ALEKSANDRS PUŠKINS - DUBROVSKIS

— Dariet, kā gribat, — Dubrovskis viņam strupi atbildēja, — es te vairs neesmu saimnieks.

Tad viņš devās tēva istabā un aizslēdza durvis.

«Tātad viss nu galā,» viņš pats sev sacīja. «Vēl šorīt man bija savs kakts un maizes kumoss. Rīt tā māja, kur esmu piedzimis un kur nomira mans tēvs, man jāatstāj viņa nāves un manas nabadzības vaini­niekam.» Un viņa acis stingi raudzījās mātes ģīmetnē. Gleznotājs bija atveidojis māti, piekļāvušos pie mar­gām, baltā rītatērpā, sarkanu rozi matos. «Un arī šo ģīmetni dabūs manas ģimenes ienaidnieks,» Vladimi­ram ienāca prātā, «nometīs to pieliekamajā kopā ar salauztiem krēsliem vai arī pakārs priekšnamā, kur par to varēs zoboties un ņirgāties viņa suņu puiši, bet guļamistabā — istabā . .. kur nomira tēvs, apmetīsies viņa pārvaldnieks vai iekārtosies viņa harēms. Nē! Nē! Lai tad arī viņam netiek šī skumjā māja, no ku­ras viņš mani izdzen!» Vladimirs sakoda zobus — šausmīgas domas radās viņa galvā. Līdz viņam at­skanēja ierēdņu balsis — tie rīkojās, prasīdami gan šo, gan to, — un nepatīkami traucēja viņu skumjajās pārdomās. Beidzot viss apklusa.

Vladimirs atslēdza kumodes un šķirstus un sāka pārskatīt nelaiķa papīrus. Tie lielāko tiesu bija saim­niecības rēķini un sarakstīšanās par dažādiem jautā­jumiem. Vladimirs tos saplēsa, nemaz nelasījis. Starp tiem viņam pagadījās sainītis ar uzrakstu: «Manas sievas vēstules». Stipri satraukts, Vladimirs sāka tās pārskatīt: vēstules bija rakstītas turku kara laikā un adresētas no Kisteņevkas uz armiju. Viņa vīram attē­loja savu vientuļo dzīvi, saimniecības darbus, ar mai­gumu žēlojās par šķirtību un aicināja viņu mājās, pie savas labās dzīvesbiedres; un vienā no tām viņa izteica bažas par mazā Vladimira veselību, otrā prie­cājās par viņa agrīnajām spējām un pareģoja viņam laimīgu un spožu nākotni. Vladimirs nogrima lasī­šanā un aizmirsa visu uz pasaules, garīgi iegremdēda­mies ģimenes laimes pasaulē, un nemanīja, kā pa­gāja laiks, — sienas pulkstenis jau nosita vienpa­dsmit. Vladimirs iebāza vēstules kabatā, paņēma sveci un izgāja no kabineta. Zālē ierēdņi gulēja uz grīdas. Uz galda atradās glāzes, kuras tie bija tuk­šojuši, un visā telpā bija jūtama stipra ruma smarža. Vladimirs ar riebumu pagāja viņiem garām uz priekš­namu — durvis bija aizslēgtas; neatradis atslēgu, Vladimirs atgriezās zālē un ieraudzīja to uz galda. Viņš atvēra durvis un uzgrūdās cilvēkam, kas bija iespiedies kaktā, — tam rokās pazibēja cirvis. Pa­griezis pret viņu sveci, Vladimirs pazina kalēju Arhipu.

— Kāpēc tu te? — viņš vaicāja.

— Ak, Vladimir Andrejevič, tas esat jūs, — Arhips čukstēdams atbildēja, — dievs kungs lai žēlo un pa­sargā! Labi, ka jūs nācāt ar sveci!

Vladimirs izbrīnā noraudzījās viņā.

— Kāpēc tu te slēpies? — viņš kalējam vaicāja.

— Es gribēju … es atnācu .. . paraudzīt, vai visi mājās, — Arhips stostīdamies klusi atbildēja.

— Bet kāpēc tev līdzi cirvis?

— Kāpēc cirvis? Kā lai tagad staigā bez cirvja. Šie ierēdņi ir tādi bezkauņas — tā vien pielūko .. .

— Tu esi piedzēries, met cirvi projām, ej izgulies!

— Es piedzēries? Mīļais Vladimir Andrejevič, dievs mans liecinieks, ne lāsītes neesmu ņēmis mutē .. . Un vai nu sīvais prātā, kur tas dzirdēts — ierēdņi grib mūs paņemt, ierēdņi dzen mūsu kungus laukā no muižas… Ek, kā tie krāc, nolādētie, — va­jadzētu visus uz reizi, ne gailis pakaļ nedziedātu.

Dubrovskis sarauca pieri.

— Klausies, Arhip, — viņš sacīja, brītiņu klusē­jis, — nelāgu lietu tu esi sagudrojis. Ierēdņi jau nav vainīgi. Aizdedzini vējlukturi un nāc man līdzi!

Arhips paņēma no kunga rokām sveci, sameklēja aiz krāsns vējlukturi, aizdedzināja to, un viņi abi klusi nokāpa no lieveņa un gāja pa pagalmu. Sargs sāka dauzīt čuguna plāksni, suņi ierējās.

— Kas šonakt sargos? — Dubrovskis vaicāja.

— Mēs, dārgais, — atbildēja klusa balss, — Vasiļisa un Lukerja.

— Ejiet mājās, — Dubrovskis viņām teica, — jūs vairs neesat vajadzīgas.

— Beigas, — norūca Arhips.

— Paldies, mīļais, — sievas atbildēja un tūliņ stei­dzās mājās.

Dubrovskis devās tālāk. Viņam tuvojās divi cil­vēki: tie viņu uzrunāja. Dubrovskis pazina Antona un Grišas balsi.

— Kāpēc jūs neguļat? — viņš tiem vaicāja.

— Vai nu mums miegs prātā, — Antons atbildēja. — Kas mums jāpiedzīvo, vai to kāds būtu domājis…

— Klusāk! — Dubrovskis pārtrauca. — Kur Jego­rovna?

— Kungu mājā, savā istabiņā, — Griša atbildēja.

— Ej un atved viņu šurp, un izved no mājas visus mūsu ļaudis, lai tur neviens nepaliek kā vien ierēdņi, bet tu, Anton, sajūdz zirgus ratos.

Griša aizgāja un pēc brītiņa ieradās kopā ar savu māti. Vecenīte tonakt nemaz nebija izģērbusies; izņe­mot ierēdņus, neviens visā mājā nebija ne aci pie­vēris.

— Vai visi ir te? — Dubrovskis vaicāja. — Vai neviens nepalika iekšā?

— Neviens, tikai ierēdņi, — Griša atbildēja.

— Dodiet šurp sienu un salmus, — Dubrovskis sa­cīja.

Ļaudis iesteidzās zirgu kūtī un atgriezās, nesdami klēpjos sienu.

— Lieciet zem kāpnēm. — Tā jā. Nu, draugi, uguni!

Arhips atvēra vējlukturi, Dubrovskis aizdedzināja skalu.

— Pag, — viņš teica Arhipam, — liekas, es steigā pieslēdzu durvis uz priekšistabu, ej tūlīt un atslēdz.

Arhips ieskrēja priekšnamā — durvis bija atslēg­tas, viņš tās aizslēdza, pusbalsī purpinādams: «Ko vēl ne — atslēdz!» — un iznāca atpakaļ pie Dub­rovska.

Dubrovskis pielika skalu, siens aizdegās, liesma uzšāvās gaisā un apgaismoja visu pagalmu.

— Ak vai, — žēli ievaidējās Jegorovna, — Vla­dimir Andrejevič, ko tu dari!

— Klusu! — Dubrovskis sacīja. — Nu, draugi, pa­lieciet sveiki, es iešu, kur dievs vadīs; dzīvojiet lai­mīgi ar savu jauno kungu!

— Tu mūsu tēvs un aizgādnis, — ļaudis atbildēja, — mēs mirsim, bet tevi neatstāsim, mēs iesim kopā ar tevi.

Zirgi bija sajūgti, Dubrovskis ar Grišu iesēdās ratos un noteica satikšanās vietu Kisteņevkas birzī. Antons uzšāva zirgiem, un viņi izbrauca no sētas.

Sacēlās vējš. Vienā mirklī liesmas apņēma visu ēku. Sarkani dūmi vēlās pār jumtu. Stikli plīsa un sabirza, krita degoši baļķi, atskanēja žēlas vaimanas, kliedzieni: «Mēs degam, palīdziet, palīdziet!»

— Ko vēl ne, — Arhips teica, ar ļaunu smīnu noraudzīdamies uguns postā.

— Arhipukša, — Jegorovna viņam sacīja, — glāb viņus, nolādētos, dievs tev to atmaksās.

— Ko vēl ne, — kalējs atbildēja.

Šai mirklī ierēdņi parādījās logā, cenzdamies iz­lauzt divkāršos ietvarus. Bet tad jumts brakšķēdams iegāzās un vaimanas apklusa.

Drīz visi saimes ļaudis izskrēja pagalmā. Sievas kliegdamas steidzās glābt savas grabažas, bērni lē­kāja, priecādamies par ugunsgrēku. Dzirkstis vēlās kā ugunīgs viesulis, zemnieku mājas aizdegās.

— Tagad viss kārtībā, — Arhips sacīja, — kā deg, ko? Domāt, no Pokrovskas vareni noskatīties.