzraugs atbildēja. — Lūdzu, ceļazīmi.

— Man nav ceļazīmes. Es braucu uz… Vai tad tu mani nepazīsti?

Uzraugs sāka rosīties un metās mudināt važoņus. Jaunais cilvēks staigāja uz priekšu un atpakaļ pa istabu, iegāja aiz starpsienas un klusi vaicāja uzrauga sievai: kas tas par ceļinieku?

— Dievs viņu zina, — uzrauga sieva atbildēja, kāds francūzis. Nu jau piecas stundas gaida zirgus un svilpo. Apnicis, nolādētais.

Jaunais cilvēks uzrunāja ceļinieku franciski.

— Kurp jūs braukdami? — viņš tam vaicāja.

— Uz tuvējo pilsētu, — francūzis atbildēja, — no turienes došos pie kāda muižnieka, kas mani aizmu­guriski pieņēmis par skolotāju. Es cerēju jau šodien nokļūt galā, bet uzrauga kungs, kā liekas, nolēmis citādi. Šai zemē grūti dabūt zirgus, virsnieka kungs.

— Bet pie kura no šejienes muižniekiem jūs esat salīdzis? — virsnieks vaicāja.

— Pie Trojekurova kunga, — francūzis atbildēja.

— Pie Trojekurova? Kas par Trojekurovu?

— Ma foi, mori officier… [26] par viņu esmu maz laba dzirdējis. Stāsta, ka tas esot lepns un stūrgalvīgs kungs, bargs pret saviem mājiniekiem, ka neviens nevarot ar viņu sadzīvot un visi nodrebot, tiklīdz viņa vārdu dzirdot, ka ar skolotājiem (avec Ies outchitels) viņš apejoties briesmīgi un divus jau esot līdz nāvei piekāvis.

— Apžēlojieties! Un jūs esat nolēmis iestāties darbā pie tāda briesmoņa!

— Vai Trojekurova mājā jūs kāds pazīst? — viņš vaicāja.

— Neviens, — skolotājs atbildēja, — viņš mani uzaicināja no Maskavas ar kāda sava drauga starp­niecību, kura pavārs, mans tautietis, mani ieteica. Jums jāzina, ka esmu mācījies par konditoru, nevis par skolotāju, bet man sacīja, ka jūsū zemē skolo­tāja amats esot daudz ienesīgāks .. .

Virsnieks nogrima domās.

— Klausieties, — viņš pārtrauca francūzi, — ko jūs teiktu, ja šīs nākamības vietā jums piesolītu desmit tūkstošus skaidrā naudā ar noteikumu, lai tūdaļ braucat atpakaļ uz Parīzi?

Francūzis pārsteigts paraudzījās virsniekā, pasmai­dīja un pagrozīja galvu.

— Zirgi sajūgti, — uzraugs ienācis ziņoja.

Sulainis apgalvoja to pašu.

— Tūliņ, — virsnieks atbildēja, — izejiet vienu mirkli laukā! — Uzraugs un sulainis izgāja. — Es ne­jokoju, — viņš turpināja franciski, — desmit tūksto­šus es varu jums dot, man tikai vajadzīga jūsu prom­būtne un jūsu dokumenti.

To teikdams, viņš atslēdza lādīti un izņēma dažus žūkšņus papīrnaudas.

Francūzis ieplēta acis. Viņš nezināja, ko domāt.

— Mana prombūtne … mani dokumenti, — viņš izbrīnā atkārtoja. — Te būs mani dokumenti. Bet jūs jokojat: kam jums mani dokumenti?

— Tā nav jūsu darīšana. Es vaicāju, vai esat ar mieru vai ne.

Francūzis, vēl arvien neticēdams savām ausīm, pasniedza dokumentus jaunajam virsniekam, kas tos ātri pārskatīja.

— Jūsu pase .. . labi. Ieteikuma vēstule, paraudzī­simies. Dzimšanas apliecība, jauki. Nu, te būs jūsu nauda, brauciet atpakaļ. Sveiki! …

Francūzis stāvēja kā sastindzis.

Virsnieks atgriezās

— Gandrīz piemirsu pašu galveno. Dodiet man goda vārdu, ka tas viss paliks starp mums, — jūsu goda vārdu.

— Manu goda vārdu, — francūzis atbildēja. — Bet mani dokumenti, ko lai iesāku bez tiem?

— Pirmajā pilsētā ziņojiet, ka jūs aplaupījis Dub­rovskis. Jums noticēs un izdos vajadzīgās apliecības. Sveiki, lai dievs jums dod ātrāk nokļūt Parīzē un atrast māmuļu sveiku un veselu!

Dubrovskis izgāja no istabas, iesēdās karietē un aizauļoja.

Uzraugs skatījās pa logu un, kad kariete aizbrauca, griezās pie sievas, iesaukdamies: — Pahomovna, vai zini ko? Tas taču bija Dubrovskis.