ALEKSANDRS PUŠKINS - DUBROVSKIS

Maša pietvīka un, pievērsdamās skolotājam, teica franciski, ka tēvs cerot uz viņa godīgumu un pieklā­jīgu uzvešanos.

Francūzis viņai palocījās un atbildēja, ka cerot izpelnīties cienību, pat ja viņam netiktu parādīta ne­kāda labvēlība.

Maša vārdu pa vārdam pārtulkoja viņa atbildi.

— Labi, labi, — sacīja Kirila Petrovičs, — viņam nav vajadzīga ne labvēlība, ne cienība. Viņa uzde­vums ir uzraudzīt Sašu un mācīt tam gramatiku un ģeogrāfiju, pārtulko to viņam!

Marija Kirilovna tulkojot mīkstināja tēva rupjākos izteicienus, un Kirila Petrovičs atlaida francūzi uz sētas māju, kur viņam bija ierādīta istaba.

Uzaugusi ģimenē, kur valdīja aristokrātiski aiz­spriedumi, Maša jaunajam francūzim nepievērsa ne­kādu uzmanību, skolotājs viņai bija kaut kas līdzīgs kalpam vai amatniekam, bet kalps un amatnieks viņai nemaz nelikās esam vīrietis. Viņa nepamanīja ne iespaidu, kādu viņa atstāja uz misteru Deforžu, ne viņa samulsumu, ne trīsas, ne balss pārmaiņu. Pēc lam vairākas dienas no vietas viņa jauno skolotāju sastapa diezgan bieži, neveltīdama tam sevišķu vē­rību. Gluži negaidot viņa guva par to pavisam citu ieskatu.

Kirilas Petroviča sētā parasti audzēja vairākus lācēnus, kuri bija viens no galvenajiem Pokrovskas kunga laika kavēkļiem. Kad lācēni bija vēl pavisam mazi, tos katru dienu veda viesistabā, kur Kirila Pet­rovičs stundām ilgi ar tiem noņēmās, sarīdīdams tos ar kaķiem un kucēniem. Pieaugušos lāčus sēja ķēdē, gaidot īsto izpriecu. Retumis tos atveda kungu nama logu priekšā un pavēla tiem tukšu, naglām apsistu vīna mucu; lācis mucu apostīja, tad lēni tai pieskārās un sadurstīja sev ķepas, taču saskaities pagrūda to spēcīgāk, un arī sāpes kļuva stiprākas. Nu tas pavi­sam saniknojās, rūkdams metās mucai virsū, kamēr nabaga zvēram atņēma šo veltīgā niknuma iemeslu. Gadījās, ka ratos iejūdza divus lāčus, gribot negribot tur iesēdināja viesus un palaida tos auļot dieva pa­saulē. Bet par vislabāko Kirila Petrovičs ieskatīja šādu joku.

Izsalkušu lāci ieslodzīja tumšā istabā un piesēja ar virvi pie sienā iestiprināta gredzena. Virve bija gandrīz visas istabas garumā, tā, ka tikai vienā pre­tējā kaktā varēja patverties no baismā zvēra uzbru­kuma. Parasti kādu jaunu viesi pieveda pie šīs ista­bas durvīm, nejauši iegrūda viņu pie lāča, durvis aizslēdza un atstāja nelaimīgo upuri vienu ar pin­kaino vientuli. Nabaga viesis saplosītām drēbēm, līdz asinīm saskrāpēts, drīz atrada drošo kaktu, bet daž­kārt bija spiests veselas trīs stundas nostāvēt, pie sienas piespiedies, un noskatīties, ka divu soļu attā­lumā saniknotais zvērs rēca, lēkāja, slējās pakaļkā­jās un centās piekļūt pie viņa. Tādas bija krievu lielkunga cildenās izpriecas! Dažas dienas pēc skolo­tāja ierašanās Trojekurovs viņu atcerējās un nolēma «pacienāt» lāča istabā. Šai nolūkā, kādu rītu viņu paaicinājis, tas veda viņu sev līdzi pa tumšajiem gaiteņiem; piepeši sānu durvis atvērās, divi kalpi iegrūda pa tām francūzi un tās atkal aizslēdza. Atjē­dzies skolotājs ieraudzīja piesieto lāci, zvērs sāka sprauslāt, notālēm apostīdams savu viesi, un piepeši, saslējies pakaļkājās, nāca viņam virsū … Francūzis neapmulsa, nebēga un gaidīja uzbrukumu. Lācis tuvo­jās. Deforžs izņēma no kabatas mazu pistoli, iebāza to izsalkušā zvēra ausī un izšāva. Lācis nogāzās. Visi saskrēja, durvis atvērās, ienāca Kirila Petrovičs, pār­steigts par sava joka atrisinājumu. Kirila Petrovičs noteikti vēlējās paskaidrojumu: kas Deforžu brīdinā­jis par šo viņam paredzēto joku, un kāpēc viņam kabatā atradusies pielādēta pistole. Viņš aizsūtīja pēc Mašas, Maša atsteidzās un pārtulkoja francūzim tēva jautājumus.

— Par lāci es neesmu dzirdējis, — Deforžs at­bildēja, — bet arvien nēsāju sev līdzi pistoli, tāpēc ka negribu ciest apvainojumu, par kuru sava stāvokļa dēļ nevaru prasīt gandarījumu.

Maša izbrīnījusies lūkojās viņā un pārtulkoja viņa vārdus tēvam. Kirila Petrovičs nekā neatbildēja, pa­vēlēja izvākt lāci laukā un novilkt tam ādu; tad, saimes ļaudis uzrunādams, teica: — Varens zēns! Nenobijās vis, nudien, nenobijās. — No šā brīža viņš Deforžu iemīļoja un vairs nedomāja to pārbaudīt.

Bet šis atgadījums vēl daudz dziļāk ietekmēja Mariju Kirilovnu. Viņas prātu tas ļoti satrauca: re­dzot beigto lāci un Deforžu mierīgi stāvam pie tā un rāmi sarunājamies ar viņu, Maša atskārta, ka droš­sirdība un lepna patmīlība nepiemīt tikai vienai ļaužu šķirai vien, un kopš tā laika sāka izrādīt jaunajam skolotājam cieņu, kas kļuva arvien lielāka. Starp viņiem nodibinājās zināmas attieksmes. Maša bija ļoti muzikāla un apveltīta ar skaistu balsi. Deforžs piedāvājās viņu mācīt. Pēc tam lasītājam nebūs grūti noprast, ka Maša viņā iemīlējās, pati vēl īsti to neap- jauzdama.

Viesi sāka ierasties jau svētku priekšvakarā, daži apmetās kungu mājā un piebūvēs, citi pie pārvald­nieka, daži pie garīdzniekā un turīgākajiem zemnie­kiem. Staļļi bija zirgu pilni, pagalmi un šķūņi pieblī­vēti visvisādām ekipāžām. Pulksten deviņos rītā zvani aicināja uz dievkalpojumu, un no visām malām ļaudis plūda uz jauno mūra baznīcu, kuru bija cēlis Kirila Petrovičs un kuru tas katru gadu greznoja ar jaunām dāvanām. Bija saradies tik daudz cienīgu dievlūdzēju, ka vienkāršie zemnieki nevarēja iekļūt baznīcā un stāvēja baznīcas priekštelpā un pagalmā. Dievkalpojums vēl nesākās — gaidīja Kirilu Petro­viču. Viņš piebrauca sešjūgu karietē un blakus Ma­rijai Kirilovnai svinīgi soļoja uz savu vietu. Vīriešu un sieviešu skatieni pievērsās viņai: vīrieši apbrī­noja viņas skaistumu, sievietes vērīgi aplūkoja viņas tērpu. Sākās dievkalpojums, klirosā dziedāja pašmāju koris. Kirila Petrovičs pats vilka līdzi, lūdza dievu, neskatīdamies ne pa labi, ne pa kreisi, un lepnā paze­mībā locījās līdz zemei, kad diakons pērkonīgā balsī pieminēja šā dievnama cēlāju.

Dievkalpojums beidzās. Kirila Petrovičs pirmais piegāja pie krusta. Visi devās viņam līdzi, pēc tam kaimiņi gāja viņu apsveikt. Dāmas apstāja Mašu. Kirila Petrovičs, no baznīcas izejot, aicināja visus pie sevis pusdienās, iesēdās karietē un brauca mājās. Visi viņam sekoja. Istabas pildījās ar viesiem. Ik mirkli ieradās vēl jauni, un tikai ar lielām mokām bija iespējams nokļūt pie namatēva. Dāmas cienīgi sasēdās puslokā, ģērbušās vecmodīgi, apvalkātos un dārgos tērpos, vienās pērlēs un briljantos; vīrieši, trokšņaini un nesakarīgi sarunādamies, drūzmējās ap kaviāru un degvīnu. Zālē klāja galdu astoņdesmit personām. Sulaiņi steidzās, novietodami pudeles un karafes un izlīdzinādami galdsegas. Beidzot pārzinis vēstīja: galds klāts, un Kirila Petrovičs pirmais gāja sēsties pie galda, viņam sekoja dāmas un cienīgi ieņēma savas vietas, zināmā mērā ievērodamas gadu starpību: jaunkundzes spiedās kopā kā biklu kaziņu pulks un ieņēma vietas cita citai blakus. Viņām iepretim novietojās vīrieši. Galda galā apsēdās sko­lotājs — blakus mazajam Sašam.

Sulaiņi sāka apkalpot viesus, ievērojot sabiedrisko stāvokli, bet neizpratnes gadījumos vadoties no intui­tīviem minējumiem un gandrīz vienmēr nekļūdīgi. Šķīvju un karošu šķindoņa saplūda ar skaļajām viesu sarunām. Kirila Petrovičs līksmi aplūkoja savu dzīru galdu un pilnā mērā baudīja viesmīlīga namatēva laimi. Šai brīdī sētā iebrauca ekipāža, kurā bija iejūgti seši zirgi.